Baltijas valstu brīvība varēja nenotikt. Saruna ar Tālavu Jundzi 22
Kad skatos 1990. gada 4. maija kadrus ar laimes un prieka asaru pārņemtajiem ļaudīm pie Augstākās Padomes ēkas, nodomāju – kam gan būtu jānotiek, lai tauta arī šodien tikpat sirsnīgi sagaidītu deputātus?
Varbūt, ja atbrīvotu tautu no visiem nodokļiem un vēl maksātu uzturnaudu katru mēnesi kā Somijā – esat dzirdējusi par somu eksperimentu*? Tas man nāk prātā…
Nebēdājos par to, ka tāds laiks diez vai pienāks, un paldies Dievam, jo nav tādas sabiedriski politiskās situācijas. Reizēm mums “viss ir slikti”, gaužamies, ka valdība nekam neder, taču tie ir sīkumi, ja salīdzina ar garajiem gadiem, kad mūs nospieda propagandas un ideoloģiskās važas un pat nezinājām, vai varam uzticēties savam sarunu biedram – varbūt viņš ir no KGB (Valsts drošības komiteja. – I. P.).
Kā no attāluma mainās 27 gadus senu notikumu aina?
Pētot vēsturi, daudz labāk redzu kopskatu. Lielos vilcienos tas bija absolūtais ideālisma laiks, arī tiem, kam vēlāk svarīgāka kļuva nauda un vara. Lietas bija jāpaveic bez skatīšanās uz instrukcijām un priekšniecību – kā tajā brīdī katrs to saprata.
Kritiskajā barikāžu laikā pie manis nāca ļaudis un jautāja – ko mums darīt? Teicu – jums ir galva uz pleciem, mūsu mērķi zināt – darbojieties! Viņi sajutās pat lepni, ka paši var būt lēmēji, un atrisināja uzdevumu daudz labāk nekā es, pie galda sēdēdams, būtu ieteicis. Tolaik neviens neprasīja – kur rakstīts, kas man tagad jādara?
Šodien notiek pilnīgi pretējais – par Latvijas problēmu kļuvusi pārlieku liela reglamentācija, kad katrs solis arvien vairāk tiek kontrolēts ar dažādiem noteikumiem, kas lielā mērā nāk arī no Eiropas Savienības.
Žurnālisti par Augstākās Padomes deputātiem parasti atceras ap barikāžu laiku, 4. maiju, puča dienās. Vai jums kā šo vēstures notikumu dalībniekam ir iespēja pastāstīt piedzīvoto arī nepastarpināti, vai tiekat aicināti uz skolām?
Pirmajos neatkarības gados paši uzplijāmies un skolas gariem zobiem tikšanās noorganizēja. Tas bija laiks, kad pēc neatkarības atjaunošanas nāca vilšanās, tauta laikam bija gaidījusi leiputriju. Pēdējos piecos septiņos gados ir noticis pozitīvs lūzums un vēsturei tiek pievērsta lielāka uzmanība. Atceros, Bērziņa prezidentūras (Valsts prezidents Andris Bērziņš. – I. P.) laikā, kad bijām sanākuši pie viņa Melngalvju namā, ar lielu prieku teicu, ka pirmo reizi kopš neatkarības atgūšanas pie Brīvības pieminekļa 4. maijā redzēju bērnus noliekam puķes.
