Tikai divi grēkus ir nožēlojuši. Rodas sajūta, ka neatkarības atjaunošana būvēta uz melīgiem pamatiem. 22
Nupat aizvakar klausījos radio, kā nopietni cilvēki saka: pie visām problēmām vainīgi komunisti.
Pats arī savulaik iestājāties PSKP, būdams mācītāja un politiski represētā dēls. Diez vai tēvs priecājās par šādu soli?
Tas notika armijā, kur dienēju pie Kazahijas robežas, Saratovas apgabalā. Biju aktīvs visās jomās, strādāju štābā, un bataljona komandieris – lietuvietis – man ieteica: ja gribot te strādāt, jāstājas partijā. Uzrakstīju tēvam vēstuli. Viņš atbildēja, ka neieteiktu to darīt, bet, ja nav citu iespēju, lai izšķiros pats. Nepateica kategorisku nē. Tā es arī izšķīros. Toreiz, ja gribēji kāpt uz augšu, izsisties ne tikai sliktā nozīmē, tad tā partija tev bija vajadzīga.
Vai jums tolaik bija skaidrs, kas ar Latviju noticis, vecāki par to stāstīja?
Lūk, par to mums nestāstīja. Zinājām, ka tēvs bijis Vorkutā, ulmaņlaikus slavēja, par karu runāja. Atšķirībā no manis, brāļiem un māsām viņš ticēja, ka Padomju Savienība kaut kad beigsies. Klausījās katru vakaru radio “Amerikas balss” un tikai skaitļoja, kad tas notiks. Mēs par to smaidījām. Ar veselo saprātu domājot, tas tiešām likās neiespējami – Latvija pilna ar karaspēku, čeka, milicija. Vēl propaganda, ko katru vakaru televīzijā rādīja.
Man tas viedoklis simtprocentīgi sabruka divu dienu laikā – Rakstnieku savienības radošajā plēnumā. Jau pirmajā dienā bija skaidrs, ka esmu ar viņiem – padomju un komunisma periods bija beidzies.
Kā šodien jūtaties Latvijā, kad tepat kaimiņos notiek karš?
Šis ir laiks, kad pēc 2014. gada notikumiem Ukrainā jūtos visnedrošāk. Bet sabiedrība, un tas ir interesants fenomens, kļūst arvien drošāka, laikam to nomierina amerikāņu un vācu karavīri, tanki. Krievija ir neprognozējama – kā stūrī iedzīts un ievainots zvērs, šinī gadījumā Putins ir kā ievainots politiķis, var sastrādāt visādus brīnumus. Tas mani uztrauc.
