Māris Antonevičs: Brīvi vai ne – izlems vara 0
Atšķirībā no Valsts prezidenta Egila Levita, kurš, šķiet, īpaši piedomā pie visiem saviem izteikumiem un lietotajiem vārdiem (tajā skaitā jaunveidotiem vai piemirstiem salikteņiem, kas jau kļuvuši par viņa “firmas zīmi”), valdības vadītājs Krišjānis Kariņš nereti publiski saka to, kas iešaujas prātā.
Dažreiz tas rezultējas frāzēs, kas izsauc lielu jautrību, kā, piemēram, Lieldienu aicinājums “rādām viens otram savas olas”. Tomēr dažreiz vieglprātīgi izteikumi no augstas amatpersonas var radīt arī tālejošas sekas un ietekmēt sabiedrības noskaņojumu.
Piemēram, nesen, reklamējot jauno mobilo tālruņu lietotni “Apturi Covid”, kas tā lietotāju brīdinātu, ka tas kādā brīdī savās ikdienas gaitās ir saskāries ar Covid-19 inficētu cilvēku, Kariņš sacīja: “Tas ir veids, kā varētu Latvijā un Eiropā palaist sabiedrību brīvībā.”
Izteikums rada daudz jautājumu un aizdomu. “Palaist brīvībā” – tātad līdz šim tikām turēti gūstā. Var jau saprast, ka domāts piespiedu “gūsts” – tā sauktā karantīna, kas liek palikt mājās, nepulcēties vairāk par diviem, ieturēt distanci, atcelt dažādus pasākumus, slēgt klubus, skolas, stadionus un daudz ko citu.
Tomēr “palaist brīvībā” skan slikti, jo rada iespaidu, ka palaidēji ir nevis epidemioloģiskie apstākļi, bet vara, kas turklāt var diktēt priekšnoteikumus. Nav brīnums, ka visai lielai daļai sabiedrības jau no pirmsākumiem izveidojusies pretreakcija pret minēto lietotni, lai gan visi speciālisti apgalvo, ka tā nevienu neizseko un nekādu citu ļaunumu arī nenodara.
Savukārt atziņa, ka vara šaurā lokā izlemj, vai varam būt brīvi vai ne, var radīt priekšstatu, ka demokrātija un cilvēktiesības ir vien ilūzija
, ja jau pietiek ar vienu valdības sēdi, lai visu pārskatītu.
Tiesa, līdzīga atziņa pat bez neveikliem politiķu izteikumiem droši vien radusies ļoti daudziem pasaules iedzīvotājiem. Ir bijušas klusākas un skaļākas protesta balsis.
Viens no pazīstamākajiem cilvēkiem, kas iebilda pret pieeju, kādu lielākā daļa valstu izvēlējusies cīņā pret Covid-19, bija uzņēmējs Īlons Masks. Viņš pazīstams kā “PayPal” un “Tesla Motors” dibinātājs, bet nupat bija visu ziņu uzmanības centrā, jo no Kenedija kosmosa centra 30. maijā tika palaists Maska vadītās kompānijas “SpaceX” kosmosa kuģis ar diviem astronautiem.
Pirmo reizi vēsturē šādu misiju uzņēmusies privāta kompānija. Pēc šī notikuma Masks izskatījās bezgala laimīgs, tomēr iepriekš viņš bija nikns, nodēvējot Covid-19 dēļ noteiktos ierobežojumus par “fašismu”.
“Ja kāds grib palikt mājās, tas ir lieliski. Lai paliek, un neviens nespiedīs viņiem to pamest. Bet teikt, ka neviens nedrīkst pamest māju, pretējā gadījumā tiks arestēts, tas ir fašisms. Tā nav demokrātija, tā nav brīvība,” mediji aprīlī citēja pazīstamo uzņēmēju.
Viņš arī bija draudējis pārcelt savus uzņēmumus no Kalifornijas uz citu ASV štatu, jo ne visur ierobežojumi bija vienlīdz stingri.
Šajā ziņā Latvijas amatpersonas, protams, var atgādināt, ka mums ierobežojumi nevienu brīdi nebija tik stingri kā citās valstīs, un no mājas lielākā daļa varēja iziet jebkurā laikā. Tā ir taisnība, tāpēc kontrasts starp to, kas notika martā, aprīlī, maijā, un to, kas notiek tagad, jūnijā, nav tik liels kā citās valstīs.
Taču ir vietas, kur vēl tikko viss bija ciet un pēkšņi gandrīz viss ir vaļā, lai gan statistikā par saslimušajiem tik straujas izmaiņas nav notikušas.
Piemēram, vēl aprīlī Lietuvā ierobežojumi bija stingrāki nekā Latvijā. Mums to bija iespējams novērot pie robežpunktiem – lietuvieši uz ceļa bija novietojuši betona klučus un salikuši dažādas brīdinājuma zīmes, lai neviens pat neuzdrošinās tuvoties. Visu uzraudzīja robežsargi. Tikmēr Latvijas pusē nekādas kontroles nebija.
Arī sabiedriskajās vietās ierobežojumi, tajā skaitā masku un cimdu lietošana, Lietuvā bija stingrāki. Taču nu lietuvieši visu “rauj vaļā” daudz lielākā tempā nekā Latvija, pirmā paziņojot, ka atver robežas 27 Eiropas valstīm. Vēl pārsteidzošāki ir paziņojumi no Itālijas, kur vēl tikko normāli uz veikalu nevarēja aiziet, bet nu tiek gaidīti tūristu pūļi no visas Eiropas.
Itālijas kaimiņvalstis gan šajā ziņā ir piesardzīgākas un robežas pagaidām tur ciet. Tomēr kontrasts ir satriecošs.
To, ko mēs šobrīd redzam, var apzīmēt ar sociālajās zinātnēs bieži izmantoto terminu “naratīvs” jeb stāstījums, kas veido sabiedrības viedokli. Šobrīd notiek naratīva maiņa. Martā un aprīlī tas bija stāsts, ka galvenais ir cīņa ar koronavīrusu un tam jāpakārto viss pārējais dzīvē, bet šobrīd naratīvs tiek strauji mainīts un vīruss it kā ir tikai viena no problēmām, ar ko var tikt galā, ja mazgā rokas un pārāk cieši nespaidās viens gar otru.
Skaidrs, ka tas ir ekonomikas un līdz ar to arī politiskās stabilitātes jautājums, ar ko neviena valdība negrib riskēt. Taču te rodas jautājums – vai mēs tikām maldināti iepriekšējos mēnešos un ierobežojumi patiesībā bija pārspīlēti, vai arī mūs maldina tagad, ierobežojumus tik strauji atceļot.
