PSRS un ASV kauja par Mēnesi. Stāsts no Aukstā kara vēstures 20
Tā ir viena no aizvadītā gadsimta nozīmīgāko notikumu hronikas sējuma interesantākajām un noslēpumainākajām lapaspusēm. Vismaz desmitgadi pasaules divas ietekmīgākās ļaunuma impērijas – PSRS un ASV – kosmiskajās programmās ieguldīja milzīgus līdzekļus un spēkus, kā rezultātā pirmajam veidojumam nācās vispār sabrukt un izzust no pasaules kartes, savukārt otrs pēc faktiskas bankrotēšanas spēja puslīdz atgūties tikai ar prasmi turpmākajās desmitgadēs operatīvi aplaupīt citas, mazāk aizsargātās valstis un to sabiedrības. Taču kosmiskās sāncensības jomā tas tomēr bija diženu panākumu, tostarp arī traģisku neveiksmju un izcilu falsifikāciju laikmets.
Neskatoties uz cilvēku upuriem, kauja par Mēnesi turpinājās abās okeāna pusēs. Tikai 1967. gada laikā no dzīves šķīrušies 11 ar programmu “Apollo” saistīti cilvēki.
Uzplaukt no salaupītā kapitālaNeveiksmes un traģēdijas
1961. gada jūnijā Kenedijs satikās ar padomju līderi Ņikitu Hruščovu un piedāvāja apvienot savas tehnoloģijas kopīgai Mēness iekarošanai. Taču Hruščovs atteicās. Iespējams, tāpēc, ka viņam bija noformējusies ilūzija, sak, pūstošos kapitālistus kosmosā tagad jau esam apsteiguši uz visiem laikiem, vai arī turēja viņus aizdomās par centieniem izzināt padomju raķešbūves un kosmisko tehnoloģiju noslēpumus. Amerikāņu militāristi savi Mēness apgūšanas programmai spēja izsist no valsts budžeta astronomiski lielu summu – 25 miljardu dolāru. Darbā bija iesaistīti vismaz 400 cilvēku. Katrā ziņā Mēness lielā mērā kļuva par ASV apsēstību, pat kaut ko līdzīgu nacionālajai idejai.
Savukārt Hruščovs ticēja savam raķešbūves ģēnijam Sergejam Koroļovam, cilvēkam, kurš spēja palaist kosmosā pirmo sputņiku, nogādāt uz Mēness virsmas pirmo automātisko aparātu, kā arī īstenot sekmīgu Gagarina lidojumu. Tāds cilvēks nevar pievilt. Tāpēc Hruščovs pauda pārliecību, ka padomju cilvēks arī pirmais izkāps uz Mēness. Taču realitātē Mēness programma PSRS izvērsās, turklāt ar krietnu atpalikšanu no ASV, tikai 1964. gadā.
1967. gada janvārī sākās padomju raķešnesēja “Proton–K” un divvietīgā sērijas “Sojuz” kosmosa kuģa, kas spētu aplidot apkārt Mēnesim, pirmsstarta izmēģinājumi. Paredzēja, ka pēc Zemes pavadoņa aplidošanas nolaižamajam kuģa aparātam jāveic divpakāpju ieiešana atmosfērā un mīksta nosēšanās PSRS teritorijā. Bija ieplānots, ka šā kompleksa pilotējamais lidojums notiks jau 1967. gada jūnijā, taču pirmie bezpilota lidojumu izmēģinājumi uzrādīja nepilnības kuģa vadības un ieskriešanās bloka vadībā.
Tajā pašā laikā ASV Mēness programma arī saņēma smagu triecienu. 1967. gada 27. janvārī pirmsstarta izmēģinājumu laikā izcēlās ugunsgrēks, kā rezultātā gāja bojā sērijas “Apollo” pirmā kuģa apkalpe. Par ugunsgrēka iemeslu kļuva īssavienojums, kas izrādījās fatāls kuģa piesātinātajā atmosfērā – nepilnas minūtes laikā uguns pārņēma visu moduļa vadības telpu, un, neskatoties uz izmisīgajiem apkalpes mēģinājumiem no iekšpuses atvērt izejas lūku, liesma ātri iznīcināja astronautus. Negadījuma izmeklēšanā atklājās vairāku sistēmu nepilnība, un to novēršanas process un uzlabojumu veikšana amerikāņu Mēness programmu aizkavēja uz viņu godkārei bīstamiem 18 mēnešiem. Tādējādi PSRS pavērās iespēja novērst atpalicību un pat izvirzīties attiecīgo sacīkšu priekšgalā. Šim nolūkam padomju speciālisti izšķīrās par riskanta soļa speršanu. 1967. gada 23. aprīlī, neskatoties uz to, ka neviens no iepriekšējiem kuģa “Sojuz–7K” 4 bezpilota lidojumiem nebija noslēdzies bez kādas avārijas, kosmosā nosūtīja kuģi “Sojuz–1” ar kosmonautu Vladimiru Komarovu.
Raķete izvadīja kuģi Zemes orbītā, kur tam vajadzēja savienoties ar nākamajā dienā startējošo “Sojuz–2” un tā apkalpē esošajiem 3 kosmonautiem, no kuriem 2 bija ieplānots pāriet uz kuģi “Sojuz–1”, pēc kā abiem kosmiskajiem lidaparātiem vajadzētu atgriezties uz Zemes. Tā bija paredzēts atstrādāt galvenās operācijas, kādas nāktos veikt, izsēžoties uz Mēness. Taču jau tūlīt pēc starta kuģim “Sojuz–1” neatvērās viena no saules baterijām, tāpēc tam nepietika enerģijas, lai veiktu savienošanos ar otru kuģi. “Sojuz–2” startu atlika, kā arī pieņēma lēmumu nosēdināt “Sojuz–1” ātrāk par paredzēto laiku. Tā kā bija izgājusi no ierindas automātika, Komarovs centās īstenot kuģa nosēšanos ar rokas vadību. Taču nolaišanās laikā atmosfērā neiznāca laukā galvenais bremzēšanas izpletnis, un diemžēl neatvērās arī rezerves izpletnis, kā rezultātā nolaišanās ātrums bija aptuveni 600 kilometri stundā. Kosmonauts Komarovs gāja bojā.
Neskatoties uz cilvēku upuriem, kauja par Mēnesi turpinājās abās okeāna pusēs. 1967. gada augustā PSRS noslēdzās darbi saistībā ar gigantiskās kosmiskās raķetes “N–1” starta kompleksa būvniecību. Par Mēness apkalpes komandieri kļuva lidotājs–kosmonauts Aleksejs Ļeonovs. Savukārt amerikāņu specdienesti gluži oficiāli brīdināja NASA par to, ka PSRS visā nopietnībā sagatavojusies izsēdināt savus kosmonautus uz Mēness. Tomēr attiecīgās steigas dēļ nenotika nepieciešamie izmēģinājumi, savukārt mēģinājums pacelt gaisā bezpilotu variantu noslēdzās neveiksmīgi: jau tūlīt pēc starta vienā no dzinēju degvielas sūknī nokļuva kāds metālisks priekšmets, kā dēļ sūknis izjuka un izcēlās ugunsgrēks. 23 sekundes pēc starta ar degvielu pilnībā uzpildītā raķete sagāza starta kompleksu, praktiski to pilnībā iznīcinot. Sagrautā atjaunošana un raķetes konstrukcijas izmaiņas prasīja divus gadus.
Amerikāņi esot bijuši uz Mēness
Bet tā paša gada jūlija vidū no Kanaverala raga startēja ASV kosmosa kuģis “Apollo–11” ar 3 cilvēku apkalpi – Nīls Armstrongs, Maikls Kolinss un Edvins Oldrins jaunākais. 20. jūlijā astronautu trijotne veica nosēšanos uz Mēness, bet 21. jūlijā Armstrongs spēra kāju uz Mēness virsmas un iestiprināja gruntī amerikāņu nacionālo karogu. Tā pauž oficiālā versija. Pēc Armstronga uz Mēness esot pabijuši vēl 12 amerikāņu astronauti: veikuši pastaigas pa Mēness virsmu, pabraukājušies lunomobilī, fotografējuši un filmējuši Mēness ainavas un viens otru, kā arī nogādājuši uz Zemes aptuveni 400 kilogramus mūsu planētas pavadoņa augsnes paraugu. Taču jau drīz pēc tā, kad lielāko daļu šo fotogrāfiju un videouzņēmumu parādīja plašākai auditorijai, daudzi speciālisti sāka šaubīties, apgalvojot, ka, visdrīzāk, nekāda lidojuma uz Mēnesi nemaz nav bijis. Proti, nostiprinājās versija, ka ASV kosmiskā odiseja uz Mēnesi ir tikai mistifikācija.
Tiklīdz amerikāņi publicēja pirmās savu Mēness iekarojumu fotogrāfijas, vispirms jau pašās ASV radās ļoti nopietnas šaubas par to, vai Armstrongs un viņa apkalpes kolēģi patiešām bijuši uz Mēness. Praktiski visi attēli izskatījās (un, patiesību sakot, vēl joprojām izskatās!) kā viltojums. Daudzi pētnieki un speciālisti apgalvoja, ka ASV militāristi izšķīrušies par falsifikāciju saistībā ar izsēšanos uz Mēness tā iemesla dēļ, ka PSRS tieši tajā laikā varēja viņus apsteigt attiecīgajās sacīkstēs. Amerikāņiem bija nepieciešams saglabāt savu prestižu arī tad, ja jāizmanto visnotaļ negodīgi paņēmieni.
Vērīgi ļaudis norādīja uz to, ka pilnībā nepieļaujamas pretrunas ir ne tikai fotogrāfijās, bet arī uzfilmētajos materiālos. Piemēram, uzsvērts, ka fotogrāfijās no Mēness virsmas debesjumā nav redzamas zvaigznes, dažādas optiskās anomālijas, un, kas atzīts par visskumjāko – bezvēja telpā lepni plīvojošs amerikāņu karogs. Redzami kadri, kā Oldrins iestiprina karogu Mēness virsmā iedzītā caurulē, bet Armstrongs veic vieglus lēcienus kameras virzienā. Tad Armstrongs paņem kameru, lai nofilmētu Oldrinu pie karoga, kurš acumirklī sāk pozēt. Un tieši tad kļūst redzams, ka karogs plīvo tā, it kā būtu ievietots caurvējiem bagātā telpā, turklāt jo īpaši skaidri saskatāms tas, ka vēja plūsmas virzītas tieši virzienā uz filmēšanas kameru. Oldrins mēģina saraut uz leju un nofiksēt karoga stūri, un viņam tas faktiski arī izdodas – karogs tagad karājas mierīgi, bet tad atkal sāk nezin kāpēc plivināties.
Sazvērestības atbalstītāji uzskata, ka patiesībā tas viss uzfilmēts uz Zemes un ir vistīrākās raudzes kinoinscenējums. Savukārt viņu pretinieki pauž, ka karogs nemaz neesot plīvojis, bet gan sakustējies no astronautu pieskārieniem un kustībām, kas esot gluži atšķirīgas parādības. Neskatoties uz to, vēlāka laika attēlos Mēness virsmā iestiprinātais karogs jau vairs neplīvo, vienkārši karājas. Ir divas atbildes jautājumam: kāpēc tā? Atbilstoši NASA oficiālajam paziņojumam astronauti esot izlēmuši, ka krokoti nokarens karogs izskatās gleznaināk, tāpēc gluži apzināti neesot līdz galam izvirzījuši karogkāta daļu. Savukārt neoficiālā versija pauž, ka pēc pirmajiem sašutuma viļņiem par falsifikāciju, NASA vienkārši fotogrāfu un konsultantu nomainījuši pret profesionālākiem ļaudīm, kuri visu pārinstalējuši un pārfotografējuši.
Par skeptiķu argumentu tam, ka amerikāņi nekad nav pabijuši uz Mēness virsmas, kalpo arī NASA videomateriālos redzamo astronautu lēcienu augstums. Pētnieki apgalvo, ka tajā gadījumā, ja šie kadri patiešām būtu filmēti uz Mēness, tajos vajadzētu būt attēlotiem Zemes apstākļos grūti atkārtojamiem lēcieniem, jo, raugi, Mēness pievilkšanās spēks ir 6 reizes mazāks nekā Zemei. Tādos apstākļos, arī neskatoties uz savu smago skafandru, astronauts uz Mēness spējīgs viegli palēkties līdz 2 metru augstumam. Uzņemtajos kadros ne tuvu nav vērojams tāds augstums. Tiesa, vēlāk astronauti paši apgalvoja, ka esot lēkājuši arī 2 metru augstumā, taču – tikai stāstīja, neuzrādot apliecinājumus.
Un kritiķus jo īpaši pārsteidzis tas, ka uz Mēness izkāpušo astronautu gaita un palēcieni būtībā ne ar ko neatšķiras no gaitas un palēcieniem uz Zemes, tikai tad tiem vajadzētu izskatīties tā, it kā tie filmēti, izmantojot palēnināto paņēmienu. Skrienot un veicot palēcienus, astronauti lēnītēm atraujas no virsmas un tikpat lēnām nolaižas atpakaļ, un tas rada iespaidu, ka viņi it kā tīšām krīt atpakaļ zemē, lai tādējādi uzsvērtu, ka kustība ir palēnināta. Ja ielāgo to, cik vispār riskanta ir uzturēšanās uz Mēness, tāda pieaugušu cilvēku aušošanās ar lēkāšanu un krišanu varot liecināt tikai par to, ka tas absolūti nav filmēts uz Mēness. Un vēl: kadros, kuros amerikāņu astronauti braukā pa Mēness virsmu savā kosmosa roverī, virsmas daļiņas no braucamā riteņiem uz malām atlec 1–1,5 metru attālumā, lai gan visi zinātnieku aprēķini uzrāda, ka tām bija jānolido vismaz 5–6 metri, ne mazāk…
Gluži reāli iespējama falsifikācija
Amerikāņu izgudrotājs Ralfs Renē, rūpīgi izstudējot NASA oficiālās fotogrāfijas, to vidū atklājis divus īpaši noslēpumainus uzņēmumus. Aplūkojot vienu no tiem, veidojas priekšstats, ka astronauts vienā mirklī pārlec pāri pats savai ēnai, bet otrā redzams, kā mēnesgājējs aizslējis krustveida zīmi kameras objektīvā, proti, tā, it kā būtu iebraucis iekšā tieši fotoaparātā, nokļūstot starp objektīvu un fotofilmiņu. Un, protams, jāuzsver, ka ēnu “spēle” šajos attēlos vien ir ko vērta! Uz Mēness ir tikai viens gaismas avots – Saule. Respektīvi, astronautu un viņu aparatūras mestajām ēnām jākrīt vienā virzienā, taču fotogrāfijās var skaidri saskatīt, ka ēnām ne tikai ir dažādi virzieni, bet arī to garumi.
Interesanta ir arī jau 60. gados parādījusies amerikāņu psihologu versija. Speciālistiem ir labi zināms, kā uzvedas cilvēki, nokļūstot riskantā situācijā. Ekspedīcija uz Mēnesi bija visos aspektos tik bīstama, ka patiesībā astronauti varētu uzdrošināties tikai ļoti piesardzīgi izlīst laukā no sava lidaparāta, aši pagrābt dažus tuvākos akmentiņus un acumirklī atpakaļ, lai tūlīt pat lidotu uz Zemi. Taču te, raugi, viņi lēkā, met kukuriņus, dzied dziesmas, pozē un tamlīdzīgi. Psihologi rauca pieres un jautāja: par cik lieliem idiotiem mūs visus uzskata?
Turklāt, raugoties no psiholoģijas viedokļa, ir vēl kāda ļoti interesanta epizode. Vēl pirms amerikāņu misijas uz Mēnesi noslēguma jau bija izplatījušās baumas par to, ka patiesībā neviens nekur nav aizlidojis. Lūk, un tad astronauti, atkārtojot jau zināmo Galileja eksperimentu, piedāvāja pasaulei kārtējos pierādījumus.
Zināms, ka apstākļos, kad nav gaisa, visi ķermeņi krīt ar vienādu paātrinājumu pilnībā neatkarīgi no to masas. Uz Zemes smags ķieģelis strauji krīt lejup, savukārt pūciņa var ilgi lidināties gaisā, kamēr sadomās pilnībā nolaisties zemē. Un šeit runa ir par gaisa pretestību – tā bremzē krišanu. Taču uz Mēness gaisa nav. Un tas ļauj viegli atkārtot Galileja eksperimentu ar jebkuru priekšmetu. Atbilstoši NASA paziņojumam, raugi, astronauts Deivids Skots tieši to arī paveicis uz Mēness, izmantojot āmuru un putna spalvu – abi priekšmeti nokrita zemē vienlaikus.
Tas ir nofilmēts. Tiesa, tā ir tā laika tālrādes kvalitātes filmēšana, veikta no dīvaini liela attāluma un sanākusi vienkārši atbaidošā kvalitātē, tāpēc pat nav lāgā iespējams saprast, kas tieši ir astronauta rokās. Kad kāds īsts zinātnieks citiem demonstrē savu eksperimentu, viņš cenšas to padarīt iespējami saprotamāku jebkuram vērotājam, savukārt triku meistars vai šarlatāns, gluži otrādi, cenšas apslēpt visu savu darbību patiesās izpausmes. Lūk, un tāpēc pētnieki pauduši, ka šajā gadījumā spalva varēja būt izgatavota, piemēram, no svina. Bet visdaiļrunīgākais tomēr esot pats fakts, ka NASA vispār centusies tādējādi kaut ko it kā pierādīt.
Tomēr par vistraģiskāko epizodi Mēness sazvērestībā pētnieki uzskata to, ka daudzi astronauti pēc Mēness programmas beigām nomiruši ļoti dīvainos apstākļos. Piemēram, tikai 1967. gada laikā no dzīves šķīrušies 11 ar programmu “Apollo” saistīti cilvēki. No viņiem 7 gājuši bojā aviokatastrofās, viens autokatastrofā un trīs sadeguši izmēģinājumu kapsulā, lai arī visi bez izņēmuma bija augstas kvalifikācijas lidotāji–izmēģinātāji. Viena no versijām pauž, ka visi bojā gājušie kaut kādā veidā pauduši neapmierinātību ar falsifikācijām jeb vismaz kaut kādu to daļu un gatavojušies pārkāpt šīs lielās mistifikācijas noklusēšanas zvērestu.
Tehnika un kinomākslas triki
PSRS daudz ar kosmiskajiem lidojumiem saistītu lietu un materiālu varēja aplūkot muzejos: kinokameras, barības tūbiņas un visus citus kosmiskos “suvenīrus”. Savukārt ASV nevienā atklāti pieejamā muzejā nav nevienas tāda veida kameras, ar kuru it kā būtu veikta kosmiskā filmēšana. Vai tas nav tāpēc, ka, tādu aplūkojot, ikvienam mūsdienu foto padarīšanu lietpratējam rastos virkne pamatotu aizdomu? Savukārt pati NASA to, ka apskatei nav saglabājusies absolūti neviena tāda kamera, skaidro tā… varētu pat teikt – mazliet smieklīgi: tās visas esot palikušas uz Mēness. Proti, pirms aizlidošanas astronauti izmetuši no kuģa visu lieko, tostarp arī foto un kino kameras. Palikušas tikai filmiņas. NASA speciālisti uzskatījuši, ka vērtīgāk esot paņemt līdzi kādu lieku kilogramu Mēness virsmas paraugu. Kas zina, varbūt tā tas arī bija…
Bet tomēr ir jautājums: cik reāla vispār ir filmēšana uz Mēness? Vai tādos apstākļos filmiņa nevarēja vienkārši izkust? Zināms, ka Saule sasilda Mēness virsmu līdz 120 Celsija grādiem. Taču NASA apgalvo, ka astronautu rīcībā bijusi speciāla termoizturīgā filmiņa, kas sāk kļūt mīkstāka 90 grādos, bet izkust – tikai 260 grādos. Pašā kamerā filmiņa nevarēja uzkarst, jo bija pasargāta no tiešajiem Saules stariem, un amerikāņu astronautu kameras bija aizsargātas no uzkaršanas, proti, nokrāsotas baltā krāsā. Atklāts, ka aparatūra iepirkta no zviedru uzņēmuma “Hasselblad”, kas tajā laikā ražoja pasaulē labākās kvalitātes fotoaparātus. Tomēr neatkarīgie speciālisti apgalvo, ka Mēness virsmas uzņemšanai fotokamerām vajadzēja būt pilnībā citam veidam, jo šim nolūkam tās bija jāievieto īpašā termosā. Taču videokadros redzams, ka tām ir absolūti parasts izskats. Tomēr var arī pieņemt, ka visi materiāli kaut kādu iemeslu dēļ varēja izrādīties brāķis, jo atklāts kosmoss patiešām ir ļoti noslēpumaina substance, vēl joprojām. Bet kaut ko kā pierādījumu savam veikumam tomēr vajag uzrādīt, vai ne? Un tad viss tā kā puslīdz sastājas savās vietās – gan aplamības videohronikā, gan atsevišķu fotogrāfiju gluži skaidri jaušamais inscenējums. Vārdu sakot, vai nu astronautu kļūdīšanās, vai aparatūras iepriekš neparedzamu defektu dēļ NASA rīcībā nebija reālu foto, tāpēc nekas cits neatlika, kā mazliet nodarbināt papildu iesaistītos Zemes speciālistus…
Jāpiebilst, ka pazīstamā kino režisora Stenlija Kubrika atraitne Kristiāna vēl gluži nesen kādā intervijā pieminējusi faktu, ka ASV prezidents Ričards Niksons, ārkārtīgi iespaidojies no Kubrika filmas “2001. gads. Kosmiskā Odiseja”, aicinājis režisoru un arī citus Holivudas speciālistus sadarboties nolūkā uzlabot ASV veidolu saistībā ar Mēness programmu. Pats Kubriks gan nekad nav atzinis savu līdzdalību šajā projektā, taču nav arī pārliecinoši to noliedzis, vienkārši allaž atstājot šādu jautājumu bez jebkādiem komentāriem. Tiesa, ja Kubriks būtu bijis iesaistīts šajā falsifikācijā, būtu grūti saprast, kā gan tik augstas raudzes profesionālis atstātu neievērotu gūzmu visa veida detaļu. Varbūt tikai tajā gadījumā, ja termiņi bijuši superīsi, un katrā ziņā īstie astronauti taču nav nekādi talantīgie aktieri… Falsifikācijas politiskie un tehniskie apsvērumi
Līdz ar to pētnieki izvirza jau gluži nopietnu jautājumu: vai NASA tehnoloģiskās attīstības līmenis 60. gados vispār deva iespēju nosūtīt cilvēku uz Mēnesi? Lielo kosmosa sacīkšu sākumā ASV no PSRS esot atpalikušas aptuveni par 10 gadiem, un viņu izrāviens tieši Mēness programmā saistāms tikai un vienīgi ar Vernera fon Brauna jaudīgo raķeti “Saturn–5”, kas vēl absolūti nenozīmē līdzvērtīgu izrāvienu arī visos pārējos kosmonautikas virzienos.
Amerikāņiem nebija tādas pieredzes pilotējamos lidojumos kosmosā un kosmisko moduļu ekspluatācijā, kādu uz to momentu jau bija uzkrājusi PSRS kosmonautika, taču viņu rīcībā bija virknes neveiksmju un katastrofu pieredze. Vai ar to pietiktu, lai sekmīgi īstenotu visas deklarētās nosēšanās uz Mēness (laikam tikai izņemot 13. ekspedīciju, kas, kopumā ņemot, tomēr arī laikam uzskatāma par veiksmīgu)?
Turklāt Mēness sazvērestības atbalstītāji uzskata, ka arī raķete “Saturn–5” vispār nekad nemaz nav bijusi īsti gatava reālai palaišanai. Viņi min vairākus apsvērumus savām aizdomām. Raugi, raķetes “Saturn–5” un citu Mēness programmas elementu izgatavošanas procesā nav izdevies raķetes ar izvadīšanas slodzi saistītos raksturlielumus novest līdz tādam rādītājam, kāds nepieciešams, lai izsēdinātu astronautus uz Mēness. Proti, NASA speciālistiem nav izdevies novērst virkni būtisku “Saturn–5” konstruktīvo nepilnību.
Katrā ziņā sacīkšu izraisītās steigas dēļ amerikāņiem neizdevās pabeigt visus darbus saistībā ar visiem elementiem, kas nepieciešami drošai cilvēka nogādāšanai uz Mēnesi. Zināms, ka vēl tikai dažus mēnešus pirms kosmiskā kuģa lidojuma pirmais cilvēks, kurš izkāpis uz Mēness virsmas – Nīls Armstrongs –, veicis treniņus ar Mēness moduļa prototipu, kurš 100 metru augstumā izgājis ārpus kontroles un nogāzies zemē. Astronauts pašā pēdējā mirklī paspējis katapultēties. Tāpēc speciālisti ļoti nopietni groza galvas, jautājot: kā gan tik īsā atlikušajā laikā izdevies tomēr “iemācīt” moduli lidot?
Par labu šai apšaubošajai versijai liecina arī fakts, ka 1968. gadā no Maršala kosmisko pētījumu centra, kurā izstrādāja “Saturn–5”, atlaisti kopumā 700 līdzstrādnieku. Bet 1970. gadā, pašā Mēness programmas maksimuma laikā, arī raķetes galveno konstruktoru Verneru fon Braunu atbrīvoja no raķetes izstrādņu vadītāja amata. Jājautā: kāpēc? Varbūt tāpēc, ka Verners fon Brauns tā arī nespēja īstenot savu jaunības sapni par iespēju nosūtīt cilvēku kosmosā?
Un šajā gadījumā NASA varēja objektīvi atteikties no nolūka reāli izsēdināt astronautus uz Mēness, nosūtot uz turieni bezpilotu moduļus, kas tad arī būtu padarīti vieglāki par nepieciešamajām 5 tonnām, pateicoties tam, ka likvidēta dzīvības nodrošināšanas sistēma un samazināts degvielas daudzums. Turklāt atteikšanās no astronautu izsēdināšanas katrā ziņā palielināja misijas drošību, jo galvenās problēmas un riski saistīti tieši ar astronautu izsēdināšanu. Un vēl, protams, arī tas, ka uz moduļa palaišanas pakāpes atradās vienīgais dzinējs, un tā iziešanas no ierindas gadījumā pamest Zemes pavadoni kļūtu absolūti neiespējami.
Ja šī hipotēze atbilst patiesībai, sanāk, ka visi starti un visi lidojumi notikuši faktiski automātiski, programmas vadīti. Tāpēc varēja dzimt šāds lēmums: lidot uz Mēnesi, pāriet šā kosmiskā ķermeņa orbītā, taču astronautus nolaižamajā aparātā neiesēdināt, un tad aparātu nosēdināt un pacelt no Mēness virsmas automātiskajā režīmā tik ilgi, kamēr būs atstrādāti visi paņēmieni, izlabotas visas kļūdas un tehnika tajā laikā maksimāli pilnveidota. Pastāvot tādam plānam saglabājās iespēja, ka aptuveni līdz 3.–5. tādam lidojumam NASA būs atstrādājusi visu nepieciešamo un jau patiešām spēs kādu cilvēku izsēdināt uz Mēness, kaut vai uz pusstundiņu.
Un tad jau sekmīgas astronautu izsēdināšanas gadījumā visus falsificētos materiālus eleganti nomainītu ar reāliem uzņēmumiem uz Mēness. Taču, kā pauž lielākais vairums pētnieku, visdrīzāk, diemžēl nav īstenojies arī šis scenārijs, un pēdējā amerikāņu Mēness programmas ekspedīcija “Apollo–17” arī nav spējusi izsēdināt cilvēku uz Mēness.
Nebija komerciālas intereses
Tādējādi var secināt, ka visa amerikāņu Mēness programma ir viena milzīga mīkla. Taču ne mazāk mīklainā saistīts ar šīs programmas slēgšanu. Katrā ziņā ir gūzma jautājumu. Piemēram: kālab pēc šīs it kā ļoti sekmīgo lidojumu virknes programmu pēkšņi slēdza, kāpēc nesekoja satriecošs turpinājums? Kāpēc tik steigšus atcēla jau ieplānotos “Apollo” 18., 19. un 20. kuģu palaišanu, bet Mēness bāzes uzbūvēšanas plānus nosūtīja uz arhīvu? NASA šai dīvainajai attieksmei izstrādājusi vairākus atbilžu variantus.
Viena no tādām versijām pauž, ka lidojuma uz Mēnesi mērķis amerikāņiem vispirms un galvenokārt bija izteikti politisks. Proti – katrā ziņā nokļūt uz Mēness ātrāk par krieviem, lai tādējādi ierādītu viņiem attiecīgo vietu šajās sacīkstēs. Tāpēc arī programma “Apollo” bija tik ļoti dārgs pasākums, un līdz ar to drīzāk vienreizējs nekā ilgtermiņa. Un nav jāslēpj – arī visnotaļ bīstams. Turklāt, ja pieņem, ka vismaz viens no kuģiem “Apollo” patiešām sasniedza Mēnesi un astronauti patiešām izkāpa uz tā virsmas, tad, raugi, galvenais mērķis tā kā būtu sasniegts un visiem sekojošajiem lidojumiem būtībā vairs nebūtu nekādas jēgas.
Katrā ziņā tas lielā mērā izskaidro pēdējo trīs sistēmas “Apollo” kuģu palaišanas atcelšanu. Tiesa, vienlaikus tas netiešā veidā norāda arī uz to, ka no visiem kuģiem līdz Mēness virsmai nokļuvis tikai viens, pēdējais – “Apollo–17”. Bet, lai kā arī būtu, šajā kosmosa iekarošanas sacensību posmā amerikāņi spēja noformēt sev uzvaru.
Otra versija, starp citu – arī NASA oficiāli izplatītā, pauž, ka lēmumu par Mēness programmas finansēšanas pārtraukšanu pieņēmusi ASV valdība, tādējādi apturot 25 miljardus dolāru lielo naudas plūsmu aģentūras virzienā. Valdībai, iespējams, bija zināma patiesība par ne īpaši sekmīgo programmas gaitu, savukārt pat tikai viena veiksmīga lidojuma rezultātā iegūtā informācija apliecināja, ka šiem lidojumiem nav nekāda vērā ņemama ekonomiskā attaisnojuma, uz Mēness neatrada neko tādu, kas varētu izraisīt kaut vai niecīgu komerciālo interesi, un tieši tāpēc arī atkrita nepieciešamība virzīt tālāk plānus saistībā ar Mēness bāzu būvniecību un tostarp arī vispār rīkot citus lidojumus. Šis pēdējais gan nav NASA oficiālās versijas sastāvdaļa, bet, kā uzskata pētnieki, itin loģiski izriet no skopi pateiktā.
Svešie mūs negribēja
Un vēl viens skaidrojums, iespējams – vispārsteidzošākais, pauž par to, ka astronauti, pirmkārt, tomēr patiešām bijuši uz Mēness, otrkārt, tur sastapušies ar kaut ko tādu, kas iziet ārpus cilvēka saprašanas spēju robežām. Šīs versijas atbalstītāji kā pierādījumus min daudzus Mēness fotoattēlus ar visu veidu anomālijām: vienas līdzīgas senu pilsētu drupām, citas atgādina kaut kādas gigantiskas tehnikas pēdas un tamlīdzīgi.
Cita starpā dažādi neizskaidrojami atradumi patrāpījušies arī padomju kosmosa pētniekiem. Piemēram, 1973. gada 14. februārī mēnesgājējs “Lunohod–2” uzdūrās kādai dīvainai monolītai plāksnei. Tas bija neparasti ciets un gluds veidojums, līdzīgs mūsdienu blokmāju panelim. Līdz ziņu aģentūrām šī vēsts nonāca līdz ar paskaidrojumu, ka nolemts izpētīt plāksnes ķīmisko sastāvu un magnētiskās īpašības, taču vairs par to nekas nav kļuvis zināms.
Bet katrā ziņā dīvaini un aizdomīgi ir tas, ka 70. gadu beigās pārtrauca ne tikai amerikāņu, bet arī padomju Mēness programmu. Vai patiešām Kāds būs palūdzis zemiešus uz nenoteiktu laiku likt Mēnesi mierā? Ja pieņem, ka astronauti būs stājušies kādā kontaktā ar nezināmo, ekspedīciju uz Mēnesi pārtraukšana var nozīmēt tikai vienu – sak, nevienojās. Taču tādā gadījumā mūsu dienās jau nu obligāti būs jāspēj vienoties, jo, raugi, jau tuvākajā laikā – iespējams, vēl šajā desmitgadē – lidojumiem uz Mēnesi gatavojas ne tikai tie paši amerikāņi un krievi, bet jau arī ķīnieši, japāņi un indieši. Turklāt viss liecina, ka vistuvāk šā plāna īstenošanai nokļuvuši ķīnieši, tikai par viņu programmām un to attīstības gaitu mazāk zināms.
Tiesa, zināms, ka 2009. gada beigās iesākās jauns NASA projekts, kura nosaukums ir “Zilais ledus”. Raķetes “Atlas–5” ieskriešanās bloks ietriecās Mēness virsmā Kebeosa krātera rajonā. Sprādziena jauda bija 1,5 tonnas trotila ekvivalentā. Augšup pacēlās vairāki simti tonnu putekļu, cauri kuriem izlidoja zonde “LCROSS”, kas visu notiekošo fiksēja ar infrasarkanajām kamerām un spektrometriem.
Bet vēl pirms ietriekšanās Mēness virsmā amerikāņu automāts apstiprināja sensāciju – uz Mēness ir ūdens! Patlabanējā amerikāņu Mēness programma paredz apdzīvojamas bāzes uzbūvēšanu, kas vēlāk kalpos kā pārsēšanās punkts lidojumiem uz citām planētām. Un varbūt atkal amerikāņi būs tie, kuri izkāps uz Mēness virsmas arī šajā gadsimtā. Jeb varbūt – beidzot viņi to pirmo reizi patiešām izdarīs?
