Franks Gordons: Brīvdomības vēsmas Urālos 0
Jekaterinburga (padomju laikā – Sverdlovska) ir pilsēta ar diviem miljoniem iedzīvotāju, tā plešas Urālu grēdas pakājē, netālu no līnijas, kas nosacīti atdala Eiropu no Āzijas. Pilsēta dibināta 1723. gadā un nosaukta svētās Jekaterinas vārdā, kas skaitās tās aizgādne. Tai veltīto pareizticīgo baznīcu boļševiki 1930. gadā uzspridzināja. Un tie bija boļševiki, kas 1918. gada jūlijā turpat, Jekaterinburgā, nogalināja Krievijas pēdējo imperatoru Nikolaju II un viņa ģimeni.
Viena no pēcpadomju Krievijas īpatnībām ir tā, ka novads, kura centrs ir Jekaterinburga, joprojām saucas Sverdlovskas apgabals, tāpat kā Pēterburga ir Ļeņingradas apgabala centrs. Jakovs Sverdlovs, kura vārdā šī pilsēta tika nosaukta, uzauga tajā. Viņš bija Padomju Krievijas Centrālās izpildkomitejas priekšsēdis un nomira 1919. gadā.
Šī raksta temata izpratnei svarīgs ir fakts, ka šajā pilsētā uzauga un “veidojās” pēcpadomju Krievijas pirmais prezidents Boriss Jeļcins, kurš 1991. gadā, kā zināms, “apzīmogoja” Padomju Savienības sabrukumu. Viņa pēcnieks Putins piekrita, ka šai pilsētā tika uzbūvēts “Jeļcina centrs” ar muzeju, konferenču un koncertu zālēm, bibliotēku.
Putins acīmredzot cer, ka pēc viņa aiziešanas viņa dzimtajā Pēterburgā pacelsies “Putina centrs”.
“Jeļcina centrs” kļuvis par vietu, kur satiekas un diskutē liberāli noskaņoti akadēmisko un citu sabiedrisko aprindu pārstāvji, kaitinot lielkrievu impēristus. Pēdējo mēnešu laikā Jekaterinburgā uzbangoja, var teikt, brīvdomības gars. Te jāatgādina, ka līdz pagājušajam gadam pilsētas mēra amatā bija vīrs, kas pratis izskaust narkomāniju, veicinājis modernas kultūras attīstību, izstāžu rīkošanu un tamlīdzīgi.
Jau februārī iezīmējās konflikts, kas kļuva eksplozīvs maijā. Mūsdienu Krievijā pareizticība kļuvusi tikpat kā par “valsts reliģiju”, un tās vadībai nepietika ar to, ka Jekaterinburgā jau ir 14 baznīcas, ieskaitot vienu “Na krovi” (“Uz asinīm”), pieminot te nogalināto pēdējo caru un viņa ģimeni.
To var saprast, bet kaislības iedegās, kad tika nolemts uzcelt no jauna Sv. Jekaterinas vareno katedrāli, būvējot to pašā centrā, iepretim Drāmas teātrim, kur plešas ar kokiem apstādīts parks, kas kļuvis par pilsētnieku iemīļotu pastaigu un atpūtas vietu. Tas ir viens no pēc industrializācijas pāri palikušajiem nedaudziem “zaļajiem pleķiem”. Februārī šajā parkā sāka pulcēties demonstranti, prasot celt baznīcu citā vietā, nevis postot vidi.
Pretim šiem cilvēkiem devās pareizticīgo aktīvisti – ar svētbildēm un skaitot lūgsnas.
Situācija kļuva draudīga sabiedriskajai kārtībai, kad parkā uzslēja masīvu žogu, gatavojot katedrālei būvlaukumu. Notika sadursmes, daži tika ievainoti, un prezidents Putins nolēma nomierināt satrauktos prātus, ierosinot rīkot tautas aptauju vai referendumu šajā jautājumā. Žogs tika novākts.
Nu Jekaterinburga kļuvusi par simbolu. Te aprakstītie notikumi rāda, ka “maidans” Krievijā vairs nav kaut kas neiedomājams.
