”Brīvība ir dvēseles fenomens.” Intervija ar komponistu Imantu Kalniņu 27
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Vislielākais prieks ir tajā brīdī, kad uzrakstu skaņdarba pēdējo noti un saprotu, ka tas ir labi izdarīts. Tieši tajā ir saturs un būtība,” Lielās mūzikas balvas pasniegšanas priekšvakarā teic komponists IMANTS KALNIŅŠ. Maijā viņam ir apaļa, 80 gadu, jubileja, un šogad piešķirto balvu par mūža ieguldījumu komponists pieņem kā dāvanu.
Lai arī Imanta Kalniņa bagātīgais veikums akadēmiskās mūzikas laukā nesavietojas pat piecos nesen izdotajos viņa simfoniskās mūzikas kompaktdiskos, kamēr tauta nepārejoši turpina mīlēt Imkas roka dziesmas un kino mūziku, komponists, kā allaž, par visa veida atzinību priecājas bez lieka patosa.
“Kad sāk uzskaitīt visus šos darbus, veikumus, vārdi kļūst pārspīlēti patētiski. Jo kas galu galā ir mūža ieguldījums? Negribu runāt ne par milzīgu gandarījumu, ne lepnumu. Es vienkārši daru savu darbu. Šobrīd es visvairāk vēlētos atjaunot kopīgo asinsriti ar klausītāju koncertos.”
– Imant, vienmēr esmu gribējusi pajautāt – jūs esat kara laika bērns, bet, kā tas nākas, ka jūsu dziesmās ir tik daudz pacifisma, mīlestības un jūsu alvas zaldātiņi iet uz trepēm spēlēties, nevis karot?
I. Kalniņš: – Jā, piedzimu mēnesi pirms kara. Tēvs, māmiņa, mūs, bērnus, aizveda uz laukiem, un kara laiku mēs pavadījām tur, tāpēc bijām labu gabalu no karadarbības joslas. Dzīvojām pie Zilā kalna, ļoti skaistos laukos.
Paldies Dievam, tapu pasargāts no kara traģiskuma un briesmām – izņemot pāris epizodes laikā, kad šai vietai gāja pāri fronte. Spilgti atceros to mirkli, kad mēs, bērni, naktī, tumsā skrējām uz pagrabu, lai netrāpītu bumbas.
Pasargi dievs no tādām šausmām kā karš. Tomēr mana bērnība bija saulaina un skaista, ne ar ko netraumēta. No turienes nāk mana pozitīvā attieksme pret pasauli. Taču pacifisms – tā jau ir politika, nevis māksla.
– Šo laiku ne viens vien nodēvējis par cīņu ar vēl neiepazītu pretinieku. Kā tas iespaido jūs?
– Šie ir ārkārtēji apstākļi. Tomēr, tāpat kā karus rada cilvēki, domāju, arī šajā gadījumā šie apstākļi nav kaut kas fatāls, no ārpuses nākošs. Es neizslēdzu iespēju, ka šis vīruss pasaulē ir ienests mākslīgi un ir ļaunprātīga akcija attiecībā pret cilvēci.
Paldies Dievam, mana profesija ir tāda, ka man nav jāiet ārpus mājas uz darbu. Varu mierīgi sēdēt mājās, kā esmu to darījis visu mūžu, un rakstīt savas notis.
Mēs esam likumpaklausīgi, cenšamies ievērot visu, kas ir noteikts, taču akūti pietrūkst kompetentu cilvēku lēmumu pieņemšanā. Vienu dienu vieni ierobežojumi, citu – nākamie.
Iznākumā cilvēki ir apmulsuši un šaudās kā tādas mušas ap lampu.
Protams, par notiekošo pirmkārt ir atbildīgi tie cilvēki, kurus sabiedrība ir pilnvarojusi būt par vadītājiem. Viņu neprasme ir katastrofāla.
Cilvēki ir diskomfortā un iebilst, bet nav adekvātas reakcijas no to puses, kuriem sabiedrība ir uzticējusi šīs rūpes.
– Arī mūziķi palikuši bez koncertu publikas. Pērn nenotika Imantdienas, varbūt ir cerība šovasar, jubilejas reizē? Varbūt šis neklātienes režīms ir jaunā realitāte?
– Šis ir laiks, kad mums, tostarp arī man, nākas atteikties no koncertiem – jā, diemžēl Imantdienas nenotika pagājušajā gadā un esmu pārliecināts, ka tās nenotiks arī šogad, ja reiz esam brīdināti par trešo, vislipīgāko vīrusa vilni.
Es nekādā ziņā negribētu, ka paliekam šajā ekrānu mākslas režīmā. Katrā ziņā es pie tā nepieradīšu.
Koncerti, publika, dzīvais izpildījums – tie nav aizvietojami. Koncerti ir mākslinieka, mūziķa dzīve. Mūziķa esence. Ja nosprosto šo asinsriti, nekas vairs nevar notikt.
Protams, var klausīties ierakstus, bet tas ir kaut kas pavisam cits.
– Par ierakstiem runājot, tikko apjomīgā piecu kompaktdisku izdevumā izdota jūsu simfoniskās mūzikas kolekcija. Pirmo lielās formas darbu, Koncertu čellam ar orķestri, sarakstījāt 1963. gadā, vēl būdams konservatorijas students, bet jaunāko darbu, Septīto simfoniju, sarakstījāt nesen, 2015. gadā. Pirmsākumos jūs dēvēja par akadēmiskās mūzikas dumpinieku. Ko tagad vēlaties paust mūzikā?
– Tas par manu dumpinieciskumu – tā ir tāda literatūra. Es neko dumpiniecisku savā mūzikā nevaru saklausīt, un neesmu to arī gribējis tur ielikt.
Akadēmiskā mūzika, lielā forma – tā ir lieta, ko esmu mācījies, un esmu ieguvis zināmu māku. Tas ir mans darbs. Mans rokraksts laika gaitā nav mainījies, bet pats autors gan.
Dzīves laikā metamorfoze notiek ar jebkuru cilvēku, ikvienu autoru, un lielā mērā tas atspoguļojas arī manā mūzikā. Cilvēkam augot un dzīvojot pasaulē, pasaules izjūta negribot mainās. Un mati kļūst plānāki un baltāki.
– Tomēr zināms spīts jums ir raksturīgs. Leģenda vēsta, ka bērnībā esat vairākkārtīgi izbrāķēts kā jaunais mūziķis. Sešu gadu vecumā panācāt, ka vecāki nopirka vijoli, un kopš tā laika mūzikas ceļu esat gājis neatlaidīgi.
– Bērnībā tiešām neviena mūzikas skola negribēja mani uzņemt – ne Dārziņskola, ne vēlāk Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskola. Iespējams, nešķitu pietiekami muzikāls.
Vienīgā skola, kas mani gribēja uzņemt, bija konservatorija. Tomēr bērnībā pieprasīju, lai man nopērk vijoli, un spēlēju tik, cik pats varēju iemācīties pēc vijoļspēles grāmatas. Biju viens reti spītīgs bērns. Zināmā mērā tas ir saglabājies joprojām. Toreiz nebija neviena, kas mani mudinātu.
Var teikt, ka savu muzikālo ceļu veicināju es pats. Nevienam nezinot, pats sarunāju sev klavieru skolotāju. Redzot manu nepiekāpību, vecāki pamazām sāka nākt man pretī– līdz tam, ka viņi kaut kur sameklēja 19. gadsimta beigās ražotas tāfelklavieres, ko tad arī cītīgi spēlēju.
Tomēr man visu laiku bija jāpierāda, ka tiešām gribu iet šo ceļu. Un es pierādīju.
– Arī jūsu dēls Marts Kristians ir gājis mūzikas ceļu. To kaut kā īpaši veicinājāt?
– Lai nodarbotos ar mākslu, ne tikai ar mūziku, ir jābūt speciālajai gribai darīt tieši to un ne ko citu. Ja tā ir, tad var gaidīt labu rezultātu. Pretējā gadījumā – kreņķi un asaras. Marts sāka ar klavierēm, pēcāk, iespējams, skolotāja iespaidā, pārgāja uz oboju, un tas bija ļoti veiksmīgi.
– Tik veiksmīgi, ka veltījāt viņam Koncertu obojai un orķestrim.
– Kaut kāds impulss jau vienmēr ir. Man šķita, tas ir kaut kā dabiski – Marts spēlē oboju, kāpēc neuzrakstīt koncertu. Dmitrijs Kovaļevskis, padomju komponists, arī uzrakstīja atviegloto klavierkoncertu savai meitai. Pagaidām gan Marts to nav nospēlējis koncertā, tajos bijuši citi solisti.
– Taču jūsu radīto mūziku spēlējis daudz – gan grupā “Autobuss debesīs”, gan tautas mūzikas apvienībā “Raxtu Raxti”, kuras nosaukums aizgūts no jūsu sacerētas dziesmas.
– Dārziņskolas puikas savulaik nodibināja savu grupiņu “Autobuss debesīs”. Uzrakstīju viņiem dažas dziesmas, un viņi sāka tās spēlēt. Vēlāk rakstīja dziesmas arī paši. Tā tas viss aizgāja, un labi aizgāja. Paralēli viņi nodibināja otru grupu ar etnisku krāsu, un arī tā man ļoti patīk.
– Šobrīd jūsu dziesmas no jauna interpretē arī citi jaunie mūziķi, piemēram, Katrīna Gupalo izdeva jūsu mūzikas albumu, kino mūziku savā manierē izpilda grupa “Carnival Youth”.
– Uz to raugos ļoti pozitīvi. Arī Jānis Šipkēvics un viņa izveidotā apvienība (“Nepāriet”) bija uztaisījuši veselu programmu ar manu mūziku. Bijām aizgājuši uz koncertu, un tas bija lieliski.
Viņi visi ir izcili, profesionāli mūziķi, kādreizējie Dārziņa mūzikas skolas bērni ar augsta līmeņa izpildījumu.
Ir prieks, ka Latvijā turpina pastāvēt un attīstīties mūzikas tradīcija, neraugoties uz visām kovida šausmām.
– Lielāko daļu savu darbu esat radījis padomju laikā, kad radošā un citas brīvības tika ierobežotas. Piedzīvojāt vienu aizliegumu pēc otra, aizliedza, piemēram, ansambļa “2xBBM” darbību, Imantdienas… Kāda nozīme jums šobrīd ir vārdam “brīvība”?
– Es domāju, ka padomju laikā tā pat nebija tik ļoti ierobežota kā šobrīd. Bet radošo brīvību nav iespējams ierobežot, vienalga, vai dzejo, glezno vai radi mūziku.
Varbūt cenzūras dēļ var rasties grūtības ar darbu publicēšanu. Aizliegumi nenozīmēja, ka es pārtraucu rakstīt. Brīvība ir iekšējs – dvēseles, nevis miesas – fenomens.
– Ārēja cenzūra mēdzot radīt pašcenzūru. Savulaik pieminējāt Ļeņinu slavenajā dziesmā “Apliecinājums”.
– Ļeņina valdība bija tā, kas noslēdza ar Latviju miera līgumu. Tā atzina neatkarīgās Latvijas valsti. Iespējams, man ir jālepojas, ka vismaz viens komponists ir veltījis šim cilvēkam kādu atzinīgu vārdu, ieliekot to dziesmas noslēgumā. Jāsaprot, ka es to darīju pēc būtības.
Ļeņins ir izcila politiska figūra sava laika vēsturē. Lielā laika dimensijā viņš ir cilvēks, kurš ir noturējis kopā Krieviju, neļaujot to saplosīt gabalos. Ja es to neatzītu, es būtu liekulis.
Man svarīgākais ir nemelot sev. Tajā brīdī, kad sāku melot pats sev, sāku melot arī pārējiem cilvēkiem. Tas, ko par maniem uzskatiem saka šodienas politiskā konjunktūra, man absolūti nav svarīgi.
– Pateicoties jūsu paustajiem uzskatiem, savā ziņā arī esat piedzīvojis to, ko tagad dēvē par “cancel” jeb publiskas boikotēšanas kultūru, saņemot nosodījumu.
– Ja runājam par internetu un sociālajiem tīkliem, par komentāru sadaļām, tad ir briesmīgi, ka šajos formātos nav cenzūras. Cenzūra ir instruments, lai pasargātu valsti un sabiedrību.
Citādi – ja kādam kaut kas nepatīk un viņam ir ietekme, tad viņš vienkārši ņem un “griež to ārā”. Tā ir šī cancel culture. Bet tas ir strupceļš. Pasaule pašlaik ir uz nažiem – viena sabiedrības grupa pret otru. Ja vēl šajos cīniņos būtu saruna tikai par ideoloģijām – liberālismu, konservatīvismu vai sociālismu –, tad būtu skaisti.
Diemžēl neviens te nav ne liberāls, ne konservatīvs – tā ir vārdu rotaļa, karogi, ko vicināt. Šī nav saruna, bet brutāla cīņa par ietekmi. Par iespēju diktēt otram savu gribu. Saturs ir pavisam primitīvs.
Arī politikā šī ir tikai cīņa par varu. Savulaik man pamats iesaistīties politikā bija mani ideāli. Mana vīzija par to, kādu redzu savu valsti un savu tautu dzīvojam.
Saskaroties ar reālo dzīvi un politiku, šie ideāli tika iznīcināti. Kā saka dzejnieks – dzīvē viss ir savādāk. Tādēļ es vairs nepiedalos politikā. Tas ir neauglīgi.
– Mākslinieka paustam vārdam pie mums vienmēr bijis īpašs svars.
– Īpaša atbildība par šo pasauli ir katram cilvēkam, katrai būtnei, kas ir tajā ienākusi. Vai māksliniekam tā ir citāda? Nedomāju. Mēs visi esam vienādi atbildīgi par to, ko mēs darām šajā pasaulē, un par to, ko darām ar šo pasauli.
Atbildību drīkst prasīt no katra, nevis tikai no tiem, kas skaitās mūsu priekšstāvji.
– Esat teicis, ka radošs cilvēks dzīvo divās pasaulēs – reālajā un iztēles. Kādā līdzsvarā tās šobrīd ir, un kas nodarbina jūsu radošo prātu?
– Šobrīd pirmajā vietā ir mana iekšējā, ideālu pasaule. To, kas notiek reālajā dzīvē, es vērtēju caur savu ideālo pasauli. Šobrīd man ir padomā vairākas lielas formas.
Tāpat turpināšu rakstīt dziesmas savai grupai “Turaidas Roze”, tāpat arī “Rakstu rakstiem” un “Autobusam debesīs”. Tas ir mans ikdienas darbiņš.
Tikko kaut kas būs gatavs, nebūs ilgi līdz dzirdēšanai. Tomēr nekad neesmu dalījis akadēmisko vai cita veida mūziku – manī tas viss ir kopā. Es esmu tās mājas, kur dzīvo abas šīs mūzikas.
– Šajā pavasarī jums priekšā apaļa dzimšanas diena. Ko tā nozīmē jums pašam?
– Katru dzimšanas dienu sagaidu ar ārkārtīgi lielu prieka sajūtu. Šī ir tā īpašā diena, kas katram cilvēkam ir tikai vienreiz gadā. Tieši tā pret to arī izturos – sagaidīšu ar lielu sajūsmu.
Par svinībām šajos apstākļos gan nevar būt ne runas. Bijām iecerējuši kādus koncertus, un varbūt kaut kas notiks, bet neko konkrētu nevaru pateikt.
Šie kovida histērijas apstākļi visu padara neprognozējamu.
– Kā jums izdodas uzturēt optimismu?
– Man palīdz pasaules skaistums. Tā ir tikpat skaista kā vienmēr, debesis – tikpat zilas un saule – tikpat spoža. Nāk pavasaris. Grūtums ir jāpārvar, un gan jau mēs to pārvarēsim.
