Anda Buševica: Brīvība kā sākums 2
Anda Buševica, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Sensenos laikos, kad vēl cilvēku pulcināšana bija tikums, nevis pārkāpums, Kārlis Kazāks aizsāka savu Velomūziku. To, kā sākās koncertceļojumi pa Latviju, tagad sīki un smalki varam izzināt arī mēs, jo dziesminieks Velomūzikas stāstu apkopojis grāmatā “Sākums mūs atrod pats”.
Palēninātas Latvijas apceļošanas metodes pēdējos gados kļuvušas populāras, gatavojoties Latvijas valsts simtgadei, svarīgumu ieguva pārgājieni gar jūras malu un valsts robežu, pagājušajā vasarā grupa ļaužu devās pa Krišjāņa Barona pēdām, arī pandēmija darījusi savu.
Varētu teikt, ka Kārlis Kazāks ar domubiedriem trāpīja viļņa sākumā – Velomūzikas braucieni notiek kopš 2012. gada. Oriģināla drīzāk ir ideja nemaksāt par naktsmājām, bet nopelnīt tās koncertējot. Tas nozīmē ne tikai ceļot, bet arī sarunāties ar vietējiem, iepazīt neskaitāmas zemnieku saimniecības – kāds atjauno senu pili vai muižu, kāds vasarā – zemniekam karstā darba laikā – atrod iespēju sarīkot pasākumu mūziķu uzņemšanai.
“Sākums mūs atrod pats” ir Kārļa Kazāka pirmā grāmata, tai piemīt jau koncertos iepazītā dziesminieka spēja ne vien vērot un pamanīt, bet arī milzīga labestība, spēja no pieredzētā izvilināt morālas vērtības. Ceļotāja ieraudzītā Latvija ir ļoti skaista: pilna ar darbīgiem cilvēkiem, kas iedvesmojas un iedvesmo, un, pat ja reizēm sanāk kādā vietā uzrauties uz īgnumu un rupjību, tāda nu ir cilvēka daba, arī šī neslēpšanās Kazāka stāstā jānovērtē.
Velomūzikas braucieni notika līdz 2020. gadam, grāmatā var izsekot, kā no pirmās uzdrošināšanās tas izaug par domubiedru pulcināšanas pasākumu. Nez, vai Liepājas teātrī nesen pirmizrādi piedzīvojušajai Karīnas Tatarinovas dziesmu izrādei “Čaklais. Cits” ir kāds sakars ar Velomūzikas sadziedāšanās prieku?
Pirmo reizi uz Kārļa Kazāka koncertu klātienē pabiju 2020. gadā pirmo Sēlijas dziesminieku dienu ietvaros. Festivāla organizatoru iecere bija izcila – rīkot nevis festivālu vietsēdi, bet gan kā pa Sēliju izkaisītu nelielu koncertu kopumu, kas iebraucējiem deva iemeslu paviesoties nelielos miestos, bet vietējiem – sapulcēties pie Dziesmas. Atceros, kā meklēju Daudzesi. Turpat blakus Daudzeva. Auto īpašnieks taču nevar atcerēties visas tās daudzeses, daudzevas! Putekļu mākonis, un esi jau izbraucis ciemam cauri. Es zinu, cik tas glupi skan, un esmu pateicīga tiem, kas provocē mani to pamanīt.
Otra mācība, par ko aizdomāties lika Kārļa Kazāka koncerts Daudzevā, – cik patiesībā maz vajag, lai noorganizētu koncertu! Ciemā ir veikals, ziņojumu dēlis, futbola laukums ar ugunskura vietu. Ja muzicē bez atlīdzības – nav atskaišu. Reklāmas pašizmaksa ir spraudīte, kas vajadzīga, lai paziņojumu par koncerta sākumu piespraustu pie dēļa.
Kārlis Kazāks toreiz atbrauca ne vairs ar velo, bet gan moci, ko iepazinām Latvijas televīzijas lieliskajā raidījumā “Dzirdi balsis!”, vēlreiz pierādot, ka ar diviem riteņiem uz priekšu var tikt ātrāk. Runājās ar vietējiem, tautasdziesmas visi dziedāja līdzi. Cilvēku sanāca daudz, kur gan tie radās šķietami nelielajā ciemā? Pēc stundas pusotras izklīda gandarīti kā bērnam muti nomazgājuši, cilvēkmīlestības pilni kā pie viena galda sēdējuši.
Toreiz aizdomājos arī par paaudžu atšķirībām. Man patīk tas, ko dara fonds “Viegli”, ko dara Velomūzika. Un tomēr mazliet neatbilstoši liekas, ka skolu vai studentu vasaras brīvlaikiem piedienīgu dzīvesveidu piekopj bārdaini četrdesmitgadnieki, kas to nedara naudas trūkuma dēļ, kuri jau atraduši savu vietu dzīvē, kam galu galā ir pienākums pret ģimeni.
Būtisku atslēgu notiekošā izpratnei man iedod rakstnieka Andra Akmentiņa atziņa grāmatas “Sākums mūs atrod pats” vāka anotācijā: “Šī ir jaunas paaudzes cīņa par brīvu Latviju pirmatnējā brīvības nozīmē.”
Jā, varbūt tiešām manai paaudzei bija vieglāk – deviņdesmitajos bija barikādes, izvēle bija – vienā vai otrā pusē. Taču katrai paaudzei jāizcīna sava brīvība, un šīs utopiskās ceļotāju grupas, kas atteikušās no naudas un mūzikas industrijas piedāvātajiem spēles noteikumiem, vasaras atvaļinājumā veido citādas attiecības starp cilvēkiem, viņu ceļš ir kas vairāk par tīkamu pārgurumu pēc pedāļu mīšanas, un dziesmām vasaras vakaros.
