Romantiska brīvdienu māja, kas izcelta no nebūtības. Ciemos arhitektu Poļu miera ostā 3
Nogriežamies šaurā meža celiņā, kas, šķiet, tūdaļ pat aprausies. Kā portāls uz citu dimensiju – pagūstu nodomāt, kad pēkšņi zaļā siena pašķiras un skatam paveras saules pielieta pļava simtgadīgu ozolu ielokā ar zaļpelēku namu tās vidū. Miklais gaiss smaržo pēc tikko nopļautas zāles, putni čivina, svelpj un vītero gluži kā apreibuši, bet nama saimnieki – arhitekti ELITA un ALDIS POĻI –, gaiši smaidot, aicina mūs nākt iekšā.
Zinu, ka Aldim un Elitai tuvs ir funkcionāls minimālisms. Kā nākas, ka viņi nokļuvuši šajā visnotaļ romantiskajā 20. gadsimta sākumā celtā vasaras rezidencē?
– Kā profesionāļi vienmēr bijām nedaudz ironiski izturējušies pret mājām ar kolonnām, balkoniņiem un rakstainām tapetēm. Tad nu paši tādu arī dabūjām, – smej Aldis. Bet Elita, turpinot vīra aizsākto domu, piebilst: – Aldis mani sauc par skandināvu pelēko maisu, jo man itin visā patīk vienkāršība un lakonisms. Neskaitāmas reizes esmu klientiem teikusi, lai neko romantisku no manis negaida. Bet nu sev esmu uztaisījusi romantisku virtuvi. Un jūtos tajā ļoti labi.
Šai mājai ir īpašs stāsts. Tā ir būvēta 1912. gadā kā brīvdienu māja, kam līdzās uzcelts mazāks namiņš, kur cauru gadu dzīvojis pārvaldnieks. Jau toreiz te bijis ūdensvads, telefons un centrālapkure. 20. gados to nopircis kāds uzņēmējs baltvācietis. 30. gadu beigās viņš repatriējies, bet nams kļuvis par Lauksaimniecības bankas īpašumu. Padomju laikā te ierīkota pionieru nometne. Kad Aldis mācījās 6. vai 7. klasē, viņš te ir bijis. Pēc neatkarības atgūšanas māja ilgi stāvējusi tukša. Tikai pagalmā slējušies ģipša taurētāji, un kaut kur mētājies apdauzīts Staļina krūšutēls.
