FOTO. No kādreizējā industriālā rajona Torņakalns ir pārtapis par klusu dzīvesvietu Rīgas centra tuvumā 4
Andris Tiļļa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
18.novembrī, kad svinam Latvijas proklamēšanas dienu, esam domās ar tiem, kas ar cerību pilnu neatlaidību un drosmi dažādu laikmetu griežos cīnījušies par mūsu valsti.
Torņakalnā, kas šoreiz ir mūsu odisejas mērķis, Latvijas aizstāvji 1919. gadā atvairīja bermontiešus. Bet Torņakalna ielas 15. namā 1943. gadā Konstantīna Čakstes vadībā izveidoja nacionālo pretošanās kustību. Trešās atmodas laikā Arkādijas parkā dibināja Latvijas Nacionālās neatkarības kustību, mītiņos protestēja pret metro būvi Rīgā un tā cēlēju invāziju…
No kādreizējā industriālā rajona Torņakalns ir pārtapis par klusu dzīvesvietu Rīgas centra tuvumā, kas mūsdienās strauji attīstās kā izglītības un zinātnes mājvieta. Vēsturiskā apbūve, Arkādijas parks, Mārupītes ainavas, Māras dīķis – tas viss veido tādu Torņakalna noskaņu, ka sirds notrīs sirsnīgā aizkustinājumā.
Atrodoties Pārdaugavas vissenākajā daļā Torņakalnā, kur kādreizējā Daugavas senkrasta nogāzē koku paēnā iegūlis un ar Mārupīti draudzējas zaļoksnējais Arkādijas dārzs, uzplaiksnī ne vien romantiski idilliskas izjūtas, bet arī atmiņas par šīs apkaimes vēstures pavērsieniem.
Te apdzīvotas vietas gar Jelgavas un Bauskas lielceļiem radušās jau viduslaikos.
Atsevišķs zvejnieku ciems izveidojās pie Kīleveina grāvja, un gadsimtu gaitā visas šīs māju skupsnas pakāpeniski savienojušās, izveidojot Torņakalnu, paugurainu Pārdaugavas daļu aiz 17. gs. nopostītā augstā Sarkanā sardzes torņa, kurš pastāvēja no 15. līdz 17. gadsimtam.
Tas, kā izpētījuši vēsturnieki, atradies seno Jelgavas un Bauskas ceļu sākumā. Tornis bijis četrstūraina sešus stāvus augsta būve. Būve bija nozīmīga arī ar to, ka no tās apkaime guvusi nosaukumu Torņakalns. Vietējie iedzīvotāji jau 19. gs. bija apvienojušies vairākās sabiedriskās organizācijās.
Enerģiski darbojās 1880. gadā dibinātā Torņakalna Latviešu palīdzības biedrība (20. gs. sākumā tajā bija vairāk nekā 3000 aktīvistu). Biedrības nama zālē Mazajā Altonavas ielā 6 notika teātra izrādes, sarīkojumi, dažādi priekšlasījumi.
Varbūt daudzi nezina, ka tieši ar šīs biedrības gādību no Maskavas uz Rīgu pārveda mirušo Krišjāni Valdemāru – latvju tautiskās atmodas garīgo tēvu un daudzu jūrskolu izveidotāju.
Zvani vēstīja uzvaru
Joprojām skatāms bijušās Šmita eļļas fabrikas skurstenis, un daudzi pat nenojauš, ka šī fabrika Latvijas valsts vēsturē ir īpaši nozīmīga, jo šeit 1919. gada oktobrī Bermonta-Avalova karaspēka uzbrukuma laikā atradās 6. Rīgas kājnieku pulka štābs, no kura vadīja Rīgas aizstāvēšanu. Pēc Zasulauka stacijas ieņemšanas sākās daļēja vācu atkāpšanās no Torņakalna.
Naktī no 10. uz 11. novembri Torņakalnā risinājās niknas ielu cīņas, Latvijas armijas vienībām ieņemot vienu māju pēc otras un salaužot izmisīgo bermontiešu pretestību. Uzvaru palīdzēja kaldināt arī vietējais torņakalnietis – lidotājs Augusts Spariņš, kurš, zinādams apkārtni, pārlidojumos spēja precīzi ziņot cīnītājiem par ienaidnieka pārvietošanos.
No pilnīgas vairāku vienību ielenkšanas un iznīcināšanas Torņakalnā Bermontu glāba vien pēdējā brīdī labi apbruņotais Rosbaha brīvkorpuss, kas bija paspējis ierasties no Jelgavas. Sakautie bermontieši bija spiesti zem Latvijas armijas uguns atkāpties pa šoseju uz Jelgavu. Latvijas armija pasludināja uzvaru, un rīta stundās Rīgā skanēja baznīcu zvani, tostarp arī tikko atbrīvotajā Torņakalna dievnamā.
Dzirdot zvanu skaņas, par uzvaru uzzināja arī 6., 7. un 8. pulka kareivji, kas nakti bija aizvadījuši kaujās.
“Ap pulksten 9 modāmies. Mums bija uzdots sapulcēties Šmita eļļas fabrikā, tai pašā vietā, no kurienes atkāpāmies oktobrī. Ceļā uz turieni, pārejot kādu augstu kāpu, pirmo reizi pēc pārcelšanās uz Bolderāju atkal ieraudzījām Rīgas vecpilsētu ar baznīcu torņiem. Tieši tai brīdī viens pēc otra torņos iedunējās zvani, vēstīdami uzvaru. Viens zvana piesitiens sekoja otram, un likās, ka skan ikviens nams un ikviena iela, ka skan pati pilsēta…” (Kārlis Ābele. Cīņa par Rīgu. Austrālijas Latvietis, nr. 213, 1953. gada 28. novembris, 7. lpp.)
Garīgā vertikāle
Kas gan būtu apkaime bez sava dievnama! Torņakalna baznīcas projektu neogotikas stilā izstrādāja Rīgas Politehniskā institūta profesors Johanness Kohs. Vākt ziedojumus dievnama celšanai ierosināja Liepkalnes draudzes mācītājs Vilhelms Štolls jau 1881. gadā, un Mārtiņa Lutera 400. jubilejas gadā tie bija sevišķi dāsni.
Baznīcas būvniecību sāka 1888. gada 19. oktobrī, Reformācijas svētku laikā ieliekot pamatakmeni, un to uzraudzīja arhitekts Vilhelms Bokslafs. Viņš ir arī dievnama interjera autors. Jau gada laikā celtne bija zem jumta, un vēl divus gadus noritēja fasādes un iekšējās apdares darbi. 1891. gada 24. februārī baznīcu svinīgi atklāja, amatā iesvētīja arī tās pirmo mācītāju Pēteri Paukšēnu, tai brīdī viņš bija vienīgais latviešu tautības mācītājs Rīgā.
Baznīca ļoti cieta 1919. gada kauju laikā.
“1944. gadā, vācu karaspēkam atkāpjoties, to mīnēja, vienīgi laimīgas sagadīšanās dēļ dievnamu neuzspridzināja. Padomju okupācijas varas gados baznīcai nodedzināja altāri, kuru pēc tam nomainīja ar Anglikāņu dievnama altāri, tagad – pagaidu altāris.
Trešās atmodas laikā Torņakalna baznīcas draudze, lielā mērā pateicoties mācītāja Jura Rubeņa personībai, spēja izaugt par lielāko luterāņu draudzi Latvijā, kurā reģistrēti vairāk nekā 4000 locekļu,” stāsta Velga Eklona.
Viņa ir mācītāja Viļa Augstkalna meita, dzīvo netālu – Indriķa ielā 4, izteiksmīgā koka namā ar tornīti, kas ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Vilis Augstkalns Torņakalna dievnamā kalpojis no 1945. līdz 1985. gadam, un tēva amata dēļ Velga, mācoties toreizējā Rīgas 27. pamatskolā, nereti pret sevi izjutusi nievājošu attieksmi.
Reiz skolas direktore pat izteikusies, ka viņas tēvs esot atpalicis…
Meitene nav apjukusi, drosmīgi cirtusi pretī: “Jūs, direktore, pati esat dumja!” Pēcāk uz skolu izsaukti viņas vecāki…
Līdzās Torņakalna dievnamam darbojas dāņu arhitekta Kristiana Kolda projektētais Rīgas Lutera draudzes centrs, kam arhitektoniski akcentēta horizontālā struktūra, tādējādi ļaujot pilnībā dominēt neogotiskās baznīcas vertikālei. Gandrīz pusi ēkas aizņem zāle lekcijām, semināriem un draudzes sanākšanām.
Atlikušajā daļā izvietojas bibliotēka, darbinieku telpas un biroji. Ziemeļniecisks gars caurstrāvo ne tikai ēkas arhitektonisko tēlu. Latviešu luterānisms lielā mērā ir balstīts vācu moralizēšanas tradīcijās, toties ziemeļvalstu protestantismā svarīgāks mērķis ir piētismam, reāli atbalstot draudzes locekļus un neaizsargātākos.
Arī Torņakalna draudzē nozīmīga vieta ir diakonijas darbam – rūpēm par cilvēku tā veselumā, ietverot ne tikai garīgos aspektus vien.
Muiža atvesta ar pajūgiem
Iepretī Torņakalna dievnamam Indriķa ielā 8 – divstāvu koka ēka, mācītājmuiža jeb zviedru izcelsmes barona Magnusa fon Helmersena nams, kas celts klasicisma stilā 19. gadsimta sākumā. Nama vēsturi neparastu dara fakts, ka tas demontēts, marķējot būvdetaļas, un 1890. gadā ar pajūgiem pārvietots no agrākās adreses Skolas ielā 1 uz Pārdaugavu – tagadējo atrašanās vietu Indriķa ielā.
Namu Lutera draudzei tolaik dāvinājusi baņķiera Švarca kundze. 19. gadsimta beigās šeit dzīvoja Lutera vācu un latviešu draudžu mācītājs, vairāku teoloģiska satura grāmatu autors Pēteris Pauls Paukšēns. Viņš Tērbatas skolotāju seminārā ieguvis tautskolu skolotāja tiesības, pēcāk beidzis arī Tērbatas universitātes Teoloģijas fakultāti. Namam 20. gadsimta sākumā bijis augsts dēļu žogs, aiz kura atradies iekopts dārzs.
Velga Eklona atceras nostāstu, ka šī nama bēniņos pilnmēness laikā esot dzirdēti dīvaini trokšņi. It kā tur slēpies kāds vecs jūrnieks, kurš tur nomiris…
Otra nozīmīga klasicisma koka ēka ir Bloka muižiņa Vienības gatvē. To 1857. gadā savā īpašumā ieguva cara armijas kapteinis Eduards Bloks, tāpēc tā nodēvēta viņa uzvārdā.1894. gadā ēkā ierīkoja aptieku, kas strādāja līdz 1937. gadam.
Muižiņa ir pirmais pēc Otrā pasaules kara restaurētais kultūras piemineklis Rīgā – restaurācija pēc J. Līcīša projekta veikta 1952.–1954. gadā, restaurācijas darbi notika arī 1963. gadā pēc G. Jansona projekta, pielāgojot ēku bibliotēkas vajadzībām. Diemžēl tagad vairākus gadus ēka ir pamesta…
Muižas unikalitāte: saglabājies četrslīpju jumts ar kārniņiem, jumta centrā lēzens frontons ar lielu trīsdaļīgu pusloka formas logu.
Šī ir vienīgā Rīgas muižiņa ar galerijas (periptera) stila kolonādi, izmantotas joniskās kolonnas, kas liktas pa pāriem. Kolonāde aptver trīs ēkas puses. Ceturtajā – pagalma – pusē atrodas ieejas portiks ar balkonu. Parka ieejas dubultās durvis veidotas ap 1800. gadu (?) ampīra un klasicisma stilā.
Skumji, ka Pārdaugava frontes draudu dēļ vairākas reizes apzināti nodedzināta, piemēram, 1812. gadā, kad Rīgai draudēja franču karaspēka uzbrukums, Pārdaugava zaudēja ap 700 ēku, tāpēc vairākums vēl šodien saglabājušos māju celtas pēc šī ugunsgrēka.
Jaunās apbūves galvenos principus noteica 1814. gadā apstiprinātais “Celtņu izbūves projekts priekšpilsētās”, kas paredzēja obligāti ieviest noteiktu paraugfasādi, tā ēkām radīja stilistisku vienveidību.
Ar radošuma auru
Torņakalns ir daudzu radošo personību dzīvestelpa, visbiežāk atceramies dzejnieku un rakstnieku Jāni Akurateru, kura muzejs izveidots 1991. gadā koka ēkā, ko 1933. gadā uzcēla Akuratera vecāki Altonavas ielā. Arī dzejnieku Ojāru Vācieti, kura muzejs iekārtots šīs ielas vēsturiskā ēkā, vairāk nekā divus gadsimtus vecajā traktierī “Jeruzaleme”, kur pabijušas izcilas personības – Garlībs Merķelis, Rihards Vāgners u. c.
Mazāk zināms, ka traktiera ēkā dzīvojis arī rakstnieks, aktieris Arveds Mihelsons (Rutku Tēvs), pēc kura romāna “Trīs vella kalpi” motīviem uzņemtas populārās kinofilmas “Vella kalpi” un “Vella kalpi Vella dzirnavās”.
Iedvesmu sižetam viņš guvis no kādreizējām Māras dzirnavām, kas bieži minētas Rīgas pilsētas cīņu aprakstos.
Torņakalna iedzimtais ir arī dzejnieks Antons Austriņš. “Kūp dzelzceļsarga būda/ Kā patvāris./ Rāms vakarsaules staros/ Deg apvārsnis. / Sargs vakariņas vāra…”Antona Austriņa liriskās ainavās spilgti izjūtam Torņakalna tēlu. No 1920. līdz 1934. gadam viņš mita Altonavas ielas stūrī 1902. gadā uzceltajā koka mājā – Indriķa ielā 20 – 2. Tur dzīvojis arī kora diriģents un muzikologs Ernests Brusubārda, vēlākajos gados arī rakstnieks Kārlis Kraujiņš.
Līdz 1944. gadam te bija mājvieta Antona Austriņa meitai, literātei Mudītei Austriņai, pazīstamai trimdā kā Ņujorkas Elles ķēķa cienītai mūzai – pēc dzejnieka Gunāra Saliņa vārdiem. 1906. gadā žurnāla “Kāvi” pirmajā numurā publicēja Antona Austriņa satīru par revolūcijas laiku Krievijā, kuras dēļ žurnāla numuru konfiscēja un pret redaktoru Kārli Skalbi uzsāka tiesas procesu.
Tajā pašā gadā Antonu Austriņu apcietināja, apsūdzot par politisku slepkavību. Viņš vairākus mēnešus pavadīja ieslodzījumā Rīgas, Ventspils un Kuldīgas cietumos. Uz laiku atbrīvots, aizbēga uz Somiju, slēpjoties ar svešu vārdu. Vai zinājāt, ka Vienības gatves 57. namā dzīvojis liroepisko darbu meistars Vilis Lejnieks (Plūdons)? Māju esot iegādājusies kāda firma, ceru, ka tai būs goda jūtas, lai tajā iemūžinātu rakstnieka piemiņu.
Varēja redzēt Rīgas panorāmu
Par atpūtas vietu Māras dīķa apkaimi rīdzinieki izmantoja jau 18. gadsimta beigās, kad tā saukta par Altonu.
.1794. gadā te ierīkoja izpriecu vietu vienkāršajai tautai, tur notika atrakcijas, teātra izrādes un Līgo svētki. Savukārt smilšu kāpu dīķa malā no Rīgas pilsētas 1852. gada iegādājās Prūsijas ģenerālkonsuls Kristians Heinrihs Vērmanis (1814–1874), mecenātes Annas Vērmanes (Rīgas centra dārzs nosaukts viņas uzvārdā) mazdēls, kāpas galā ierīkoja dārzu ar siltumnīcām, kurās auguši persiki, aprikozes, vīnogas un retas palmu sugas.
Pēc viņa teju visu 19. gadsimtu dārzs gāja no rokas rokā, saglabājot privātās teritorijas statusu. Situācija mainījās, kad to 1896. gadā ieguva Rīgas pilsēta un nodeva tālāk uzņēmīgiem nomniekiem. Parkā ievadīja Mārupīti (sākotnēji upīte tecēja paralēli bijušajai Altonavas ielai), kas plūda cauri dārzam, ierīkoja celiņus, dīķus, mākslīgi veidoto Imatras ūdenskritumu (kūrorts Somijā), septiņus tiltiņus, uzcēla dārznieka māju un izveidoja jaunus apstādījumus.
Mākslīgi veidoto Mārupītes gleznaino līkumu un dīķīšu sistēmu parkā izveidoja 1905. gadā pēc dārzu arhitekta Georga Kūfalta projekta. 1910. gadā uzcēla restorāna ēku, ko 1958. gadā pārveidoja par kinoteātri “Arkādija”. 1911. gadā parka iekārtošanu pabeidza un to pārdēvēja par Arkādijas parku (senās Grieķijas kalnu reģiona vārdā).
1927. gadā pēc arhitekta Paula Kundziņa projekta uzcēla arī estrādi.
Diemžēl būves ir gājušas zudumā. No estrādes paaugstinājuma vēl vismaz 40. gados varēts redzēt Rīgas panorāmu.
Trešās atmodas sākumā parka estrādē pulcējās vides aizsardzības kluba pārstāvji un viņu atbalstītāji. Arkādijas parkā notika gan pret metro celtniecību vērstās akcijas noslēgums, gan Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) dibināšanas sapulce.
Pusaudžu piemiņai
Māras dīķa dienvidu krastā izveidots Māras dārzs, kurā pie Saules ielas novietots piemiņas akmens 1944. gada aviācijas uzlidojuma upuriem – bojā gājušiem gaisa spēku izpalīgiem. Tas atklāts 1996. gada 19. septembrī, projekta autors – bijušais izpalīgs arhitekts Raimonds Slaidiņš, akmenī pieminekli izkala akmeņkalis Harijs Sprincis. 1,9 m augsto pieminekli veido dolomīta akmeņu krāvuma siena, uz kuras pacelts pelēks laukakmens.
Tā gludajā plaknē iekalts krusts un Latvijas valsts karogs, kura fonā – trīs zvaigznes uzlecošās saules staru zīmē.
Otrā pasaules kara laikā 1944. gada vasarā vācu okupācijas vara Latvijā nelikumīgi mobilizēja nepilngadīgus 16–17 gadus vecus jauniešus, ko plānoja iesaistīt Vācijas gaisa spēku palīgdienestā.
Jauniesaukto novietne Rīgā Māras dīķa apkārtnē 1944. gada 19. septembra vakarā kļuva par nežēlīga padomju aviācijas uzlidojuma epicentru, kur dzīvību zaudēja vairāki desmiti latviešu jauniešu. Deviņi “IL-4” bumbvedēji 19. septembra vakarā no plkst. 21.18 līdz 21.32 Torņakalna apkārtnē nometa trīs tonnas degbumbu un vairāk nekā 5,2 tonnas fugasa bumbu. Atskaitēs minēts, ka Torņakalna apkārtnē izraisīti četri lieli un vēl seši mazāki ugunsgrēki, kā arī Torņakalna stacijas apkārtnē noticis vidēja līmeņa sprādziens.
Uzbrukums vērtēts kā “ārkārtīgi veiksmīgs”. Savukārt latviešu jauniešiem, kuri uzturējās Holma tekstilfabrikas teritorijā ierīkotajās barakās Mazajā Nometņu ielā 16, šis uzlidojums bija traģisks. Kara muzeja speciālisti noskaidrojuši, ka bombardēšanu Torņakalna apkārtnē veikusi tā pati padomju tālās darbības aviācijas vienība, kas 1944. gada aprīlī bija sagrāvusi lielu daļu Rēzeknes. Proti, 1. gvardes tālās darbības aviācijas korpusā ietilpstošā 1. gvardes tālās darbības aviācijas divīzija.
Sargeņģeļu dārzā
“Torņakalna kapsēta – viena no senākajām Rīgā, iespējams, tajā apbedījumi ir jau kopš 14. gs. Daugavas zvejnieku, pārcēlāju un vienkāršo ļaužu kapi,” teic Valdis Gavars, apkaimes attīstības biedrības vadītājs. Viņš godprātīgi rūpējas par kapsētas kārtību, organizē tajā sakopšanas talkas un pārzina apbedījuma vietas.
Tieši ar viņa atsaucību uzzinām par ievērojamu cilvēku apbedījumiem, piemēram, lidotāja un Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera virsleitnanta Augusta Spariņa kapavietu un pieminekli. Sākotnēji Spariņš dienēja pie lielinieka Pētera Stučkas, kad viņš redzēja, kā Stučkas valdība rīkojas 1919. gadā, tad kopā ar saviem kolēģiem pārbēga pie fon Līvena vienībām.
Vēlāk arī Augusts Spariņš palīdzēja veidot latviešu lidotāju vienību un neatkarīgās Latvijas armiju. Viņš gāja bojā lidmašīnas izmēģinājumā 1920. gada 20. jūnijā. Uz kādas kapa plāksnes attēloti olimpiskie apļi – esam pie skrējēja, Latvijas rekordista Viļa Cimmermaņa atdusas vietas.
Izplesti spārni – tāds izskatās gleznotāja Jēkaba Kazaka kapa piemineklis. Kapsētā dus arī publicists un lugu tulkotājs Esenberģu Jānis, viens no pirmajiem igauņu literatūras tulkotajiem un popularizētājiem, pirmais latviešu mīlas dzejnieks Lapas Mārtiņš (“Daugavas laivinieks un viņa mīļākā”), mācītājs Arnolds Zunte, kalpojis Ērgļu draudzē, Rūdolfa Blaumaņa draugs, ārsts un rakstnieks Visvaldis Jānis Lejnieks, kā arī Latvijas brīvības cīnītāja, PSRS okupācijas laika disidenta Gunāra Astras vectēvs…
Valdis norāda uz betonētu kapa kopu, kurai apakšā esot piecus metrus dziļa katakomba un, iespējams, eja, kas ved uz baznīcu. To viņam stāstījis kāds, kurš savulaik te ir ložņājis. Katakombas betona vāka dzelzs rokturi nozāģēti, izņemot vienu riņķi vāka pacelšanai. Nožēlojami, ka metāla vācēji siro pa kapsētām, šie cilvēki diemžēl nav apveltīti ar īpašu sirdsapziņu, bijību vai cieņu pret aizgājējiem.
Iepretī kapiem pāri ielai paveras skats uz klajumu, kur kādreiz bijusi tekstilrūpnīca “Tekstiliāna”, bet līdz Otrajam pasaules karam – firmas “Fīreke un Leitke” rotaļlietu un leļļu fabrika, kas bija vienīgā rotaļlietu fabrika Rīgā un arī visā Baltijā.
Saglabājusies vienīgi šīs fabrikas strādnieku māja, kā arī paša īpašnieka Rūdolfa Fīrekes savrupnams Ludviķa ielā 7 (arhitekts Rūdolfs Filips Donbergs šo villu projektējis 1908. gadā). Ēkai ir izteiksmīgs tornītis ar vējrādi. Par laimi, Torņakalnā saglabājušās vēl citas uzņēmēju villas, piemēram, Rīgas–Dinaburgas dzelzceļa būvētāja, inženiera Frīdriha Paula Staprani, akumulatoru fabrikas direktora Edmunda Agtes villa (itāļu renesanses formās), vilnas vērptuves direktora Zaitera un akciju sabiedrības “Šīferis” direktora Vaita savrupnami.
Ar rītdienas skatienu
Torņakalns var lepoties ar modernu Latvijas Universitātes akadēmiskā centra ēku kompleksu, kurā līdzās jau divām uzceltajām – Dabas un Zinātņu – mājām 4,5 hektārus plašajā teritorijā līdz 2023. gadam pievienosies arī Rakstu māja, kopmītnes, līdz ar to būs izveidota moderna un harmoniska studentu pilsētiņa. Lai top!
“Rail Baltica” dzelzceļa līnijas apstiprinātā trase šķērsos Latvijas teritoriju 263 kilometru garumā, un tās izbūves gaitā būtiski mainīsies arī Torņakalna apkaimes izskats. Torņakalnieši ar savas biedrības vadītāju Valdi Gavaru uztraucas, vai neiznīcinās Torņakalna ielas dzelzceļa pārvadu, kas ir unikāla jūgendstila inženiertehniskā būve, pirmais un vecākais monolītā betona tilts, celts 1909. gadā; Altonavas ielas tiltu, Brīvzemnieka ielas pārvadu…
Izmaiņām būšot pakļauti: Lutera Torņakalna baznīcas apkārtne; Torņakalna stacija, piemineklis represētajiem – vagoniņš, ko paredzēts pārvietot, vairāki simti koku, veselas ielas ar apkaimei raksturīgu privātmāju apbūvi, piemēram, Indriķa ielas posms.
Patlaban Torņakalnā iekārto veloceliņu gar Vienības gatvi, arī to vajadzētu veikt saudzīgāk, lai neiznīcinātu kastaņu aleju, citus kokus, kas stādīti gar Jelgavas šoseju, tagadējo Vienības gatvi, ar Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa gādību Mežu dienā 1935. gadā. Vietējie arī raizējas, ka cieš vēsturiskais bruģis, un nav pārliecības, vai pēc veloceliņa izbūves Altonavas ielas un Vienības gatves krustojumā to atjaunos.
Uzziņa
Torņakalns. Rīgas pilsētas daļa Daugavas kreisajā krastā, izveidojās 19. gs. beigās. Vēl 20. gs. sākumā Ziepniekkalnu no Torņakalna šķīra plašs meža masīvs. Torņakalna apvidu vairākās daļās sadala 19. gs. izbūvētās Rīgas−Jelgavas un Rīgas−Tukuma dzelzceļa līnijas, kā arī taisnā un platā satiksmes maģistrāle – Vienības gatve jeb kādreizējā Jaunā Jelgavas šoseja. Mūsdienās Torņakalnā dzīvo gandrīz septiņarpus tūkstoši iedzīvotāju.
Uzziņa
Torņakalna attīstības biedrība dibināta 2019. gada vasarā ar mērķi rūpēties par Torņakalna saudzēšanu no “Rail Baltica” trases, apkaimes kultūras, ekonomisko un teritorijas attīstību, iesaistīt iedzīvotājus apkaimei būtisku jautājumu lemšanā un notikumos, veicināt pilsonisko aktivitāti un attīstīt sabiedrisko dzīvi apkaimē. Biedrību vada Valdis Gavars (attēlā), tajā kopā ar atbalstītājiem ir vairāk nekā 50 biedru.
