Īpašā izstādē apvienoti Jāņa Straupes radošie darbi – skulpturāli un kinētiski kokā veidoti objekti 0
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Līdz 26. martam Rīgā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā apskatāma izstāde “Ne-lietas”, kas pirmo reizi apvieno mākslinieka un dizainera Jāņa Straupes pēdējo divdesmit gadu radošos darbus – vērienīgus skulpturālus un kinētiskus objektus, veidotus kokā.
Jāņa Straupes veidotās masīvkoka skulptūras tiecas pārvarēt gravitācijas spēku, radīt viegluma ilūziju un grāciju, aicinot paraudzīties uz ikdienas lietām ironiski un paplašinot skatītāja iztēli – krēsli traucas skrējienā, svinību galds savērpies līkumā, bet milzu loks tiecas pārsprāgt no spriedzes, ko jūtam šajā laikā. Lietas/ne-lietas, kas reizē gan saglabā, gan maina to ierasto nozīmi. “Tiecos darbus veidot tā, lai tie būtu saprotami ikvienam,” par saviem darbiem teic to autors.
Ikdienā strādājot ar pasūtījuma darbiem – koka kāpnēm, mēbelēm, dizaina priekšmetiem – Jānis Straupe (1962) kāpj pāri praktiska dizaina robežām, jau padomju laikā būdams viens no nepieradinātākajiem māksliniekiem. Viņš jau četrdesmit gadus savos darbos spēlējas ar koka izejmateriāla formu, ar saviem meklējumiem raisa plašu interesi un atzinību iespaidīgās personālizstādēs Latvijā, kā arī, piemēram, starptautiskā mākslas fonda “Michelangelo Foundation” projektā “Homo Faber” (2019), izpelnoties apbalvojumus, tostarp Gada balvu dizainā, bet par Jāņa Straupes veidoto neparasto skapi milzu vaboles formā, kas jau ticis izstādīts Londonā, nesen ieinteresējies amerikāņu kinorežisors Giljermo del Toro – režisors to bija iecerējis iegādāties savai jaunajai filmai.
Koks šķiet kas masīvs, pamatīgs. Materiāls, no kā izgatavo stabilas mēbeles. Vērojot jūsu darbus, ne-lietas, rodas pretējs iespaids, ka koka lietas it kā atdzīvojas.
J. Straupe: Tieši tā ir izstādes galvenā doma – padarīt koku vieglu un gaisīgu, it kā atraujoties no zemes. Jebkurš darbs tik tikko saskaras ar zemi – varbūt vienā, trīs punktos. Tāds ir darbs “Balanss (Balerīna)” (2021), pēc kura radīšanas rīkoju fotosesiju kopā ar balerīnu Nikolu Annu Blomu. Pirms daudziem gadiem pie manis darbnīcā strādāja dizaina pētnieks Juris Sils kopā ar krievu kinētisko objektu mākslinieku, filmas “Kin-dza-dza” objektu autoru Vjačeslavu Koļeičuku, ļoti interesantu cilvēku. Likām kopā pagājušā gadsimta sākuma mākslinieka Kārļa Johansona darbu maketus, viņš strādāja konstruktīvisma stilā. Ļoti iedvesmojos no viņa atkārtotās ģeometrijas. “Balerīna” ir mana versija par Kārļa Johansona darbiem.
It kā mēbeles – galdi, krēsli, bet tomēr ne…
Izstādē ir vairāki filozofiski darbi, tomēr man ir būtiski, lai tie būtu saprotami cilvēkiem. “Savērptais galds” (1992), šīs izstādes senākais darbs, ir personificēts. Cilvēki svin, tomēr to šeit nav, taču ir galds, kas piedalās svinībās. Ar mēbeļu “atdzīvināšanu” nodarbojos jau sen. Četrdesmit gadus, izgatavojot kāpnes, galdus, gultas, krēslus, bufetes, man vienkārši kļūst garlaicīgi ilgstoši darīt pareizi. Te redzam darbu “Skrienošie krēsli” (2021) – krēslus, kas skrien krosu. Viss ir pavisam vienkārši – tādās pozās varētu būt skrienošs cilvēks, bet es tās pārcēlu uz krēsliem. Izgatavojot pasūtījuma darbus, no tiem nereti attīstās manas idejas. Piemēram, kāpnes kas kļūst par iedvesmu arī skulptūrām. Tāda bija savulaik Rīgas vides objektu festivālam “Ziemassvētku egļu ceļš” veidotā brīvdabas skulptūra “Ledus kāpnes” – egle kā divas sakrustotas kāpnes, vai arī objekts “Augšup, lejup” jeb kāpnes – šūpoles, kas pārsveras, aizejot līdz to vidum. Šis darbs pirms dažiem gadiem pārtapa uguns skulptūrā Vienkoču parkā.
Pirms četrdesmit gadiem teju nejaušības dēļ pievērsāties tieši kokam Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas koktēlniecības nodaļā un pēcāk nokļuvāt kombinātā “Māksla”, kur nostrādājāt ilgus gadus. Kādēļ koks kā materiāls arvien ir saistošs?
Stājos dekoratoru nodaļā, kur iestājeksāmenos paliku pirmais aiz svītras, un, lai nezaudētu gadu, man piedāvāja mācīties koktēlniecības nodaļā. Koks ir vienīgais materiāls, ar ko māku strādāt. Šos darbus nevar izgatavot, ja labi nepārzina tehnoloģiju. Katrā darbā ir kāds izaicinājums, atklājot ko jaunu arī izpildījumā, ne tikai formā. Varbūt viens otrs objekts, kas izskatās vienkāršs, tāds nemaz nav – to sapratīs tikai amatnieks. Piemēram, izstādes priekštelpā redzamā koka lode (“Acs”), veltījums manam skolotājam, koktēlniekam Jānim Poļakam, ir veidota kā kamols no savienotiem lokiem, izmantojot ģeometrijas likumus. Šo lodi pirms trīsdesmit gadiem manā pirmajā personālizstādē šajā muzejā piedāvāja palīdzēt izgatavot Jānis Poļaks, sakot – redzēju tavu skici un zinu, kā to uztaisīt. Viņa pirmā lode ilgi stāvēja pie manas mājas, līdz izjuka, tomēr viens fragments no šī 1992. gada darba palika. Kopā ar meistaru Ivaru Krūmiņu izprātojām, kā iespējams to izveidot no jauna, bet citiem dizaina akcentiem – tas bija izaicinājums atkārtot mūsu skolotāja paveikto.
Šobrīd koks šķiet īpaši aktuāls pasaulē, kas mēģina dzīvot ekoloģiski.
Vēsturiski koks bijis viens no pamatmateriāliem, no tā izgatavoja kuģus, ratus, kamanas un, protams, mēbeles. Mūsdienās ir ienākuši daudzi jauni materiāli. Es teiktu, koks šobrīd ir kļuvis ekskluzīvs. To nedrīkst izniekot, radot paviršas, nekvalitatīvas lietas. Koks ir audzis ilgus gadus, lai to varētu izmantot kā materiālu. Man ir pilnīgi nesaprotami, ja no tā vienkārši paņem un uztaisa mēbeli, kas pēc mēneša izjūk.
Strādājat lielākoties ar priedi. Konkrētam kokam ir nozīme?
Ne tikai ar priedi. Te ir arī liepa, kas labāk padodas apstrādei, jo ir gaiša, mīksta, ir arī bērzs, ozols. Man nav svarīgi, cik katrs koks ir dārgs, es vērtēju koksnes raksturu. Austrālijā no sarkankoka droši vien taisa taras kastes, bet pie mums tas ir dārgs, citur atkal priede varbūt ir ekskluzīvs koks. Protams, koks kā materiāls pieprasa īpašu uzmanību – to nevar glabāt ārā kā, piemēram, akmens tēlniecības darbus. Domājot par eksponēšanu un uzglabāšanu, savus mākslas objektus konstruēju izjaucamus. Piemēram, izstādes lielākais darbs – svārsts – sastāv no 44 koka paneļiem un trīsdaļīgas metāla konstrukcijas.
Jums pašam robeža starp mākslas un dizaina pusi ir dilemma?
Nē. Man ir periodi – vienubrīd nodarbojos ar dizainu, tad ir posmi, kad kā izpildītājs nodarbojos ar pasūtījuma darbiem, lai gan arī tie ir radoši, jo veidoti pēc manis paša projektiem. Vienīgā atšķirība – tie kļūst par interjera priekšmetiem ar funkciju. Kaut kādā ziņā strādāt ārpus pasūtījuma ir vieglāk. Tad nav robežu, nav pasūtītāja – dari to, ko gribi. Dizaina darbos svarīgākais ir funkcionalitāte un estētisms. Izstāžu darbos svarīga ir forma, kas paskaidro ideju.
Šoreiz izstādē no funkcionāliem dizaina priekšmetiem esat attālinājies.
Šīs izstādes sagatavošanās posms aizņēma trīs gadus. Tā daudzējādā ziņā ļoti atšķiras no visām iepriekšējām personālizstādēm. Šo projektu sāku ar dizaineru Rihardu Funtu un par izstādes kuratori uzaicināju Inesi Baranovsku. Ar Rihardu saskaņojām, kurus darbus no manām skicēm ir vērts atlasīt, viņš arī veidoja izstādes iekārtojuma dizainu. Pirmo reizi manā izstādē tiek rādīts darba process – skice, makets, darbs. Visos manos darbos liels ieguldījums ir manam draugam, meistaram Ivaram Krūmiņam. Tas, ko es daru, manuprāt, ir laikmetīgā tēlniecība. Seši darbi nekur iepriekš vēl nav rādīti, tie ir tapuši, domājot tieši par šo izstādi, – “Svārsts”, “Acs”, “Balanss”, “Skorpions”, “Spriedze”, “Skrienošie krēsli”. Nosaukumi ir īsi, skaidri un paskaidro to, kas redzams. Tikai trijos no deviņiem darbiem ir dziļāka jēga. Pārējos galvenā ir forma, kam sekoja nosaukums.
Arvien atgriežaties pie svārsta formas…
Izliekta forma ir mans rokraksts. Tā parādās darbos “Putni”, “Spriedze”, “Skrienošie krēsli”, dizaina traukos “Ciba” un “Laiva”. Savulaik svārsts ar kāpnēm izplatījumā, objekts, ko metālmākslinieks Arvīds Endziņš atlēja alumīnijā, kļuva par AKKA/LAA Autoru balvu. Lielizmēra “Svārsts” (2022) šajā izstādē ir centrālais un arī lielākais darbs, ko jebkad esmu radījis. Divpadsmit metru garš un vairāk nekā tonnu smags zaraina priedes koka svārsts, kurš nedaudz kustas. Miers pasaulē neeksistē – tas ir iluzors. Visu laiku mainās līdzsvars, kustība uz augšu un uz leju, tajā ir labais un sliktais, iņ un jaņ. Kustība ir arī dzīvība. Te tik daudz ko var izdomāt. Pati lielā svārsta ideja gan ir desmit gadus sena. Izmēram te ir liela nozīme, lai tas radītu vajadzīgo efektu. Iespaidīgo izmēru dēļ ilgi nevarēju izšķirties par tā izgatavošanu, tie ir arī diezgan lieli finansiāli ieguldījumi, bet, ja nevaru uztaisīt, kā gribu, tad netaisu nemaz.
Svārsts saskatāms arī darbā “Spriedze”…
Tas ir viens no darbiem, kam ir sociāls raksturs, līdzās “Pašizolācijas krēslam” (2019), kas tapa pandēmijas laikā. “Spriedze” ir saistīta ar notikumiem pasaulē šobrīd – to var ieraudzīt gan saspringušajos muskuļos, gan pārsprāgušajā lokā, domājot par to, kas šobrīd notiek Ukrainā. Tas radās, pagājušā gada februārī sākoties karam. Mēs nedrīkstam pierast pie tādas netaisnības un nežēlīga kara, kur iet bojā cilvēki tādēļ, ka notiek bezjēdzīgs, gļēvs iebrukums citā valstī. Mēs paši esam ko tādu piedzīvojuši savā vēsturē.
