Jābaidās nevis no spēcīga islāma, bet gan no vājas kristietības. Saruna ar mūku Andri Irbīti 6
Igumens Daniils (pasaulīgajā vārdā Andris Irbīts) dzimis 1976. gadā Rīgā. Mūka zvērestu devis 1992. gadā Trīsvienības baznīcā Pārdaugavā. Kopš 1995. gada dzīvo un strādā Vācijā, patlaban vada Getšendorfas Sv. Georgija pareizticīgo vīriešu klosteri.
Igumena kungs, iznāk, ka Jums ir divas dzimtenes – Latvija un Vācija.
Latvijā esmu dzimis un uzaudzis, un Latvija ir mana tēva dzimtene. Pats esmu Latvijas pilsonis. Bet mana māte pēc tautības ir vāciete, cēlusies no Pievolgas vāciešiem. Sākoties 2. Pasaules karam, līdzīgi citām vāciešu ģimenēm, arī viņas ģimene tika izsūtīta uz Sibīriju. Vēl agrāk, 1930- tajos gados, represiju laikā Krievijā gāja bojā vecmammas onkulis, kurš bija katoļu priesteris.
Mātes vāciskā izcelsme bija viens no iemesliem, kāpēc ģimene pārcēlās uz dzīvi Vācijā. Man pašam tolaik bija 18 gadu.
Kā protestantiskajā Ziemeļvācijā radās ideja veidot pareizticīgo klosteri?
Kā jau tas dzīvē bieži gadās, ideja dzima viena enerģiska un uzņēmīga cilvēka galvā. Tas bija žurnālists un aktieris Norberts Kuhinke, viens no pirmajiem žurnāla “Der Spiegel” korespondentiem Maskavā vēl dziļos padomju laikos. Pats būdams katolis, viņš tomēr uzskatīja, ka šāda klostera esamība bagātinātu Vācijas kultūras ainavu. Tieši ar šādu priekšlikumu Kučinke 2003. gadā vērsās pie toreizējā Berlīnes arhibīskapa Teofana.
Lai gan sākumā bija šaubas par iespēju finansiāli “pacelt” tik lielu projektu, ar Dieva un cilvēku palīdzību viss izdevās. 2005. gadā īpašumu Krievu pareizticīgās baznīcas Berlīnes un Vācijas eparhija par simbolisko 1 eiro iegādājās Getšendorfas pili ar mērķi šajā vietā izveidot klosteri – bet ar nosacījumu, ka nākamajos desmit gados īpašumā tiks ieguldīti 4 miljoni eiro.
Bet kas tā ir par vietu – Getšendorfa?
1905. gadā celtā Getšendorfas pils atrodas ap Vācijas Brandenburgas zemē ap 90 kilometrus uz ziemeļiem no Berlīnes, netālu no poļu pilsētas Ščecinas. Tās vēsture ir neparasta, patiesībā visai drūma. Nacistu laikā pilī bija izvietojusies viena no daudzajām maršala Gēringa medību saimniecībām, pēc kara tā kalpoja par atpūtas namu Austrumvācijas drošības dienesta, tā sauktā “Štazi”, virsniekiem. Savukārt pēc Vācijas apvienošanās ēka veselus piecpadsmit gadus bija pamesta.
Tagad renovētajā pilī iekārtotas klostera telpas, turpat blakus slejas arī jaunuzceltā Sv. Georgija baznīca. Sākumā šķita, ka klosteris atrodas pavisam klusā un vienmuļā vietā. Bet tad no Berlīnes uz Getšendorfu izbūvēja elektriskā dzelzceļa līniju, un klosteris kļuva vieglāk sasniedzams.
Vācijā dzīvo daudz cilvēku no bijušās PSRS. Tāpat apmeklētāju skaits jūtami pieauga pēc bezvīzu režīma iedibināšanas Moldovas un Ukrainas pilsoņiem. Daudzi no viņiem strādā Polijā, kas no mums atrodas pavisam netālu. Dažkārt klosterī iegriežas arī latvieši- gan pareizticīgie, gan vienkārši ceļotāji.
Jūs pats ilgu laiku strādājāt Sabiedrības integrācijas padomē pie kancleres Angeles Merkeles. Kādas problēmas tur tika apspriestas?
Tas bija laikā no 2006. līdz 2016. gadam. Šodien šī padome darbu ir pārtraukusi. Galvenā problēma šajos gados bija bēgļu integrācija Vācijas sabiedrībā- valodas apgūšana, jaunas darba vietas, medicīniskā apdrošināšana.
Daudz raksta par Vācijas, patiesībā visas Rietumeiropas islamizāciju. Vai jūs pats to jūtat?
Mums ir jābaidās nevis no spēcīga islāma, bet gan no vājas kristietības. Ja būsim vienoti un stipri, dzīvosim mīlestībā un saticībā, nekāds islāms mūs neapdraudēs.
Latvijas internetā klīst valodas, ka jūs varētu būt nākamais Latvijas pareizticīgās baznīcas galva…
Šādas runas es vērtēju kā bezatbildīgas baumas, kā provokāciju. Pirmkārt, pašā Latvijā ir cienījami cilvēki, kuri nākotnē kādreiz varētu ieņemt cienījamā metropolīta Aleksandra amatu, pirmkārt, Daugavpils bīskaps Aleksandrs vai Jelgavas bīskaps Jānis. Otrkārt, es pats savu kalpošanu saistu ar Vāciju. Kaut vai tāpēc, ka
esmu devis solījumu savam garīgajam tēvam, nu jau mūžībā aizgājušajam arhibīskapam Teofanam pilnībā pabeigt klostera celtniecību.
Ko jūs gribētu novēlēt Latvijas iedzīvotājiem Ziemassvētkos?
Latvija ir mana dzimtene un manas domas, mana sirds pastāvīgi ir ar to. Novēlu mūsu tautai, ikkatram Latvijas iedzīvotājam veselību un mīlestību! Ļoti gribētos, lai cilvēkiem būtu darbs, lai nebūtu jāatstāj Latvijas zeme darba meklējumos. Saudzējiet sevi un savus līdzcilvēkus, nedomājiet sliktu par viņiem, netiesājiet, bet sniedziet tiem savas rūpes un sirds siltumu. Lai katrs dzīvo pats savu dzīvi un pats lai atbild par saviem grēkiem. Katram no jums sūtu mazu daļiņu savas mīlošās sirds. Lai Dievs jūs sargā, mani dārgie!
