Brīvdienas Tauraģē pie Lietuvas brangajām karpām 1
Aldis Sāvičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijā nav īpaši daudz tādu vietu, kur varētu paspēkoties ar prāviem karpu cilts eksemplāriem, tāpēc mūsu bāleliņi karpgribīši dodas lielo zivju meklējumos uz tuvām un tālām ārzemēm. Kā vienu no tuvākajām vietām, kur iespējams noķert lielu karpu, minot arī Lietuvu.
Ne visi makšķernieki ķer visas zivis, daudzi specializējas uz kādu konkrētu zivi, tieši tā rodas tā saucamie samenieki, karpenieki, forelisti utt. Visi makšķernieki, kas sevi pieskaita pie rūdītajiem karpeniekiem, jau sen lielos lomus sver, fotografē un atlaiž, makšķerējot pēc tā saucamā “catch-release” (“ķer-atlaid”) principa.
Dīķu saimnieki, kuru īpašumos mīt milzu karpas, savukārt ir sapratuši savu īpašumu lietderību ilgtermiņā un gan dīķos rīkoto sacensību laikā, gan makšķernieku ikdienas apmeklējumu reizēs kā pamatnosacījumu atļaujai makšķerēt min “ķer un atlaid” principu.
Izmanto bijušo karjeru
Kādā jaukā augusta nedēļā Lietuvas virzienā kopā ar nelielu karpu ķeršanas entuziastu grupu devos arī es. Trīs stundu brauciens, un esam Tauraģē, kuras pievārtē atrodas Gintauta Valuta ūdenskrātuve.
Tā mūs patīkami pārsteidza: krastos aug slaidas papeles, kas dod ēnu karstajos saules staros, iekārtoti sektori ar laipām un nojumēm makšķerniekiem. Dīķa īpašnieks Gintauts smaidīdams mūs sagaida, ierāda copes vietas un stāsta: “Ūdenskrātuvi iegādājos pirms divdesmit diviem gadiem. Agrāk šeit bija karjers, kurā ieguva mālus ķieģeļu ražošanai.
Darbiem beidzoties, rūpnīca karjeru rekultivēja, nolīdzināja krastus, iestādīja kokus un ielaida zivis. Jau tad, kad nopirku šo jauko vietu, te mita prāvas karpas, pielaidu vēl klāt, un vēlāk gandrīz katru gadu atkal pa nelielai porcijai laidu klāt zivis.”
Brauc copēt arī igauņi un poļi
Tagad ūdenskrātuve ar saviem lomiem priecē pašmāju un ārzemju copmaņus, tie šeit ierodas no Latvijas, Igaunijas, Polijas, Krievijas un, protams, daudz vietējo. “Kuru katru zivju ķērāju tā uzreiz nemaz neņemu, tam jābūt ar kāda šeit bijuša un no labās puses parādījuša makšķernieka rekomendāciju,” stāsta ūdenskrātuves saimnieks.
“Lai cik tas arī būtu skumji, bet diemžēl ir ļaudis, kuri uzvesties nemāk, nevīžīgi izturas pret zivīm, nesavāc atkritumus, no atkalredzēšanās ar tādiem cenšos izvairīties.”
Karpeniekiem ir uz ko tiekties – lielākā šeit noķertā karpa svērusi gandrīz 26 kilogramus.
Noķer karpu omi
Kamēr ritinu sarunu ar dīķa īpašnieku, mani biedri iekārtojuši nometni, sametuši makšķeres un visā nopietnībā ķērušies pie iebarošanas. Darbā tiek likti spomi (rīki boilu tālmešanai) un arī iebarojamais kuteris.
Makšķeru mata sistēmas āķiem tiek uzkabināti PVA maisiņi, kas pildīti ar barības sīkdaļām. Maisiņš saskarē ar ūdeni izšķīst, un uz grunts paliek ēsmas boila, kura ieskauta smaržīgā barības mākonī.
Karpucis rokas pa gultni, lasa smalkumus, jūt kārdinošo smaržu, un te uzreiz tāda laime – uz grunts prāva boila, jāuzkožas. Boila tiek iesūkta mutē, seko sajūtas, ka kaut kas nav īsti labi, spļaudama ārā boilu, karpa metas prom, bet ir jau par vēlu – smailais āķis ir precīzi iecirties apakšlūpā. Signalizators kauc, spole griežas, un sākas dievišķīgais jampadracis.
Mani draugi Vladimirs un Andis četrās pie ūdenskrātuves pavadītajās dienās noķēra gandrīz trīs simtus kilogramu zivju, kuru vidējais svars bija tuvu pie desmit kilogramiem. Kopīgiem spēkiem pieveica līdz šim lielāko noķerto karpu deviņpadsmit ar pusi kilogramu vērtē. Dīķa īpašnieks teica, ka tai esot pāri par divdesmit pieciem gadiem.
