Vienreiz jau neizdevās paredzēt, kāds būšu. Saruna ar Jāni Joņevu un Matīsu Gricmani 0
Jau nedēļa, kopš uz ekrāniem nonākusi režisora Jāņa Ābeles jaunā filma “Jelgava ‘94”, kurai pēc JĀŅA JOŅEVA tāda paša nosaukuma romāna scenāriju rakstījis MATĪSS GRICMANIS. Filmas skatītāju skaits jau pārsniedzis 10 000, un tuvākajā nedēļas nogalē plānoti speciālseansi Siguldā, Cēsīs, Madonā. Kā romāns pārmiesojies filmā, runāju ar romāna un scenārija autoru.
Droši vien ir dažādi “Jelgava ‘94” skatītāji, piemēram, tie, kuri romānu izlasījuši pirms filmas noskatīšanās, un tie, kuri izlēmuši lasīt pēc tam. Vai arī pārlasīt, kā manā gadījumā. Jo bibliotēku statistika pierāda – filma vienmēr rada palielinātu interesi arī par literāro darbu, uz kura pamata tā veidota.
Kā vērtējat, kāda sanākusi filma? Matīs, jūs esat strādājis arī pie Dāvja Sīmaņa kinolentes “Tēvs Nakts” – kādas ir atšķirības?
M. Gricmanis: Esmu ļoti apmierināts, ļoti priecīgs. “Tēvs Nakts” bija vairāk Dāvja autorfilma, bet šeit man bija uzdevums patstāvīgi veidot scenāriju, lai režisors varētu strādāt ar režijas lietām, un mēs nejaucāmies viens otra darbā.
Man šķiet, rezultāts sanācis ļoti skaists un labs tieši tādēļ, ka darījām katrs savu lietu,
un arī montāžas režisors Andris Grants – manuprāt, filma ļoti labi samontēta. Otrs – man liekas ļoti simpātiski, ka filma ir taisīta Jura Podnieka studijā, kur tapa arī filma “Vai viegli būt jaunam?” par padomju laika pusaudžu protestu, par sistēmu, kas netika ar šiem pusaudžiem galā.
J. Joņevs: Ja domā, kuras filmas daļas man estētiski šķita visiespaidīgākās, tad droši vien abas lielās balles – gan skolā, gan Krāmenē, tur režisors tādu labu atmosfēru uztaisījis. Gan jāpiebilst, ka filmā tas koncerts bija iespaidīgāks nekā realitātē.
Šis ir stāsts par Jāņa pusaudža gadu Latviju, savukārt Matīss ir desmit gadus jaunāks. Cik viegli bija iejusties 90. gadu noskaņā, un kā jums pašiem šķiet, vai filmā izdevies saglabāt romāna garšu?
M. Gricmanis: Tas bija gandrīz neiespējami – kas attiecas tieši uz dramaturģiju, mans piegājiens bija atsperties no tām sajūtām, kad pats biju pusaudzis, no vecāku stāstītā, no tā, ko pats atceros no laika, kad biju ļoti mazs. Bet pamats filmai bija Jāņa grāmata, kurai centos uzticēties, necentos to apstrīdēt. Man tas nelikās svarīgi, jo, kaut arī var just, ka tas ir ļoti personisks darbs, tas tomēr ir literārs. To arī filmā, scenārijā centāmies atveidot, ka tās ir atmiņas par savu bērnību.
J. Joņevs: Saskatu pēc noskaņas kopīgos sasauces punktus filmā un romānā, taču ir arī atšķirības.
Jau savulaik teicu par romānu, ka to nevajadzētu uztvert kā stāstu par mani, Jāni Joņevu,
tāpat vēl mazāk arī filmu. Bet metāla kultūrā, protams, es biju iekšā, pašus pamatus nebūtu varējis izdomāt.
Jāni, sakāt, šī nav autobiogrāfija. Cik līdzīgs reālajam pusaudzim Jānim Joņevam ir grāmatas un attiecīgi arī filmas Jānis? Bijāt vērotājs kā viņš, vai drīzāk protestētājs?
J. Joņevs: Biju drīzāk jau vērojošs, kā tas arī romānā parādās. Tomēr tas īsti nekavē reizēm iekulties nepatikšanās. Filmā tēls kļuvis aktīvāks, bet tā ir kino specifika, ka varonim mazliet vairāk jādarbojas. Grāmatā notikumi ir diezgan sīki, tikai pusaudža prātā tie šķiet lieli un nozīmīgi, tad nu filmā tie jāpadara aktīvāki, tur nav vietas tādai iekšējai kontemplācijai, kas ir rakstītā darbā.
Un jūs, Matīs? Arī bijāt vērotājs?
M. Gricmanis: Es biju protestētājs, un domāju, tas ir iemesls, kāpēc filma izvērtusies tāda, kāda tā ir. Lai gan centāmies pēc iespējas godīgāk attiekties pret grāmatu, tomēr tās varonis ir pārāk lielā novērotāja pozā, lai varētu izvērsties notikumi. Filmā centos ielikt savu attieksmi pret dzīvi, savu darbību.
Pats biju ļoti aktīvs bērns, pārāk centos parādīt, ka visi dzīvo nepareizi un esmu vienīgais, kas kaut ko saprot.
(Smejas.) Es arī toreiz lielā mērā pareizo attieksmi pret dzīvi, novērojumus, cik tālu varu iet, meklēju savos vienaudžos, jo bija skaidrs, ka pieaugušie noteikti nevar zināt, kā man jādzīvo.
Tas attiecas uz 90. gadiem, bet tikpat lielā mērā arī uz maniem pusaudža gadiem, 2000. gadu sākumu, un arī tagad nekas daudz nav mainījies – cilvēki ļoti lielā mērā izliekas, ka tas, kas nav viņu personīgā dzīve, kas notiek viņiem līdzās, uz viņiem neattiecas – tas nekas, ka tepat blakus jaunieši dzer un pieauguši cilvēki viņiem pārdod alkoholu. Ir ļoti liela vienaldzība pret kopējo dzīves telpu. Šādā ziņā mēs nekur tālu neesam aizgājuši no 90. gadu problēmām.
Domāju, mēs reizēm nevis izliekamies, bet mana paaudze īsti pat nezina, kā reaģēt daudzās situācijās. Jo mūsu agrīnā jaunība iekrita laikā, kad uz noteiktām lietām bija ļoti nevēlami reaģēt, un, ja sāc dzīvot brīvā pasaulē, kad tev jau ir 20, tad ir lietas, kuras tu instinktīvi dari vai nedari visu mūžu, man šķiet.
M. Gricmanis: Piekrītu, es arī redzēju, ka maniem vecākiem bija ļoti grūti tikt līdzi tam, kā mēs uzaugām, kā rīkojāmies, jo mums nebija nekādas pietātes pret šķietamām autoritātēm – skolotājiem, direktoriem. Viņi nesaprata, ka tā var būt. Man liekas, ka tas ir nevis tāpēc, ka pusaudži gribētu izturēties necienīgi, bet gan tādēļ, ka viņiem neviens nav parādījis, kādas ir pieņemamas uzvedības robežas.
To nevar izdarīt ar institucionālu, uzspiestu varu, jo pusaudži no tās vairās.
Filmā ir direktores tēls, kura ar savu institucionālo varu cenšas parādīt, kā vajag darīt, un tas no pusaudžu viedokļa ir smieklīgi un neko nedod, jo tu vari iziet no skolas un rīkoties tieši tāpat, kā esi rīkojies līdz tam. Turklāt tad tev vēl apkārt ir tavs bars, jums ir kopīgs ienaidnieks, pret kuru varat sacelties. Un tas tikai vēl vairāk apvieno uz nepareizās rīcības fona.
Atšķirībā no romāna, kur pieaugušais varonis parādās tikai pašā grāmatas noslēgumā, filmā viņš ir visu laiku klātesošs, arī tad, kad fiziski nav kadrā.
M. Gricmanis: Romānā zemtekstā visu laiku uzsvērts, ka tas ir pieauguša cilvēka skatījums uz savu bērnību, un romāna trešajā daļā ļoti skaidri parādīts, ka šis cilvēks ir pieaudzis un dzīve ir pavisam citāda, nekā bērnībā likās, kā tā veidosies. Filma ir no literatūras pavisam atšķirīgs medijs, tajā nestrādā epizožu pielikšana klāt, tāpēc vajadzīgs cits risinājums. Pieaugušais Jānis ieiet filmā, skatās un vērtē, ir tāds kā sargeņģelis savai bērnībai, saikne starp pagātni un nākotni, pat ja pagātnes “es” vēlas zināt, kas būs tālāk, bet nākotnes “es” zina, ka neko nevar teikt.
J. Joņevs: Protams, šodienas dzīvē ir gan nostalģija, gan kontrasts starp to, ko toreiz gribējām, ko solījāmies darīt un kas ir noticis. Bet rakstīšana un droši vien arī citas radošas izpausmes ir labs paņēmiens, kā no tā tikt vaļā –
daudzus notikumus, ko atcerējos rakstīšanas brīdī, tagad vairs tik labi neatceros.
Tas bija diezgan negaidīti – nebiju domājis, ka tā būs.
Mēs to esam veiksmīgi aizmirsuši, bet deviņdesmitie gadi bija ļoti trūcīgs laiks…
J. Joņevs: Jāatzīst, ka tad, kad rakstīju romānu, mani sociālās tēmas diezgan maz interesēja. Domāju, mēs kā sabiedrība nenoliedzami esam tikuši uz priekšu.
Galīgi nepiekrītu uzskatam, kas bieži izskan, ka agrāk veikalā bija mazāk desu veidu, bet cilvēki bija draudzīgāki.
Desu tiešām bija mazāk, bet cilvēki kopumā bija tikpat nedraudzīgi. Ja viss būtu tik vienkārši, tad jau varētu izņemt kādas desu šķirnes, un cilvēki atkal kļūtu draudzīgāki. Jo mazāk jādomā – nosacīti – par desu, jo mierīgāki un atvērtāki kļūst cilvēki.
M. Gricmanis: Filmā varbūt to pat tik skaidri nevar redzēt, bet romānā ir ļoti labi nolasāms, ka viņi visi ir ļoti trūcīgi, pat nevar nopirkt aliņu, visiem jāsastiķē, bet tā milzīgā cilvēcība un draudzība, kas tādos apstākļos izveidojas… Noslēgumā redzams, ka jau pieaugušais vīrietis savā dzīvē tādu nekad vairs nav piedzīvojis – brīvību būt tam, kas esi, nevis valkāt noteiktas drēbes, dzert noteiktu vīnu un iet iepirkties uz noteiktiem veikaliem, jo tā visa ir izolēšanās no sabiedrības, īstās dzīves, centieni neieraudzīt, ka ir cilvēki, kuriem nav nekā.
Kad man bija 16 gadu, aizgāju no Talsiem un iestājos Rīgā Franču licejā…
… tieši tāpat kā “Jelgavas ‘94” varonis Jānis…
M. Gricmanis: Jā, un tur biju tik pārsteigts par sabiedrību, kas bija tajā skolā, valdīja tāda apsēstība ar vecāku naudu, statusu. Toreiz domāju – labi, tas ir tikai Franču licejs. Tagad man bija jāizdomā, kur savu bērnu pieteikt skolā, un es atkal redzu –
sabiedrība ir tā sadrumstalojusies, ka ir labās skolas, kur savus bērnus piesaka turīgie, un ir pārējās.
Skaidrs, ka es to nekā tieši nevaru ietekmēt, bet kaut kas tajā ļoti, ļoti nav pareizi.
Vai varat iztēloties, kad pašiem bērni būs pusaudžu vecumā, kā izvairīties no paaudžu konfliktiem?
M. Gricmanis: Es ļoti baidos no sava dēla pusaudža gadiem, jo redzu, ka viņš jau piecu gadu vecumā dažos jautājumos ir krietni inteliģentāks nekā es. Baidos, bet tajā pašā laikā saprotu, ka vienīgais veids, kā izvairīties no tā, ka viņš man teiks – tu melo, izliecies –, ir mana rīcība, rādot, kā risinu problēmas, censties tās neslēpt.
Jo pieaugušie jau tā lielākoties dara – viņi slēpj savas problēmas no bērniem, nevēloties viņus sāpināt,
sarežģīt viņiem dzīvi, bet vienā brīdī vairs nespēj neko noslēpt, jo bērni sāk redzēt viņiem cauri.
J. Joņevs: Tā kā man šobrīd bērnu nav, tad ir visai grūti teorētiski iedomāties, kādi varētu būt viņu pusaudžu gadi; turklāt esmu dzirdējis, ka tie, kuri centušies iztēloties, tik un tā kļūdījušies. Katrā ziņā to, kāds es pats būšu, man vienreiz jau neizdevās paredzēt.
