Brīvība ar garoziņu 0
Iespējams, kādam kādreizējā Jaunatnes teātra aktrise Aīda Ozoliņa saistās ar skanīgo balsi romantisku filmu aizkadrā, citam – ar padomju kinofilmu trauslo meiteni, taču jau labu laiku aktrises radošos prātus saista neatkarīgais teātris – gan aktrises, gan izrāžu producentes „lomās”.
21. februārī Rīgas pirmizrādi klubā „Austrumu robeža” piedzīvos aktrises jaunākais projekts – asprātīgā komēdija „Mēs un mūsu sieva”, kurā Aīda Ozoliņa kāpj uz skatuves kopā ar kolēģiem – Jāni Kirmušku un Imantu Vekmani.
Mīlestība pret skatuves mākslām A. Ozoliņai ielikta jau ģimenē – ne velti viņai operas varones cēlo vārdu tētis izraudzījies. Arī skaistā balss mantota pūrā, vecvecāki bijuši dziedātāji, bet tētis kaismīgs korists. Ar teātri gan uz mūžu „saindējusies” Jaunatnes teātrī, kur desmit gados izieta meistara Ādolfa Šapiro skola. Būt uz skatuves, spēlēt – tas nepieciešams kā ēdiens, kā gaiss, ko elpot, saka aktrise.
Toreiz, kad slēdza Jaunatnes teātri, nācies prātot, uz kādas „nagliņas” spraust aktiera diplomu – profesionālo teātru durvis bija slēgtas, konkursus, kā pieņemts Eiropā, uz lomām, valsts teātros, protams, nerīkoja.
Bet padomju garā audzinātie, tostarp Aīda, uzskatīja – pašam piedāvāties nav pieņemts. „Sapratu, teātri ir pārpildīti, konkurence milzīga. Biju skolotāja meita, domāju, ja pateiks „nē”, nomiršu aiz kauna. Varbūt šodien ar manas meitas enerģiju es ietu un teiktu – te es esmu.”
Tagad, ar mierīgu skatu raugoties atpakaļ, aktrise atzīst, tolaik kā ar burvja mājienu „kā punktiņi debesīs” saradušās „mazās” iespējas – darbs radio „Skonto”, televīzijas filmu ieskaņošana, bet pēcāk – neatkarīgā teātra skatuves, kur „izpausties” kā māksliniecei. Aīda teic – tagad aktrises ambīcijas piepildītas pārpārēm. Šobrīd viņas radošajā dienaskārtībā pat sešas izrādes – laukos pieprasītās komēdijās „Balkona ragneši”, „Mēs un mūsu sieva” un „Hamilkāra kungs, bērnu izrādes – „Princese uz zirņa” un „Pepija Garzeķe”, “Karlsons, kas dzīvo uz jumta”. „Pārmaiņas lika saprast – daudz lietu jādara pašai. Nebija slikti saņemties, novērtēt savu varēšanu. Varbūt skaļi vārdi, bet katram ir savs ceļš ejams – un mans pietiekoši realizējas mazajos darbiņos.” Aktrise priecājas par sastapšanos ar kino – filmā “Sapņu komanda” viņai Judītes loma. Savulaik 17 gadu vecumā aktrises karjeru Aīda sāka tieši kino (“Laiks dzīvot, laiks mīlēt”, 1977).
Jauns izaicinājums bijis producentes darbs – izrādes izauklēšana no idejas līdz skatītājam. Par stimulu pirms vairākiem gadiem kļuva ceļojošā komēdija „Henrijs VIII. Karaliskais gambīts”, kurā Aīda ne tikai iejutusies karaļa sievas lomā, bet arī „uzņēmusies šefību” pār projektu – tobrīd nebijis neviena cita, kas to darītu. „Kādam tas bija jādara! Galu galā sapratu, ja ir laba kolēģu kompānija brīnišķīga izrāde, vēl arī iespēja doties spēlēt uz laukiem, un par to vēl maķenīt samaksā – tā jau ir laime!” Nācās atsvaidzināt atmiņā savulaik Kultūras darbinieku tehnikumā iegūto pieredzi un atjaunojot toreizējo paziņu loku kultūras namos. „Cilvēki zvanīja, aicināja, bija skaidrs – esam vajadzīgi.”
Aīda savu darbošanos dēvē par savdabīgu egoismu, kas ļauj apvienot patīkamo un lietderīgo – ceļojošā teātra dzīvesveids, kā savu nodarbi dēvē aktrise, ļauj gan izspēlēties, gan būt kopā ar domubiedriem. Protams, nevar būt ne runas par iestigšanu pašapmierinātībā un rutīnā – arvien jādomā, kāda būs nākamā latiņa, kurp iet tālāk.
Iedvesmu dod kolēģi Voldemārs Šoriņš, Indulis Smiltēns, Lāsma Kugrēna, Zane Jančevska, Indra Burkovska, Juris Kalniņš, Andris Bērziņš, arī tie talanti, kas nav sastopami uz „lielo” teātru skatuvēm – Raimonda Vazdika, Ruta Vītiņa. Nesen izrāde „Dancis pa trim” kopā ar Lāsmu Kugrēnu un Voldemāru Šoriņu spēlēta Īrijā, bet publikas pieprasītā komēdija „Pērku jūsu vīru” spēlēta turpat desmit gadu, viesizrādēs izbraukāta Kanāda, Zviedrija, abi Amerikas krasti, Čikāgā skatītāji aplaudējuši kājās stāvot – repertuāra teātrī spēlēdama, nez vai varētu izbraukāt, pieredzēt tik daudz.
Protams, tepat Latvijā uzmanīgi jāizsver, ko celt priekšā, piemēram, skatītājam ārpus Rīgas. Nav noslēpums, laucinieki vairāk mīl komēdijas. Jaunākā ceļojošā teātra izrāde „Mēs un mūsu sieva”, iestudēta kopā ar A. Ozoliņas studiju biedru Jāni Kirmušku un Imantu Vekmani vēsta par neparasti parastu ģimenes dzīvi, kurā virmo kaislību ugunis, ir sastopami dzīvi miroņi, notiek neiedomājami sižeta pavērsieni, pat pašnāvību mēģinājumi, jā – arī divi ģīboņi, gandrīz kautiņš uz līdzenas vietas un „laimīgas” beigas.
Paši iesaistītie šo iestudējumu uztver kā otro sēriju izrādei „Pērku jūsu vīru”.
„Gribam, lai cilvēki šajās situācijas atpazīst paši sevi. Ir tāds kluss prieciņš, ja sieva izrādes laikā sasmaidās ar vīru, un ir skaidrs, ka viņiem tā situācija ir pazīstama. Pati no savas 30 gadu ilgās laulības dzīves zinu, ar kādām likstām un ķibelēm nākas saskarties. Ne tikai skaistums – labs humors glābs pasauli! Latviešiem, atšķirībā no krieviem, par sevi grūtāk pasmieties, vēl jāmācās skatīties uz lietām arī no komiskās puses!”
Dramatiskās aktrises spēju Aīda lieliski pierāda jūtu komēdijā „Hamilkāra kungs. Cilvēks, kas maksā” (režisore Dita Balčus), kurā aktrises skatuves partneri ir Jānis Reinis, Enriko Avots, Egija Missa-Silāre un Jānis Mūrnieks. Savulaik Nacionālā teātra zvaigžņu – Antras Liedskalniņas un Veltas Līnes spēlētā izrāde pieņēmusi citus, ne tik dramatiskus vaibstus. „Gandarījumu sniedz kultūras cilvēki, kas uzslavē un aicina biežāk vest pie viņiem šādas izrādes.”
Tiesa, neatkarīgais teātris dod radošu brīvību – tā sacīt, esi brīvs no repertuāra važām. Azartu raisa arī iespēja pašiem aktieriem kļūt par scenogrāfiem, tērpu, grima vai gaismu māksliniekiem. Gadās, protams, ka jārod steidzams risinājums, ja piepeši atklājas, ka garāžas peļuks sarobojis tur glabātās dekorācijas. Tad palīgā steidz Mārtiņš Kabucis, aktrises Rūtas Vītiņas vīrs, kurš ir gan šoferis, gan skatuves meistars, gan pirmais kritiķis pēc izrādēm.
Saprotams, radoša brīvība nāk ar savu garoziņu. Nākas rēķināt un skaitīt, pat ja tas nav tik mākslinieciskas būtnes, kāda ir Aīda, dabā. „Esmu ļoti emocionāla, tas traucē. Zinu, ka pirms izrādes pārlaižu acis skatītājiem – vai ir sanākuši, vai izrāde atmaksāsies. Tā dalīšanās divās lomās traucē. Labprātāk ļaujos iekāpt autobusā, lai kāds aizved, lai kāds skaita naudu. Ja būtu kāds lielāks producents vai saimnieks, mēs labprāt ļautos.”
Ceļojoša teātra aktieri nereti ir arī liecinieki lauku cilvēku sūrajai ikdienai.
„Kultūras darbinieki cīnās mazajos kultūras namos – vai tas būtu Ozolniekos, Preiļos, Naukšēnos vai Ķekavā. Kultūras nama direktore nereti ir gan kasiere, gan apkopēja – tāds labais gariņš par ļoti mazu atlīdzību. Tomēr zinām, tur sagaidīs ar kafiju, maizītēm – tas veido ārkārtīgi jauku satikšanās prieku.”
Lielākais balsts, arī pirmie kritiķi un vērtētāji, ir aktrises ģimene – meita Ieva, nu jau pati profesionāla dejotāja un manu izrāžu horeogrāfe, kuras sniegumu pašlaik var novērtēt Viktora Runtuļa veidotajā izrādē „Cabaret Bombaloo”, gan dēls Jānis un dzīvesbiedrs Imants. Aīda pasmaida savu, šķiet, nekad neizdziestošo smaidu, sakot, ka vīrs viņas māksliniecisko dzīvesveidu atbalstot kā materiāli, tā morāli. Jo kurš gan pēc izrādēm izvadās nogurušos kolēģus uz mājām! Arī tagad aiz loga atskan nepacietīgi signāli – Aīdas ceļojošo teātri jau gaida nākamā pietura.
