Vai tad mums nav tīri papīri – neatkarības atjaunošana taču tika deklarēta. Kas Strasbūras tiesnešiem nav saprotams? 22
No Baltijas valstīm mums bija juridiski visargumentētākā deklarācija. Aneksija ilga piecdesmit gadus – starptautiskajās tiesībās arī ilgs starptautisko tiesību pārkāpums rada tiesības. Reālā situācija iegūst tiesisku spēku, ja vairākums lielvalstu ar tiesību pārkāpumu samierinās.
Un Latvijas okupācija tiek legalizēta?
Te ir tas trimdas nopelns – spiediens uz ASV, Kanādas, Austrālijas un citu valstu valdībām, lai tās neatzītu Latvijas aneksiju par likumīgu. Dažādos periodos viņiem radās arī domas, ka varbūt vajadzētu mainīt šo politiku. Austrālijā tas notika pavisam tieši. 1974. gadā kreiso leiboristu valdība, kuru vadīja Gofa Vitlams, lai uzlabotu attiecības ar Padomju Savienību – tā vairāk pirktu kviešus, bija vēl citi ekonomiskie un politiskie argumenti –, izdomāja klusītiņām atzīt par tiesisku Baltijas valstu aneksiju. Maza detaļa – austrālieši šo ideju esot aizņēmušies no jaunzēlandiešim, kas pirmie pieņēma lēmumu par Baltijas valstu aneksijas atzīšanu, starp citu, viņi vēl joprojām to nav atcēluši. Kad biju Jaunzēlandes arhīvā, redzēju šo dokumentu.
Ar Vitlama valdības rīkojumu Austrālijas vēstniekam Maskavā tika uzdots doties uz visām trīs Baltijas valstīm, taču viņš aizbrauca tikai uz Igauniju. Diplomātiskajā praksē par vienu no atzīšanas apliecinājumiem uzskata vēstnieka vizīti strīdīgajā teritorijā.
Baltijas valstīm dramatiska situācija.
Jā, bet tūlīt viss nāca gaismā. Žurnālisti to atšifrēja un sāka rakstīt – kas notiek? Latvieši sacēla brēku, visās Austrālijas pilsētās, kur viņi dzīvoja, notika ne viens vien mītiņš, tāpat citur pasaulē – rīkoja demonstrācijas vienu pakaļ otrai. Pēc dažiem mēnešiem Vitlams aizbrauca vizītē uz ASV un Vašingtonā viņu sagaidīja baltieši ar plakātiem “Nodevējs!”. Vācijā – tas pats. Austrālijas arhīvā pētīju dokumentus par šo notikumu. Pirms šāda soļa speršanas Vitlams saņēma informāciju, ka latviešu Austrālijā nav daudz, tāpēc protests nebūs liels. Notika pretējais. Pēc diviem gadiem, kad Vitlamam pieprasīja demisionēt, šis bija ne pats svarīgākais, taču viens no iemesliem, kāpēc viņam bija jāpamet amats. Jaunā valdība jau ceturtajā dienā pēc stāšanās amatā atcēla visus Vitlama valdības rīkojumus par Baltijas valstīm un atzina, ka turpina aneksijas neatzīšanas politiku. Tas bija trimdas nopelns, kas izskanēja pasaulē visos līmeņos, un tā bija arī mācība citiem.
Savos memuāros Vitlams ne ar vārdu nepieminēja šo notikumu – kārtējais piemērs, kas parāda, ka politiķi nerunā par lietām, kas viņiem nav patīkamas.
