FOTO. “Man patīk, ja ir kāds robs, kāda nagla lien ārā,” aktieris Mārtiņš Vilsons izrāda savu māju 14
Arta Ciša, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jau vairāk nekā 10 gadus Upesgrīvas “Rūķos” kopā ar ģimeni saimnieko aktieris Mārtiņš Vilsons. Pa šo laiku viņš ne tikai paplašinājis veco zvejniekmāju un iekopis saimniecību, bet nereti aicina ciemos arī skatītājus. Te var baudīt teātra izrādes “Čaks lauku mierā Vilsona verandā” un “Ziemeļnieks”.
Aktieris “Rūķos” saimnieko kopā ar sievu Zani, četrām atvasēm un kaķi. “Man šķiet, ka māja mani jau gaidīja,” sarunā atklāj Mārtiņš Vilsons. “Kad kovida dēļ tradicionālās kultūrtelpas bija slēgtas, tādu izveidojām savas mājas verandā. Bija plānoti vien daži vasaras vakari ar Čaka dzeju, taču interese bija tik liela, ka nācās rīkot papildizrādes, un tagad, lai gan nu kultūrtelpa atkal ir vaļā, turpinām aizsākto.”
Vajag robu un naglu sienā
Māja aktieri sagaidījusi ar vecu ledusskapi un stikla pudelēm, bet, rokoties pa dārzu, atrastas arī dažas simtgramīgas graņonkas. “Tādas jau tagad nevar dabūt,” vērtē mājas saimnieks. “Tās man stāv plauktā.”
Viņš zina stāstīt, ka kūtī te kādreiz pat zirgs turēts. “Nav skaidrs, kā to pierunāja ieiet pa tik zemām durvīm,” prāto Mārtiņš Vilsons, piebilzdams, ka veco saimnieku apkārtnē esot labi pazinuši un zirgu arī. “Un tam zirgam bija misija – pārvest mājās no kroga drusku iesilušo un piemigušo zvejnieku.”
Saimnieks teic, ka “Rūķos” viss ir kā brīvā dabā. “Reljefs nav ideāli gluds, bet man patīk, ka nav perfekti,” viņš klāsta. “Redz, cilvēki, taisot remontus, vienmēr cenšas panākt, lai visas sienas ir leņķos, lai, skatoties gar sienu, neredzētu nevienu pašu līkumiņu. Ak Dievs – kāds ārprāts. Kā tur var dzīvot? Pat ēnu uz sienas nevar redzēt. Man patīk, ja ir kāds robs, kāda nagla lien ārā. Uz tās vismaz kaut ko var uzkārt (smejas)! Dzīve ir dzīve.”
Virtuves mēbeļu materiāls piemērots krāsošanai ar krītiņiem, un bērniem ir kur izpausties.
Plītij vajag jaunas durvis – tā te bijusi jau tad, kad aktieris māju nopircis, tik vien kā pārmūrēta vairākas reizes.
Lai vairāk vietas
Māja nav liela, un saimnieks uzbūvējis tai arī otro stāvu, lai ir kur gulēt. Tagad vietas pietiek. “Ir tāds nerakstīts likums, ka bērni parasti neizvēlas dzīvot pie vecākiem. Tas ir tikai mīts – būvēšu māju bērniem. Reti piepildās tādas ieceres. Bērni aiziet savā dzīvē, un tas ir jāsaprot un jāpieņem,” saka aktieris.
“Ir, protams, jāiemāca, ka ģimenē katram ir savi pienākumi. Bet bērni jau skatās, kā dzīvojam mēs, un paši visu saprot. Tā ir viena no pamatpatiesībām. Dzīve vispār ir tāda, ka jāmācās visos vecumos. Un ar to tā ir interesanta – ir jāmācās absolūti no visa. Piemēram? Izplatīta ir sajūta, ka ērtībās ir laime. Ērtībās īstenībā ir nelaime. Laime ir pārvarēt grūtumu, saprast, ka esmu stiprāks par apstākļiem, nevis raudāt par to, ka man nav gāzes vai elektrības. Katru dienu nākas par to domāt.”
Mārtiņam Vilsonam viņa tagadējā vecumā patīk miers. “Domāju, ka katrs cilvēks nonāk tajā vietā, kas viņam ir nolemta,” viņš prāto. “Reizēm gan mani šeit kaitina tās mašīnas, kas brauc garām.
Esam jūras pusē, un īpašumā ir diezgan daudz zemes. Ir arī mežs. Plānojam pirti pārcelt tālāk, otrpus dīķim, tad jau nebūs skaļi arī šādos apstākļos.”
Darbnīca, kur baudīt mieru
Mārtiņam Vilsonam ir arī darbnīca, un tajā top “viss, ko vajag”. Ir apgūtas un atsvaidzinātas daudzas prasmes, piemēram, darbi ar kokmateriāliem.
“Lepojos ar ēvelsolu, kaut arī vēl nav bijis laika pie tā strādāt. Ļoti labā stāvoklī dabūju,” saka aktieris. “Plauktus darbnīcā sataisīju pats. Ne tikai darba instrumenti te stāv, arī grāmatas. Rainis, Jaunsudrabiņš, pasaules klasika. Var pasēdēt un palasīt, gaismas pietiek. Te ir vieta, kur nolīst mierā un klusumā. Šito es pats cēlu (rāda starpsienu), tāds vācu dizaina piegājiens.”
Vecie mājas apdares dēļi stāv salikti kārtīgā kaudzē. “Tie ir baigi labie,” vērtē saimnieks. “Apakšā ir arī grīdas dēļi, tos visus izmantošu – veci reizēm ir labāki par jaunajiem.”
Aktiera vectēvs bijis galdnieks. Un laikam tā patikšana uz koku – no viņa. “Patīk gan smarža, gan faktūra, gan tas, ko no koka var dabūt gatavu.
Re, uztaisīju augstās dēļu dobes. Kad tādas ieraudzīju, sapratu – tas ir tas, kas mums vajadzīgs. Te, jūras malā, ir nabadzīga augsne. Šādā kastē to ir vieglāk mēslot un uzturēt auglīgu. Šogad nesanāca diži stādīt, un vispār – kastes plānoju pārcelt aiz dīķa, tālāk no mājas. Zanei patīk noņemties, un bērni labprāt iet sameklēt pa kādam gurķim.”
Klātesošais Čaks
…tomēr kādēļ Mārtiņa Vilsona verandā ir Čaks? “Mani uzrunāja viņa izteiksmes veids. Neviens neraksta tā kā Čaks. Esmu pārliecināts, ka izrāde jātaisa atbilstoši. Nemāku skandināt dzeju. Ceru, ka pieskaros tai tā, kā viņš to ir gribējis,” skaidro mājas saimnieks.
“Nevar teikt citiem to, ko pats neesi jutis un sapratis. Čaks ir savējais.”
Aktieris arī teic, ka jebkuri vārdi viņa apziņā veido krāsainus attēlus. “Katram vārdam ir sava krāsa. Un, kad runāju, tad acu priekšā ir krāsaina bilde. Piemēram, cilvēku vārdi, puķu vārdi, mūzikas instrumenti, krēsli, grīda… katrs ir savā krāsā. Latvieši – šis vārds ir gaišs. Domāju, ka latviešu tauta ir liels gaišums, kas vēl mācās pats sevi apzināties.”
