Runā, ka skolu jaunieši Latvijas vēsturi zina pavāji? 22
No tikšanās reizēm un citiem avotiem arī man ir radies priekšstats, ka skolās vēstures zināšanu līmenis ir švaks. Iespējams, pie vainas periods, kad nebija grāmatu, no kā mācīties. Var būt, ka pēc desmit gadiem situācija uzlabosies.
Par pētījumiem Latvijas neatkarības atjaunošanas vēsturē pērn saņēmāt Zinātņu akadēmijas apbalvojumu. Kā ar “baltajiem plankumiem” – tādu vēl daudz?
Tāda balta lapa zināmā mērā man un, domāju, arī sabiedrībai ir trimdas latviešu politiskās aktivitātes. Sekas vispozitīvākajā nozīmē bija Latvijas neatkarības atjaunošana – arī viņu liels nopelns. Tas bija milzīgs darbs gadu desmitiem. Kāpēc mēs par to tik maz zinām? Padomju laikā trimdinieki, ieskaitot manas mammas māsu no Kanādas, sūtīja skaistas bildītes un rakstīja, cik viņiem labi klājas, un mēs pretī – to pašu. Pasarg Dievs, lai kāds rakstītu par politiskām aktivitātēm, jo vēstules tolaik pārbaudīja – tas visiem bija zināms. Kad atmodas laikā trimdinieki sāka uz šejieni braukt, vēstures pētniecībai nebija laika, arī vēlāk, kad iestājās miera laiki, mums bija citi uzdevumi.
Pat veidojās ne sevišķi draudzīga attieksme – ko viņi te atbrauc un mūs māca, paši dzīvojuši kā nieres pa taukiem!
Tāda maza rīvēšanās saglabājusies līdz pat šai dienai. Iespējams, ka objektīvi, jo katrs audzis savā vidē.
Pienācis laiks trimdiniekiem atdot parādu?
Piecus gadus vācām dokumentus pa visu pasauli par latviešu trimdas politiskajām aktivitātēm un šogad rudenī izdosim dokumentu krājumu, kā arī Vēstures institūta un Latvijas Universitātes Juridksās fakultātes vienpadsmit autoru darbu par Latvijas nepārtrauktības doktrīnu, par kuru runāts daudz, bet sabiedrība par šo tematu vēl maz tikusi izglītota. Mūsu autoru kolektīvā ir arī Ineta Ziemele, bijusī Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese Strasbūrā. Viņa no savas pieredzes stāsta, ka privātās lietās pret valsti tiesnešiem ik pa laikam rodas jautājums – kas tad jūs esat, Latvija, – jauna vai atjaunota 1918. gada republika?
