Brīvi ļaudis runā tieši. Saruna ar Noru Ikstenu 2
“Runādamies” – šāds nosaukums ir izdevniecības “Latvijas Mediji” tikko klajā laistajai rakstnieces NORAS IKSTENAS sarunu grāmatai. Ar kādiem pieredzējumiem tā saistās pašai autorei?
“Runāt skaidru valodu man mācīja Dzintars Sodums. Likumsakarīgi, ka šī sarunu grāmata, kas apkopo spilgtākos tērzēšanas mirkļus ar ļaudīm dažādos gados un vietās, sākas ar Dzintaru Sodumu.
Un ļaudis nav vienkārši – katrs no viņiem izcīnījies ar radīšanas mokām, uzvarējis un kļūdījies, bet atstājis sava laikmeta spogulī spilgtu atspīdumu. Īsti nav nozīmes vietai un laikam, kad tapušas šīs sarunas.
Tomēr tas ir mūsu laiks, kurā esam satikušies, kurā esam pateicīgi dzīvot un piedzīvot gan priecīgus, gan skumjus brīžus. Esmu pateicīga dzīvei, ka tā mani saveda kopā ar Imantu Ziedoni, ka savā radīšanas telpā mani ielaida tādi rakstnieki kā Valentīns Jākobsons, Dagnija Dreika, Jānis Einfelds.
Esmu pateicīga, ka piedzīvoju lībiešu egregoru kopā ar Renāti Blumbergu, Tītu Reinu Vītso, ka ceļoju uz Ingmara Bergmana iztēloto salu kopā ar Dairu Āboliņu vai cīnījos uz kara takas kopā ar tādiem cilvēkiem kā Aldis Gobzems un Liāna Langa.
Nekas nav nejauši, arī tas, ka šo grāmatu noslēdz saruna ar Raimondu Tigulu un tās nosaukums ir “Dod, Dieviņi. Mīļi lūgt, otram dot,” tā grāmatas priekšvārdā raksta tās autore Nora Ikstena.
Nora, kas patiesībā ir saruna?
N. Ikstena: Pakāpi augstāks žanrs par interviju. Īstai sarunai parasti izvēlos cilvēkus, ar kuriem saprotos no pusvārda.
Absolūtā uzticības pakāpē var runāt par ļoti daudz ko.
Un savas sarunas tādas arī esmu mēģinājusi veidot. Vairākas no tām vēlāk pārvērtušās grāmatās, kā, piemēram, ar Imantu Ziedoni “Nenoteiktā bija”, ar Regīnu Ezeru “Esamība par Regīnu” vai Dzintaru Sodumu “Vīrs zilajā lietusmētelītī”.
Saruna ir kas dzīvs, īsts un tāds, kurā abi dalībnieki var runāt brīvi, necenšoties veidot kaut kādu savu tēlu, bet ļaujoties tērzēšanas un runāšanās priekam.
Bet vai sarunā vispār iespējams notvert īstenību? To īsto, patieso cilvēku?
Man grūti atcerēties īstāku un emocionālāku sarunu kā, piemēram, ar Raimondu Tigulu, kad izdevās uztaustīt viņa būtību. Labi, tā brīža būtību, bet visa dzīves īstenība jau sastāv no konkrēta brīža momentiem. Pēc tam paliek tikai mūsu atmiņas par tiem.
Ļoti labi atceros sarunu ar Dairu Āboliņu, kad viņas Jūrmalas mājā runājām par Ingmaru Bergmanu, par viņa iedomāto salu, zemenēm… Arī visas pārējās grāmatā iekļautās sarunas bijušas īpašs īstenības brīdis.
Priekšvārdā jūs rakstāt – brīvi ļaudis komunicē tieši. Ko nozīmē būt brīvam mūsdienu sabiedrībā?
Tas ir Dzintara Soduma teiciens, kuru vienmēr esmu paturējusi prātā.
Būt brīvam nozīmē nevairīties no saviem uzskatiem.
Pat tad, ja kādai sabiedrības daļai tie ir nekomfortabli. Nepretendējot uz kādu absolūto patiesību, vienkārši atļauties pateikt to, ko tu domā.
Tas, man liekas, mūsdienu pasaulē ir milzīgs brīvības elements. Jo cilvēki ir ieslogoti dažādās sabiedrībās un darba pienākumos, kur viņi diemžēl nevar runāt atklāti.
Protams, brīvībai ir arī atbildības pakāpe,
bet brīvi cilvēki saka to, ko domā, nevis skaļi runā vienu, bet īstenībā izjūt ko citu. Tava brīvības pakāpe parāda tavu spēju publiski pateikt to, ko tu domā, rēķinoties, ka neglaudīs pa spalvai.
Varbūt pat atlaidīs no darba vai sekos citas represijas.
Jā, ļoti daudzi atrodas situācijā, kurā nevar komunicēt tieši. Jārēķinās ar dažādiem priekšstatiem, uzraudzībām.
Latvijā daudz runājam par to, cik ļoti grūti mums iet ar ierēdniecību.
Viena no problemātiskajām pusēm ir tieši represīvā sistēma, kas ierēdņiem neļauj būt brīviem. Jāizpilda noteikumi. Bet mājās, aizvēruši sava dzīvokļa durvis, viņi, iespējams, domā pavisam citādi, nekā publiski izteikušies.
Pati pēdējo četru gadu laikā runāt gan par “Mātes pienu”, gan citām savām grāmatām esmu aicināta ļoti dažādās auditorijās – sākot no Saeimas un Ārstu biedrības un beidzot ar Valsts kontroli. Viscaur bija jūtama cilvēku vēlme ļauties dzīvai sarunai, kas varbūt ikdienā nav bijis iespējams.
Bet ir arī otra puse – radošo cilvēku izteiksmes brīvība bieži vien viņiem maksā ļoti dārgi.
Tā nav tikai komfortabla dzīve noteiktos “rāmjos”. Man atmiņā palikusi fantastiska saruna televīzijā ar Maiju Tabaku. Īsts un dziļš patiesības moments, bez jebkādas slēpšanās.
Lieliska līmeņa sarunas atrodam, piemēram, žurnālā “Rīgas Laiks”, kur skar tik dziļas lietas, kādas mūsdienu pasaulē sen aizmirstas.
Šādas sarunas ir pretspēks tam, kā mums liek dzīvot, nevis kā mēs paši vēlētos izmantot mums katram šajā dzīvē atvēlēto laiku. Ir Latvijā cilvēki, kas uzdrīkstas runāt brīvi, vienkārši mums ir maz autoritāšu.
Kas ir jūsu autoritātes, cilvēki, kuru viedoklis jums ir svarīgs?
Māra Zālīte. Viņu es uzskatu par vienu no lielākajām autoritātēm mūsu atgūtās neatkarības laika vēsturē.
Tās retās reizes, kad publiski runāja Ilmārs Blumbergs, kad kavējās atmiņās par filmām, dzīvi, atcerējās savu Sibīrijas stāstu, man likās kaut kas ārkārtīgi paliekošs un neaizmirstams.
Man patikušas diezgan daudzas Valsts prezidenta Egila Levita runas. Tver būtību, nevis lavās riņķī apkārt.
Un līdzās man no svara dzirdētais ļoti daudzās sarunās ikdienā ar brīnišķīgiem cilvēkiem lauku bibliotēkās, tāpat manā apkārtnē, ar kaimiņiem, draugiem, kuru vārdam varbūt nav publiska skanējuma un sarunas varbūt neskar ļoti augstas lietas, taču tās arī ir par būtisko – mūsu apkārtni, savstarpējo uzticību, dzīvi.
Vēl viena autoritāte man noteikti ir Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš.
Tam, ko viņš saka, vienmēr cenšos feisbukā sekot. Man ļoti patīk viņa domu gājiens. Gundars Āboliņš nekad nepeld pa straumi. Saka lietas, ko dažkārt varbūt nav patīkami dzirdēt. Bet viņš nebaidās to darīt.
Vai saskaraties ar to, ko sauc par iekšējo cenzoru?
Savos romānos un stāstos neuzlieku sev nekādas piedzīvotā vai izjustā atklāsmes robežas, jo tā tomēr ir pārveidota realitāte. Bet publiskās sarunās un arī rakstot grāmatas par cilvēkiem esmu centusies respektēt katra privāto telpu, kurā cilvēks varbūt negrib citus tik dziļi ielaist.
Protams, ir lietas, par kurām jārunā, jo tas varbūt palīdzēs citiem uz savu dzīvi palūkoties citādi.
Bet svarīgi, kā kas izteikts.
Viens no maniem pēdējā laika izjustajiem spilgtākajiem un emocionālākajiem pārdzīvojumiem bija filmā “Māras zeme” par Māru Zālīti, kad lentes veidotāji dzejnieces sajūtu, atgriežoties bērnības mājās, bija parādījuši tikai ar dabas ainavu uz ekrāna. Un tikai fonā varēja dzirdēt, ka Māra raud. Taču emocionāli tas bija tik spēcīgi, ka, godīgi sakot, neatceros, kad pēdējo reizi ko tādu būtu piedzīvojusi.
Vai laiks jeb uz sarunu aicināta cilvēka vēlāka rīcība ko mainījusi jūsu attieksmē pret šo personību?
Cilvēki dzīves laikā iekļūst visdažādākajās situācijās. Savu publisko aktivitāšu dēļ es arī esmu mazliet ar feisbuku apslimusi.
Tā kā man iznāk ļoti daudz grāmatu visā pasaulē, gribi vai negribi, ik pa brīdim iekļūstu kaut kādā politisku komentāru virpulī.
Mums pietrūkst diskusiju kultūras,
cilvēkiem ļoti patīk izķert pirmo sajūtu, lai varētu aši secināt – lūk, viņš vai viņa rīkojušies nepareizi, kaut kādu nelāgu nodomu vadīti, par kuriem mums jau viss bija skaidrs, un tamlīdzīgi.
Bet patiesībā tā nav. Bieži vien cilvēki nokļūst sarežģītās situācijās un, jā, arī salūst. Un arī tas ir tikai cilvēcīgi.
2010. gadā notikušās sarunas “Sava ceļa gājējs” ar advokātu Aldi Gobzemu ievadā jūs rakstāt, ka, “iepazīstoties bija sajūta, ka viens par otru zinām daudz un esam pazīstami gadiem”. Vai arī tagad par politiķi Gobzemu jūs teiktu to pašu?
Saruna ar Aldi Gobzemu notika tajā dzīves brīdī, kad jutāmies vienoti un izdarījām ļoti labas lietas, piemēram, kopā ar daudziem citiem kultūras ļaudīm izdevās nomainīt toreizējo kultūras ministri (Žanetu Jaunzemi-Grendi. – V. K.). Tas bija milzīgs panākums.
Kā jau teicu, cilvēki savā dzīvē nokļūst visdažādākajās situācijās.
Un vēlāk Aldi ierāva politiskās dzirnavas. Bet es nevēlos nekādus akmeņus viņa virzienā mest. Jo mēs neviens nevaram zināt, kādos kontekstos un situācijās paši varam nonākt un pat kļūt citādāki.
Ticu, ka viņa mērķis un vēlme ko mainīt bija patiesa, bet varbūt, iekļūstot politiskajā vidē, mazliet zuda realitātes sajūta.
Nupat pasludināts spriedums Zolitūdes traģēdijas lietā, kurā cietušos Aldis Gobzems uzņēmās aizstāvēt, – par vainīgu atzīts tikai viens cilvēks, viens konstruktors. Kāda ir jūsu emocionālā sajūta?
Tas ir Latvijas tiesu sistēmas krahs. Tāpat kā tas atklājies jau daudzos notikumos, ieskaitot sāgu ar mūsu pilsoni Kristīni Misāni, kuru no izdošanas Dienvidāfrikai izdevās paglābt pēdējā brīdī.
Kad Gobzems sāka aizstāvēt Zolitūdes traģēdijā cietušos, viņš bija viens pret visiem, pret visu to advokātu burzmu, kuri bija gatavi par naudu cīnīties otrā pusē. Un nav nekāds brīnums, ka Aldim arī vienā brīdī tas bija par daudz.
Lai cīnītos ar sistēmu, cilvēkam jābūt neiedomājami spēcīgam.
Un neviens no mums tāds nav. Ik pa laikam redzot netaisnību, cenšamies izraisīt diskusijas. Bet esmu nonākusi pie secinājuma – lai mainītu sistēmu, to vajag vienkārši neatbalstīt.
Es no savas kādreizējās sarunas ar Imantu Ziedoni joprojām atceros viņa teikto, ka laime ir visu lietu sakārtotībā. Vai cilvēki, ar kuriem sarunas publicētas grāmatā “Parunādamies”, ir atstājuši paliekošu iespaidu uz jums pašu?
Katra saruna ar Imantu Ziedoni, it īpaši grāmatas “Nenoteiktā bija” rakstīšanas laikā, ir atstājusi sajūtu, ka ir iespējams viedums, ka pasaulē iespējams uz lietām paraudzīties viedi.
Tāpat Valentīns Jākobsons, kuru intervēju vēl kā zaļa meitene, atstājis iespaidu uz visu manu mūžu. Dzejniekam Edvīnam Raupam esmu pateicīga par šīs grāmatas nosaukumu “Runādamies”, kā dvēseles radu vārdu viņa grāmatai “Dzīvodamies”, kas ir mana mīļākā no Edvīna Raupa dzejoļu grāmatām.
…Dzīvodamies, runādamies – šie vārdi piedod gan patiesības, gan viegluma pieskaņu. Mums nav jārunā tikai par smagām lietām, varam patērzēt arī par to, kā priecājamies par dzīvi.
Zinu, ka rakstāt jaunu grāmatu.
Romānu “Ūdens mirdzēšana”. Ikviens, kurš upē vai jūrā redzējis ūdens mirdzēšanu, pagaidām lai atstāj vietu savai fantāzijai.
