Māris Antonevičs: Brīvdienas nav viņu laimīgās dienas 2
Nav dzirdēts, ka Latvijas uzņēmēju lobiju organizācijām būtu kāda oficiāla vai neoficiāla himna, bet viņi noteikti varētu izvēlēties “Prāta vētras”: “Hop hop, lalalala, brīvdienas nav manas laimīgās dienas.”
Protams, nav īsti skaidrs, kas tieši šajā laikā lika parlamentam ar tādu degsmi pārskatīt svinamo dienu kalendāru (tradicionālais jautājums – vai tad piecus mēnešus pirms vēlēšanām citas svarīgās problēmas jau atrisinātas?), tomēr šī diskusija gluži vai pavērusi kādas slūžas un sākusies sacensība daiļdomībā. Īpaši te jāatzīmē Zaļo un zemnieku savienības politiķa Askolda Kļaviņa ideja pārcelt uz nekonkrētu laiku Jāņu svinēšanu (samērot to ar saulgriežiem), ko liela daļa gan nesaprata un, iespējams, padomāja, ka ZZS deputātā iemiesojies LKP CK pirmā sekretāra Arvīda Pelšes rēgs. Turklāt taisnošanās izvērtās vēl dīvaināka. “Pastāv taču neliela varbūtība, ka mūsu valstī vērojamās nepatīkamās tendences – iedzīvotāju skaita samazināšanās, vāja ekonomika, nepopulāra vēlētā un izpildvara, kā arī daudzas citas tamlīdzīgas lietas un parādības – ir arī tāpēc, ka nakti neguļam, ugunskurus kurinām, vainagus dedzinām, papardes ziedu meklējam un rasā mazgājamies divas dienas vēlāk, nekā tas saskaņā ar dabas likumiem būtu jādara, lai mums klātos patiesi labi,” interneta portālā “Delfi” raksta A. Kļaviņš. Sensācija – vienam latvju deputātam izdevies atrast visu nelaimju sakni. Nu zels tautai jauni laiki…
Kaut ko līdzīgu par kardinālu svētku dienu kalendāra pārskatīšanu, piemērojot to dabas ciklam, LTV raidījumā “Tieša runa” izteicās arī neatkarīgais deputāts Ilmārs Latkovskis, kurš gan šoreiz aprobežojās ar vienu, paša vārdiem runājot, “provokatīvu priekšlikumu” – atteikties no svētkiem 4. maijā.
Iepriekšējie vairāk ir no kuriozu sērijas, bet nopietnāki šķēpi tiek lauzti, vai par oficiālu brīvdienu vajadzētu noteikt Lāčplēša dienu 11. novembrī (“Vienotības” rosināta un koalīcijas atbalstīta ideja) un vai nevajadzētu atteikties no 1. maija – Satversmes sapulces sasaukšanas un Darba svētku – svinēšanas (Nacionālās apvienības priekšlikums). Pirmajam priekšlikumam pamatojums ir stiprāks, otrā ideja ir drīzāk spontāna, reaģējot uz uzņēmēju organizāciju iebildumiem, ka svinamo dienu jau tā esot pārāk daudz. Nevar īsti piekrist, ka 1. maijam Latvijā nebūtu tradīciju, kā norāda NA. Tas plaši atzīmēts arī pirms kara. Tiesa, šī diena vairāk saistīta ar tolaik populāro sociāldemokrātu partiju, kas dažādās Latvijas pilsētās rīkoja gājienus. Tur gāja diezgan raibi. Studiju laikā bibliotēkā reiz lasīju sociāldemokrātu apakšorganizācijas “Strādnieku sports un sargs” (“SSS”) izdevumu, kur aprakstīti 1932. gada 1. maija notikumi Līvānos: “Kad strādnieku gājiens nonācis svētku laukumā un sācies mītiņš, aizsargi un citi naciķi vispirms traucējuši runātāju ar muļķīgiem starpsaucieniem. Kad tas nav līdzējis, pēkšņi kādi desmit aizsargi – jātnieki rikšiem devušies virsū sapulces dalībniekiem, kliegdami: “Nost siseņus, smērē beigts!” Daudzi, galvenā kārtā sievietes un bērni, metušies bēgt, bet lielais vairums no apmēram 2000 strādniekiem palika drošsirdīgi uz vietas un gatavojās aizstāvēties. (..) … sapulce beidzās lielā vienprātībā ar “Internacionāli”.” Jāpiebilst, ka šajā dienā nereti notikušas arī sociāldemokrātu un komunistu sadursmes. Tā ka labi vien, ka mūsdienās 1. maijā cilvēki atpūšas, strādā dārzā, makšķerē, nevis iesaistās politiskos kautiņos.
Tomēr, atgriežoties pie mūsdienu diskusijas par svētku dienām, būtiskākais ir ne jau likuma izmaiņas, bet izgaismotā attieksme. Un tā ļauj saskatīt daudzu mūsdienu sociālo problēmu sakni neatkarīgi no tā, cik sarkano datumu paliek kalendārā. Ik reizi, kad tiek runāts par svētkiem, uzreiz atskan galvenā dogma, ka katrs no tiem “izmaksās tautsaimniecībai astoņus miljonus”. Protams, ka ekonomiskā aktivitāte šajās dienās apsīkst un tam ir savas sekas, tomēr, ieklausoties rūpīgāk, nākas secināt, ka ne jau par tautsaimniecību kopumā tik ļoti uztraucas uzņēmēji, cik par savu neiegūto peļņu. Bet galvenais – par to, ka strādājošajiem vēl vienu dienu nāksies maksāt dubultā.
“Normāli latvieši strādā arī brīvdienās”, “Latvijas nāciju vieno mīlestība pret darbu un nevis atpūta” – LTV klārē Tirdzniecības un rūpniecības kameras pārstāvis Kaspars Rumba, vēl piebilstot, ka ar tādu slinkumu kā pašlaik nekādas neatkarīgas Latvijas vispār nebūtu. Protams, “biroja planktonam”, no kura nāk šis gudrinieks, vieglāk moralizēt. Tomēr jāņem vērā, ka sociālā situācija Latvijā joprojām ir diezgan nožēlojama un ienākumu līmenis krasi atšķiras, tāpēc, arī aizstāvot katram savu taisnību, vajadzētu saglabāt vēsu prātu. Galu galā ik gadu vairākas svētku dienas iekrīt sestdienā vai svētdienā un darba devējiem tas ir ietaupījums, kamēr darba ņēmēji neskrien sūdzēties, ka viņiem nelietīgi nozagta brīva diena.
