Atceros trimdinieku Baltijas miera kuģi, bet tas ieradās tuvāk atmodas laikam. 22
Baltijas miera kuģis – 1985. gadā, pirms tam Kopenhāgenā notika tribunāls padomju pārkāpumiem Baltijā. Juristi, kas nebija baltieši, vairākas dienas klausījās liecības par padomju varas pārkāpumiem. To organizēja Pasaules brīvo latviešu apvienība. Tā ir vēsture, par kuru Latvijā visai maz zinām, mūsu skolās – vēl mazāk.
Esat teicis, ka viens no pašu zemē neaizpildītiem vēstures laukumiem saistīts ar apšaudi Bastejkalnā 1991. gada janvārī barikāžu laikā.
Esmu pārliecināts, un to rāda fakti, bet pierādāms tas nav un tik drīz arī nebūs, ka barikāžu laikā trešais spēks PSRS specvienība “Alfa” tolaik bija ieradusies Latvijā. Uzdevums ar šaudīšanos bija radīt nekārtības, lai ieviestu prezidenta pārvaldi. Gorbačovs to negribēja, taču uz viņu tika izdarīts liels spiediens no visām Baltijas republikām.
No kā spiediens nāca?
Tas bija vēl viens atklājums. Tajā laikā likās – no Maskavas un paša Gorbačova un viņš ir lielākais mūsu neatkarības pretinieks un ienaidnieks. Izpētot dokumentus, mana pārliecība mainījās. Izrādās, spiediens nāca no vietējiem komunistiem Lietuvā un Latvijā – pie mums ar Rubiku priekšgalā, kuriem palīdzēja Baltijas kara apgabala armija. Viņi organizēja glābšanas komiteju un visas nekārtības, cerot, ka iesaistīsies barikāžu dalībnieki un sāksies haotiska šaušana. Tad varētu teikt – redziet, šauj, jāievieš prezidenta tiešā pārvalde – un tiktu apturēta Augstākās Padomes un valdības darbība, viņu vietā ieceļot Maskavas vietvalžus. Ar prezidenta pārvaldi neatkarībai krusts būtu pāri.
Man šķiet, ka šodien bargi maksājam par savulaik nepadarītajiem darbiem – viens no tiem ir lustrācija**. Dainis Īvāns saka – labāk vēlu nekā nekad. Kāpēc deviņdesmitajos gados tā nenotika?
Augstākajā Padomē šāds priekšlikums tika izteikts, taču datubāze par cilvēkiem, kas sadarbojušies ar Valsts drošības komiteju, bija nepilnīga, runa bija tikai par pāris tūkstošiem. Cik viņu patiesībā ir bijuši, pastāv dažādi minējumi – no desmit līdz simtiem tūkstošu, bet par tiem nav datu. Jautājums – ko darīsim ar nabaga diviem tūkstošiem, ja nav pilnas informācijas?
Vācija, Čehija šādus dokumentus ieguva, un tur notika lustrācija. Ja cilvēks zina, ka viņa vārds arhīva dokumentos varētu būt saglabājies, tad ir daudz lielākas iespējas, ka aizies un nožēlos grēkus.
