Brīvība ir ārā. Anda Buševica vērtē Kirila Serebreņņikova izrādi “Outside” 0
Pagājušajā nedēļā pasaules turneju sāka režisora Kirila Serebreņņikova izrāde “Outside”. Šī ir pirmā izrāde, ko režisors ar saviem Maskavas Gogoļa centra aktieriem radījis pēc mājas aresta atcelšanas 2019. gada aprīlī, taču tā nekad nekļūs par Maskavas Gogoļa centra repertuāra daļu.
“Outside” tapa pēc Aviņonas teātra festivāla pasūtījuma, izrādes producents “Modern Artlife Foundation” gādā arī par tās tālāko turneju Berlīnē, tad ASV un Japānā, un
tas ir liels pagodinājums Latvijai, ka par turnejas sākuma vietu tika izvēlēta tieši Rīga.
Režisoram Kirilam Serebreņņikovam joprojām liegts atstāt valsti, taču pie Rīgas skatītājiem viņš vēršas videouzrunā, kurā saka: “Mums ir ļoti svarīgi, ka pēc Aviņonas festivāla rādām izrādi “Outside” tieši Rīgā, kur viegli var nokļūt mūsu draugi un skatītāji, kuri vēlas izrādi redzēt, jo dažādu iemeslu dēļ šo iestudējumu Krievijā neredzēs, [..] tāpēc izrādes pasaules turneju sākam šai pilsētā, kura man ir tuva, gandrīz kā dzimtā pilsēta, jo šeit dzīvojat jūs un mani tuvākie draugi.”
Pieņemu, ka ar šo draudzību domāti Nacionālajā teātrī tapušie režisora Kirila Serebreņņikova iestudējumi “Mirušās dvēseles”, “Voiceks”, “Tuvā pilsēta”.
Pateicoties Pētera Avena fonda atbalstam, Nacionālā teātra zāle kļuva arī par “Outside” viesizrāžu vietu,
un Rīgas skatītāji šo notikumu novērtēja cienīgi, īsā laikā izpērkot 21., 22. janvāra izrāžu biļetes, pēc tam arī 23. janvāra papildizrādi.
Izrāde sākas ar programmiņu, kas tiek iespiesta rokās pie ieejas. Tā ir iespēja īsināt laiku līdz gaismas nodzišanai zālē, izlasot arī stāstu par Kirila Serebreņņikova nesatikšanos ar ķīniešu fotomākslinieku un dzejnieku Renu Hangu.
Rena Hanga visai neparastās, erotiskās, realitāti pārveidojošās fotogrāfijas režisora uzmanību esot piesaistījušas jau sen, līdz Maskavas Gogoļa centra aktrise, ķīniete Jan Ge palīdzējusi sazināties, taču divas dienas pirms norunātās satikšanās, 2017. gada 24. februārī, Rens Hangs izdara pašnāvību.
Rena Hanga liktenī var vilkt paralēles ar paša Kirila Serebreņņikova izvēli:
palikt, dzīvot savā dzimtenē, lai arī iespējas realizēties kā māksliniekam ir varas ierobežotas.
Mājas lapa, kurā Rens Hangs publicē savas fotogrāfijas, raksta poētisku blogu, komunistiskās valsts kontrolētajā tīmeklī tiek slēgta, mākslinieks arestēts, bet vienlaikus viņa fotogrāfijas apceļo Itāliju, Franciju, Izraēlu, Šveici.
Arī pats izrādes “Outside” turnejas fakts ir daļa no stāsta par aizliegta mākslinieka pretošanās iespējām globālajā pasaulē, lai arī izrāde, kuras sižeta centrā ir Krievijas režisora aresta brīdī piedzīvotais un ķīniešu fotogrāfa pašnāvība, varas cenzūras dēļ nekad netiks izrādīta ne Krievijā, ne Ķīnā.
Izrādes programmiņā Rena Hanga fotogrāfijas ir rokās aktieriem. Odins Lunds Bairons tur rokās portretu, kura centrā ir četru roku atplesta mute. Aktieris spēlē Mākslinieku, režisora alter ego.
Tā vismaz man ir jāsaprot, jo “Outside” dramaturģisko materiālu Kirils Serebreņņikovs uzraksta, būdams mājas arestā, un viņa aresta brīdis arī kļūst par lugas atspēriena punktu.
Kas notiek ar cilvēku, kad pēkšņi pie durvīm klauvē un šai mirklī beidzas viņa līdzšinējā dzīve?
Svešie bezceremoniāli iekļūst dzīvoklī, izsaka piezīmes par tā iekārtojumu, brīvi rīkojas ar dzīvokļa iemītnieka ķermeni – izģērbj, pārmeklē līdz slēptākajām vietiņām.
Izrādes rokraksts atpazīstams no citām režisora Rīgā jau redzētajām izrādēm – tā pati žilbinošā neona gaisma, skatuve, kurā vismaz trešdaļa atvēlēta tukšumam, izrādes ritmu uzdod mūzika. Režisors ir arī savu skatuves darbu scenogrāfijas un dramaturģiskā materiāla autors, kas ļauj viņam neierobežoti rotaļāties ar skatītāja sajūtām.
Aresta ainas laikā vienīgais priekšmets uz skatuves ir logs, vienīgā izeja no nepieņemamās situācijas ir izkāpt pa 14. stāva logu, savu brīvību saglabāt kritienā. Rens Hangs izkāpa pa šādu logu.
Ja šī izeja neapmierina, atliek vien palikt dzīvoklī kopā ar kundzi, kas uz skatuves izspēlētā cilvēka pašcieņas izvarošanas akta laikā turpina pa telefonu dot norādes mājās palikušam bērnam, jo viņai šī ir “normālā” dzīve.
Vispārzināms paņēmiens runas mākslas nodarbībās, lai pārvarētu bailes no auditorijas, ir iedomāties to kailu – “Outside” varonis kailus iedomājas savus pratinātājus.
Šai “normālībā” viņš satiek līdz asarām grotesku tēlu Dejotāju (Ņikita Kukuškins) ar milzu pēcpusi.
Totalitāras varas sistēma pieprasījusi viņam uzaudzēt pēcpusi, jo tikai tad viņš varēšot dejot uz skatuves. Tam gan ir blakne – ar tādu uzpolsterētu ķermeņa apakšdaļu dejot vispār nav iespējams, graciozi izpildītās kustības pārvēršas karikatūrā.
Dzejnieks, kurš nevar publicēties, aktieris, kurš nedrīkst runāt, mana vecmāmiņa bija pianiste, kurai pēckara gados tika liegts strādāt ar ideoloģiju saistītās iestādēs, proti, skolās vai koncertzālēs.
Velkot paša piedzīvotajā paralēles ar Rena Hanga un visu neiespējamos apstākļos radošu pasaules mākslinieku dzīvi (izrādē tiek pieminēts arī amerikāņu fotogrāfs Roberts Mepltorps), Kirila Serebreņņikova personiskais stāsts iemanto vispārinājuma, atkārtošanās spēku.
“Outside” ir kā dzejolis, ko nav iespējams pārstāstīt, vizuālie tēli, ainas nomaina cita citu.
Kā režisors atklāj izrādes tekstos, uz skatuves netiek burtiski iedzīvinātas Rena Hanga fotogrāfijas, tā drīzāk ir spēle “Es – Hangs”. Un šis ir brīdis novērtēt Gogoļa centra aktieru meistarību.
Nākamo ainu, uzburot Paradīzes dārza krāšņumu un bezvainību, viņi spēlē kaili – vīriešu un sieviešu ķermeņiem, aizsedzoties ar mākslīgiem ziediem, tiek uzziedināts dārzs. Aina ir fascinējoši skaista, un man ir jādomā par to, kas atšķir kailumu no kailuma, trenētie, skaistie ķermeņi uz skatuves neatstāj gaļas gabalu sajūtu.
Kailu ķermeņu spēja pārtapt aizvien jaunos tēlos ir gluži neticama.
Vīrieši pārtop sievietēs, mītiska meža lidojošās būtnēs, te ir ezers, kurā Narciss iemīlas savā atspulgā. Jā, arī cūkas galva pie sievietes ķermeņa, un četrkājains reptilis ar dzeltenu telefona klausuli. Galējs skaistums, kas varētu aizraut elpu kā kritiens pretim brīvībai, ja vien uzburtajās ainās nemitīgi neiezagtos kas nepareizs, cilvēcisko traģēdiju atklājošs.
Kā stāsts par Rena Hanga māti, kura no cūkas galvas spēj pagatavot kraukšķīgu cepeti, bet nekad nepieņems dēla citādību.
Vienlīdz spēcīgi kā aktierspēle un skatuves vizuālais noformējums uz jutekļiem iedarbojas arī mūzika.
Režisora ilggadējais domubiedrs, komponists Iļja Demuckis intervijā saka, ka mūziku radot, viņa iedvesmas avots bijusi Rena Hanga dzeja. Tā lasāma arī izrādes titros, kas nepieciešami, jo izrādē skan angļu, krievu, ķīniešu valoda. Uz skatuves mūziķi, dzīvajā izpildītās mūzikas žanri variējas no krievu avangarda līdz opermūzikai, tehno, rokam.
Kad dzied Odins Lunds Bairons, cilvēcisks siltums ierāmē pat šķietami nepieņemamas ainas. Ķīniešu aktrises Jang Ge skaistā balss sabalsojas ar citu dziedāto, augstās notis ienes nojausmu par pārpasaulīgā klātbūtni.
Iznākot paklanīties otrreiz, aktieri uzvilkuši krekliņus ar uzrakstiem “Brīvību Kirilam!”, “Brīvību režisoram!”. Lai arī līdz dokumentalitātei balstīta uz konkrētiem notikumiem un personībām,
izrāde “Outside” tomēr nav protesta akcija, bet gan pilnvērtīgs mākslas darbs.
Politiski komentējamie notikumi radījuši skaudru pasaules izjūtu, taču izrādes radītāji runā ne tikai par to brīvību, kas minēta krekliņu saukļos, bet arī par kādu ārpusīgu brīvību, to brīvību, kas ir kritienā. Ar Rena Hanga dzejoli par lidojumu starp dzīvību un nāvi arī noslēdzas izrāde.
