Apinis: Par bioloģisko novecošanos, biomarķieriem vecuma noteikšanai, ilgu un veselīgu mūžu 39
Tuvojas divas savstarpēji saistītas nelaimes latviešu tautai – vēlēšanas un Covid–19 vīrusinfekcijas rudens uzliesmojums. Esošā valdība šīs satelītbēdas risināšanai ar lielu varbūtību izvēlēsies visabsurdāko stratēģiju ar masku balli un daļēju mājsēdi, kam tauta neticēs, diezgan demonstratīvi valdības uzstādījumus ignorēs.
Rudenī izplatīsies arī citas vīrus-infekcijas (manuprāt, agrāk nekā parasti – jau oktobrī vai novembrī uzradīsies gripas vīruss); tie, kam vīrusa infekcija izpaudīsies kā augšējjo elpceļu iekaisums, bieži paliks neziņā – vai tas bijis Covid–19 vai kāds cits vīruss.
Ar lielāko varbūtību valdība noteiks obligātu revakcināciju visiem ļaudīm, kas vecāki par 60 gadiem, jo tīri matemātiski un organizatoriski vecums ir vieglāk definējams lielums kā aptaukošanās, mazkustība, hiperglikēmija, hiperholesterinēmija, augsts asinsspiediens un citas hroniskas slimības un stāvokļi, kas nosaka Covid–19 smagu gaitu un nāvi no šis vīrusa infekcijas.
Vecums kā veselības paradigma
Latvijas iedzīvotāju dzīves ilgums, salīdzinot ar 1990. gadu ir pagarinājies vismaz par 10 gadiem, tiesa, pagājušogad Covid–19 pandēmija mūsu mūža garuma pagarināšanās tendenci uz brīdi apturēja.
Gatavojot šo rakstu es aizgāju pie profesora Andreja Ērgļa, iesēdos dīvānā starp tūkstošiem grāmatu, rakstu, apbalvojumu, suvenīru, fotogrāfiju, zāļu kārbiņu un tējas krūžu, lai profesoram uzdotu provokatīvus jautājumus. Lieta tāda, ka profesors Andrejs Ērglis tikai ārēji izskatās pēc invazīvā angiokardioradiologa, kas dzīvi vada, paplašinot smēķējošiem politiķiem artērijas un ievietojot stentus sirds vainagartērijās.
Patiesībā profesors dzīvo apmēram 10 gadus nākotnē, pēta modernas paradigmas, lasa pašu jaunāko zinātnisko literatūru un nodarbojas ar stratēģiju.
Spaidu kārtā viņš izvilka no papīru kaudzes rūpīgi kopā sasietas tabulas un shēmas, kuros Latvijas iedzīvotāju dzīves rādītājus mēģinājis pētīt citos rakursos kā to dara statistikas pārvalde.
Kas tur skatāms? Kopš 2001. gada to Latvijas iedzīvotāju skaits, kas ir vecāki par 80 gadiem, ir pieaudzis divas reizes. Tabulās var atrast pierādījumus, ka cilvēki vairs no infarkta nemirst, ja viņiem pietiekami ātri atbrauc NMPD brigāde, ja viņiem tiek savlaicīgi trombs šķīdināts vai izņemts.
Profesora Andreja Ērgļa tabulās ir pārpārēm pierādījumu dažādām ārstniecības stratēģijām vecāka gadagājuma cilvēkiem. Un tomēr – būtiskākā atziņa, ko es ieguvu no vizītes pie profesora, bija – mēs dzīvojam pilnīgi citā laikmetā, kur 80+ gadus veca cilvēka fizioloģija, kā arī psihiskā, fiziskā un sociālā veselība prasa pilnīgi jaunu pieeju – sen aizgājuši tie laiki, kad vecākus ļaudis pieskatīja geriatrs.
Latvijas Veselības ministrijas nespēja ieskatīties modernā 21. gadsimta realitātē bija lielākā traģēdija pērn Covid–19 pandēmijas laikā ar lielu mirstību vecu ļaužu, resnu un mazkustīgu ļaužu, hronisku slimnieku grupā.
Galvenajiem uzdevumiem pandēmijas laikā bija jābūt fiziskām aktivitātēm un hronisku slimnieku ārstēšanai – proti tieši tam, ko pilnībā iznīdēja mājsēde, ambulatorās medicīnas ierobežojumi, kā arī ģimenes ārstu darba apgrūtināšana ar bezjēdzīgu birokrātiju.
Neliels skaidrojums par cilvēka mūža ilguma izmaiņām laiku lokos
Vēl 19. gadsimtā cilvēka vidējais mūža ilgums bija nedaudz pāri trīsdesmit gadiem, tiesa, šo skaitli lielā mērā noteica augstā zīdaiņu un bērnu mirstība. Tie, kas sadzīvoja 80 gadus, bija izņēmums pat 20. gadsimta vidū, kad medicīnā jau bija ienākušas antibiotikas un hormonpreparāti, moderna ķirurģija un intensīvā terapija.
Sākot ar 20. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem gandrīz visās pasaules valstīs iedzīvotāju dzīves ilgums sāka pagarināties par gadu 3–5 gadu laikā (šobrīd visstraujāk dzīves ilgums pagarinās Āfrikā).
Deviņdesmitajos gados, kad Latvija atguva neatkarību, mēs mūža ilguma rādītājos atpalikām no attīstītajām Eiropas valstīm vismaz par 10 gadiem un tagad dzenamies pakaļ. Labi izglītoto un turīgo iedzīvotāju grupā esam jau itin cieši pietuvojušies. Tomēr šeit būtu mērķtiecīgi pievērst uzmanību faktam, ka ne tikai dzīvojam ilgāk, bet arī vecums sākas daudz vēlāk.
Šogad atzīmējām Rūdolfa Blaumaņa izrādes „Skroderdienas Silmačos” 120 gadskārtu, arī es Līgo vakarā braucu uz Druvienas Silmačiem skatīt iestudējumu brīvā dabā, un man luga lika aizdomāties, kā mainījusies dzīvildze un vecuma uztvere laiks šajos 120 gados.
Rūdolfa Blaumaņa Skroderdienu večas – Pindacīša, Tomuļmāte un Bebene – patiesībā bija burvīgas otrās jaunības meitenes – Pindacīša noteikti jaunāka par četrdesmit gadiem, bet abas pārējās – vecumgrupā starp 45 un 50 (vienīgais, ko viņām ļāva darīt vietējā darba tirgū, bija pūšļot rozi vai bērnu pieņemt pirtiņā).
Šobrīd Latvijā šajā vecuma grupā ir daudz pirmdzemdētāju, kas izmācījušās augstās skolās, lidojušas pa karjeras kāpnēm augšup, līdz ap četrdesmit gadu vecumu sapratušas, ka nāktos parūpēties par ģimenes pieaugumu. Dzemdētāja – četrdesmitgadniece mūsdienās ir norma, par ko sen vairs Dzemdību namā nebrīnās.
Vēl pirms 120 gadiem nevarēja lāgā noticēt, ka cilvēki dzīvo ilgāk par 60 gadiem vai šādā baisā vecumā taisa karjeru, attīstās, mācās, izvirzās. Pats Rūdolfs Blaumanis, par kuru skolotājas mēdz stāstīt kā par Veco Rūdi, nomira 46 gadu vecumā.
Ļevs Tolstojs lietoja jēdzienu „старик Каренин”, un šim vecajam Kareņinam bija 48 gadi. Pati Anna Kareņina Tolstoja tekstā arī nebija nekāda jaunā, jo viņai bija jau 26.
Tiem, kas šodien sadzīvojuši 50 vai 60 gadus, visai droši varu apgalvot – nāksies nodzīvot līdz 90 vai 100 gadiem. Lai cik tas dīvaini izklausītos – nāksies lasīt jaunākās baisās karu ziņas, ik pa četriem gadiem (tātad vēl 7–10 reizes) vēlēt par jaunu „Jauno Latvijas” partiju, gausties par valdību, iebilst pret jaunatnes tikumiem, ēst, dzert, spēlēt kārtis, nodarboties ar vingrošanu, slēpošanu, velobraukšanu, seksu, jaunu apģērbu iegādi, vīriem – bārdas skūšanu, bet kundzēm – lielāka daudzuma kosmētikas lietošanu.
Galvenais, stratēģiskais mainīgais lielums pasaules attīstībā ir nevis tendencē dzīvot ilgāk, bet vēlāk sākt novecot.
Tiem, kam pašlaik ir 45, 50 vai pat 55 gadi, reālā novecošanās sāksies tikai 75–80 gados, kas nozīmē tikai pēc ceturtdaļgadsimta. Ievērojami vēlāk nekā ļaudīm vēl pavisam nesenajos padomju gados.
Tie, kas šos padomju laikus neatceras, pastāstīšu – 55 gados sievai vai 60 gados vīram pasniedza trīs sarkanas neļķes, radioaparātu „Abava”, vietējās komitejas Goda rakstu un aizsūtīja pensijā, kas patiesībā nozīmēja sievām sēdēt uz soliņa starp deviņstāvu mājām un parunāt jaunākās, bet vīriem dzert dzīvokļa virtuvītē, pie kam viņiem tas bija visai īss laiks līdz kapu zvaniem.
Šeit es vēlētos apbēdināt visus tos, kas savos argumentos pret pašreizējo veselības aprūpes vadību lieto medicīnas darbinieku vecuma struktūras analīzi ar ziņu, ka šobrīd lielākā daļa ārstu ir pirmspensijas vecumā un drīzumā masveidā atstās darbu.
Patiesībā mani kursabiedri – kolēģi pensiju uztvers kā ilgi gaidītu, pamatotu nelielu piemaksu algai, turpinās strādāt, apmeklēt konferences, lasīt zinātniskus žurnālus, nevis regulāri apmeklēt bēres vai audzināt pubertātes vecuma mazbērnus ar planšetdatora palīdzību.
Ārsta skaidrojums par novecošanos – nekādu joku, nekādas politikas, lasīt ieteicams tikai kā izziņas materiālu latviešu valodā
Patīk kādam vai nē – cilvēks piedzimst, pieaug, noveco un nomirst. Novecošana ir galvenais nāves cēlonis. Novecošana citiem vārdiem – ir risks nomirt.
Vēl precīzāk – novecošana ir galvenais riska faktors asinsvadu – īpaši sirds asinsvadu un smadzeņu asinsvadu slimībām, kas tad ir galvenie nāves cēloņi pasaulē. Hronoloģiskais vecums un bioloģiskais vecums ir divi dažādi jēdzieni, un var atšķirties par 10–15 gadiem.
Sabiedrība pakāpeniski noveco, bet pasaules medicīna arvien vairāk nododas vecāka gadagājuma cilvēku ārstēšanai. Šo rindu autoram ir bijusi iespēja pabūt (pamācīties) Japānas un Taivānas slimnīcās, un tajās ārstējas tiešām veci cilvēki – jaunu cilvēku (jaunāku par 70 gadiem) ārstēšana pārgājusi uz dienas stacionāriem un ambulatorām iestādēm.
Pārsteidzoši, ka vairums pacientu Japānas un Taivānas dižajās universitātes slimnīcās bija vecuma grupā virs 90 vai pat virs 100, un šiem cilvēkiem operēja vēžus un asinsvadus, lika sirds stimulatorus un vārstules, endoprotezēja ceļa vai gūžas locītavas. Vecums nav iemesls neārstēt slimību.
Tajā pašā laikā pasaules zinātniskā doma meklē un rada agrīnus biomarķierus, kas vieglāk ļautu atklāt personas ar augstu asinsvadu slimību risku, tādā veidā uzlabojot primāro profilaksi un samazinot ar vecumu saistīto sirds un asinsvadu slimību ietekmi uz veselības aprūpi un sociālekonomisko ietekmi.
Arī mana vizīte pie profesora Andreja Ērgļa nebija ar mērķi paskatīties – cik filigrāni viņš caur cirkšņa artēriju veic manipulāciju sirds vainagartērijās, bet noskaidrot Latvijas un pasaules stratēģiju veselības un dzīves ilguma pagarināšanai – kā izprast bioloģiskās novecošanās atšķirības starp indivīdiem.
Šeit man mīļajam lasītājam jāatzīst, ka arī uz manām smadzeņu artērijām ateroskleroze jau ir atstājusi savas pēdas, un pārstāsts par mūsu sarunu nebūs precīzs. Ceru, ka profesors Ērglis nedusmos, ja kaut ko būtisku no mūsu atziņām esmu piemirsis.
Un otrs – es mēģināšu iespējami iztulkot mūsu sarunu latviešu valodā, jo vecāka gadagājuma ārsti pārmēru daudz paši lieto anglicismus un slengu. Un lielu daļu no apraksta esmu pielicis klāt no citiem saviem smadzeņu un datora failiem.
Artēriju deģenerācija un sacietēšana ir asinsvadu novecošanās, kas pasliktina asinsvadu funkciju, izraisa sirds, smadzeņu, nieru un citu orgānu bojājumus
Indivīdi noveco atšķirīgi
Kā jau teicu – bioloģiskais un hronoloģiskais pulkstenis nesakrīt.
Šī atziņa radījusi bioloģiskās novecošanās koncepciju, un mēs to dēvējam par funkcionālo vai fizioloģisko novecošanos. Hronoloģiskā novecošanās vienkārši norāda laiku, kas pagājis kopš dzimšanas, attiecas tikai uz laika ritējumu; bioloģiskā novecošanās ir saistīta ar funkciju pasliktināšanos, tā patiesībā nozīmē nozīmē audu un orgānu iespēju samazināšanos.
Normāli novecojošiem cilvēkiem hronoloģiskais vecums ir līdzīgs ar bioloģisko vecumu, bet atšķiras pēc dažādiem faktoriem, piemēram sievietes parasti noveco lēnāk. Asinsvadu novecošanās aizkavējas cilvēkiem ar labu ģenētisko bagāžu, (tos mēs varētu nosaukt par simgadniekiem), bet paātrinās dažu slimību un veselības stāvokļu gadījumā.
Ārsti bioloģiskā vecuma noteikšanai izmanto dažādus biomarķierus – no fenotipiskiem un funkcionāliem rādītājiem līdz molekulārajiem biomarķieriem, kurus tad mēģināšu aprakstīt. Vispopulārāk ir runāt un stāstīt par telomēru novecošanos un epiģenētiskām izmaiņām. Telomērus publiskajā telpā nereti sauc par gēnu uzgaļiem, tie aizsargā hromosomu galus.
Telomēri sastāv no atkārtojošām DNS sekvencēm, ko saista specifiski nukleoproteīni. Telomēri saīsinās ar katru šūnas dalīšanos. Ja telomēri saīsinās vairāk par kritisko garumu, šī novecošana var izraisīt šūnu novecošanos. No vecuma atkarīga telomēru saīsināšanās korelē ar koronāro artēriju slimību. Īsi telomēri nozīmē augsts infarkta risks.
DNS metilēšana ir galvenais epiģenētiskais mehānisms, kas regulē gēnu ekspresiju.
Novecošanas laikā somatiskās šūnas akumulē mutācijas savā DNS, šīs mutācijas var nodrošināt šūnām konkurences priekšrocības; bet ar somatiskām mutācijām saistītā hematopoētisko šūnu ekspansija parasti ir saistīta ar vēzi; mutācijām ir arī potenciāla loma kā galvenajām aterosklerozes ierosinātājām.
Kā trešo novecošanās pazīmi es minēšu hronisku, zemas vai vidējas pakāpes iekaisumu, ko Gulbja vai Centrālajā laboratorijā uzrāda, piemēram, paaugstināts C-reaktīvā proteīna un interleikīna 6, līmenis.
Mūsdienās ir ļoti populāri vietā un nevietā piesaukt mikrobiomu, proti 4–6 kilogramus mikrobu, baktēriju, sēnīšu, amēbu, vīrusu un citu sīkbūtņu, kas galvenokārt uzturas mūsu kuņģa-zarnu traktā un uz ādas, bet pārpārēm atrodas arī citos orgānos un orgānu sistēmās. Biežāk tomēr runājam par zarnu mikrobiotu, kas nodrošina mūsu imunitāti, ražo hormonus un signālvielas, atbalsta zarnu šūnu caurlaidību, bet galvenokārt izdala antibiotikām līdzīgas substances, kas aizsargā cilvēku no citām nevēlamām sīkbūtnēm – slimību ierosinātājiem.
Modernās teorijas par iekaisumu norāda, ka hronisku, zemas vai vidējas pakāpes iekaisumu lielā mērā izraisa palielināta zarnu caurlaidība un izmainīts mikrobiotas sastāvs. Zarnu disbiozei ir arī potenciāls kļūt par bioloģiskā vecuma rādītāju, jo tā ir saistīta ar ilgmūžību un slimībām. Bet šī zarnu disbioze korelē ar mūsu uzturu.
Novecošanu ietekmē olbaltumvielu, metabolītu un citu biomolekulu līmenis ķermeņa šķidrumos. Piemēram, ir gana labi izpētīts, ka lielāks saslimstības un mirstības līmenis ir saistīts ar atsevišķu molekulu, piemēram, insulīnam līdzīgā augšanas faktora-1, augšanas hormona un zema blīvuma lipoproteīnu izmaiņām.
Strukturālās izmaiņas novecojošās artērijās ietver elastīna fragmentāciju, kolagēna uzkrāšanos un mediālo asinsvadu gludās muskulatūras šūnu zudumu, kas izraisa asinsvadu elastības samazināšanos un artēriju stīvuma (cietuma) palielināšanos.
Visizplatītākais arteriālā stīvuma mērījums ir pulsa viļņa ātrums – ātrums, ar kādu asinsspiediena vilnis pārvietojas pa artēriju koku. Pulsa viļņa ātrums drīzāk korelē ar hronoloģisko, nevis bioloģisko vecumu, un augsts ātrums palielina visu cēloņu izraisītas mirstības risku. Interesanti, ka tiem, kas medicīnu mācījās senajos padomju gados, normālo fizioloģiju lasīja profesors Arnolds Valtneris, kas bija aizrāvies ar sfigmogrāfijas pētījumiem, šajos pētījumos tika iesaistīti visi studenti un doktoranti. Un sfigmogrāfija tolaik bija populārākā metode pulsa viļņa pētījumos.
Šobrīd (pēc 40–50 gadiem) atkal pulsa viļņa ātruma pētījumi kļuvuši ļoti aktuāli, jo ļoti labi parāda artēriju veselības stāvokli, tiea, metodes ir modernāka un rezultātu apstrāde – digitalizēta.
Arteriālā stīvuma palielināšanās parasti notiek jau pirms hipertensijas un veicina šī augstā asinspiediena rašanos, bet augstai asinsspiediens savukārt var palielināt arteriālo stīvumu. Asinsspiediens palielinās arī novecošanas laikā un ir saistīts ar kardiovaskulāriem notikumiem un mirstību.
Vislabāk pazīstamā un visvairāk apstāstītā asinsvadu novecošanās pazīme ir ateroskleroze, ko varētu skaidrot kā lipīdiem bagātu plāksnīšu uzkrāšanos asinsvadu sieniņā, un šīs pangas var izraisīt akūtu miokarda infarktu vai insultu.
Endotēlija disfunkciju, kas ir galvenais ateroģenēzes virzītājspēks, var izmērīt ar ultraskaņas palīdzību kā plūsmas mediētu dilatāciju. Plūsmas mediēta dilatācija novecošanās laikā mazinās, un ta ir neatkarīgs sirds asinsvadu slimību ļaunu iznākumu prognozēšanas instruments.
Asinsvadu ultrasonogrāfiju bieži izmanto arī asinsvadu sieniņas dažādu slāņu biezuma mērīšanai, lai novērtētu subklīniskās aterosklerozes slogu lielajās artērijās. Miega artēriju biezums palielinās ar vecumu un ir saistīts ar mirstības izplatību un biežumu. Te man gan jāsaka, ka artērijas sieniņas atsevišķu slāņu biezums ir saistīts arī ar citām izmaiņām, ne tikai aterosklerozi. Šis arguments dažkārt liedz paplašināt aterosklerozi ierobežojošu zāļu promotēšanu valsts maka turētājiem, piemēram, NVD.
Tomēr aterosklerozes stadijas var novērtēt, kvantitatīvi nosakot dažādus miega artērijas parametrus, piemēram, plāksnīšu klātbūtni, skaitu, biezumu, laukumu un tilpumu.
Asinsvadu novecošanos raksturo arī kalcija fosfāta kristālu nogulsnēšanās gan artēriju sieniņā, gan dziļāk. Datortomogrāfija ir zelta standart-metode koronāro artēriju kalcija uzkrāšanās kvantitatīvai noteikšanai. Atšķirībā no aterosklerotiskām pangām, kas galvenokārt korelē ar bioloģisko vecumu, kalcifikācija vairāk korelē ar hronoloģisko vecumu, un pat ir pētījumi (tos vairāk veic tiesu medicīnas ekspertīzē), ka ar kalcija fosfāta kristāliem var itin precīzi noteikt cilvēka kalendāro vecumu. Vēl vairāk – tiešsaistē var atrast arteriālā vecuma kalkulatorus, kuru pamatā ir kalcifikācija.
Jāteic, ka visi mani aprakstītie biomarķieri ir visai nespecifiski, tādēļ parasti tiek izmantoti kompleksi. Katrā ziņā bioloģiskā vecuma noteikšana ar vienu no manis iepriekš aprakstītajiem biomarķieriem neatspoguļo novecošanās sarežģītību.
Mūsdienās bioloģiskā vecuma novērtēšanai lielākoties tiek izmantoti salikti rādītāji. Saliktie biomarķieri var būt gan dažu biomarķieru kombinācijas, gan ļoti sarežģīti rādītāji, kas izstrādāti, izmantojot mākslīgā intelekta rīkus, kuri tad nu aptver vairākus novecošanas aspektus.
Taisnības labad jāatzīst, ka vismaz šobrīd saliktie bioloģiskā vecuma prognozēšanas rīki ir pārlieku sarežģīti, nepraktiski un dārgi, tos nevar piemērot populācijas pētījumiem, tos izmanto galvenokārt zinātnei.
Ārsts joprojām vairāk paļaujas pieredzei, nespecifiskiem rādītājiem un tam, ko sauc par ārstniecības mākslu. Un tomēr – mēģinājumi visus cilvēkus iedalīt hronoloģiskās vecuma grupās (kaut vai vakcinēt visus pēc konkrēta vecuma sasniegšanas), nav mūsdienīgi.
Mazkustīgs piecdesmitgadnieks ar lieku svaru, otrā tipa diabētu un aterosklerozi ir daudz riskantāks Covid–19 pacients kā septiņdesmitgadnieks bez lieka svara un hroniskām slimībām.
Kas ietekmē asinsvadu bioloģisko novecošanos?
Asinsvadi gan šeit, gan citur tekstā ir izmantoti kā uzskates sistēma. Man pašam daudz interesantāki šķiet pētījumi par dažādu smadzeņu struktūru izmaiņām saistībā ar vecumu, bet tas ir cita raksta konteksts.
Lai noteiktu faktorus, kas kontrolē bioloģisko novecošanu, zinātnieki medz salīdzināt indivīdus ar agrīni un vēlīni parādījušiem novecošanās simptomiem. Piemēram, lai pētītu
dzimumhormonu lomu novecošanās procesā, veikti pētījumi ar kastrētiem vīriešiem, kā arī sievietēm, kam izoperētas olnīcas pēc-menopauzes periodā. Identisku dvīņu pētījumi ir ļāvuši izpētīt nemodificējamu ģenētisko īpašību ietekmi uz ilgmūžību un slimībām neatkarīgi no vides un dzīvesveida faktoru ietekmes. Šiem dvīņiem ir identiski vai vismaz ļoti līdzīgi ģenētiskie parametri, bet dzīvesveids, sociālie apstākļi, uzturs, kustību režīms viņiem ļoti atšķirīgi ietekmē novecošanās procesus.
Par ilgmūžību veicinošiem faktoriem mēs mēdzam spriest arī no pētījumiem par pasaules ģeogrāfiskiem reģioniem, kuros dzīvo proporcionāli daudz simtgadnieku. Un galu galā ļoti daudz informācijas par novecošanās procesiem dod zinātnes pētījumi par slimībām, kas veicina novecošanos.
Nu ko tad mēs zinām no šiem pētījumiem?
Sievietēm ir garāks paredzamais dzīves ilgums nekā vīriešiem, un lielākā daļa simtgadnieku ir sievietes. Sievietēm ir garāki telomēri nekā vīriešiem, atbilstošā vecumā. Ginekologi savās publikācijās uzsver estrogēnu protektīvo lomu asinsvadu sieniņas aizsardzībai, un tādēļ nereti varam rast publikācijas par hormonālās kontracepcijas un hormon-aizstājējterapijas nozīmi sievietes novecošanās attālināšanā.
Iespējams, ka testosterons nelabvēlīgi ietekmē ainsvadus, liek tiem ātrāk novecot; ir zināms, ka einuhi dzīvoja ilgāk nekā nekastrēti vīrieši ar tādu pašu sociālekonomisko statusu. Tomēr publikācijās ir ļoti pretrunīga informācija par testosterona ietekmi uz sirds un asinsvadu veselību. Testosteronam ir lielākas prasības pēc fiziski aktīva dzīvesveida; diezgan pārliecinoša informācija saka, ka kombinācija – lieks svars, mazkustība un testosterons nozīmē paātrinātu novecošanu.
Veselības ilgumu un ilgmūžību būtiski ietekmē iedzimtie faktori, galvenokārt ģenētiskie un epiģenētiskie. Piemēram, ģimenes anamnēzē iegūta sirds un asinsvadu slimība palielina turpmāko sirds un asinsvadu slimību risku par 40–75%, īpaši – tuviem radiniekiem.
Šobrīd Latvijā un Eiropā tiek veikti ļoti interesanti pētījumi par cilvēka genomu, ģimenes hiperholesterinēmiju, dzīves apstākļiem, kustību un fiziskām aktivitātēm, ēšanas paradumiem. Latvijā šos pētījumus veic akadēmiķa Jāņa Kloviņa un profesora Gustava Latkovska vadībā, diemžēl abi pētnieki ir perfekcionisti, un vēl pārlieku nedalās ar ļoti vērtīgo, matemātiski aprēķināto rezultātu – turpina meklējumus.
Jo dziļāk ieskatāmies ģenētikā, jo biežāk atrodam, ka ne tikai slimības nosaka atsevišķi gēni vai daudzu gēnu kombinācijas. Arī pretēji – simtgadnieku pēcnācējiem asins šūnās ir zemas epiģenētiskā vecuma pazīmes, tātad daudzi ģenētiskie varianti ir saistīti ar ilgu mūžu.
Kaut arī nav pieņēmts runāt par rasu un etniskām atšķirībām, tomēr ir gana daudz pētījumu, kas pierāda, ka sastāv arī etniskās atšķirības dažādos bioloģiskā vecuma rādītājos, kā arī saslimstības un mirstības rādītājos no sirds un asinsvadu slimībām.
Un tomēr – ģenētika nosaka tikai 20–30% no dzīves ilguma atšķirībām, norādot, ka novecošanu un ilgmūžību būtiski modulē citi faktori, piemēram, vide un dzīvesveids. Visvairāk šai atziņai pamatu devusi dvīņu pētījumu metaanalīze.
Par holesterīnu un dislipidēmiju kā nozīmīgākajiem aterosklerozes un novecošanās riska faktoriem
Vides ietekme uz asinsvadu novecošanos sākas jau pirms dzimšanas. Mēs varētu teikt, ka vides apstākļi intrauterīni programmē bērna attīstību. Ne tikai mātes, bet arī tēva dzīvesveids pirms grūniecības un grūtniecības laikā var nelabvēlīgi ietekmēt pēcnācēju ilgtermiņa veselību.
Autopsijas pētījumos ir konstatēti aterosklerotiski bojājumi smēķējošu vai hiperholesterinēmisku māšu augļu un jaundzimušo artērijās.
Pēcdzemdību periodā bioloģiskās novecošanās tempu var ietekmēt dažādi vides un dzīvesveida faktori.
Lipīdu izgulsnēšanās uz asinsvadiem sākas jau bērnībā, tātad – ateroskleroze sāk asinsvadus acietināt jau bērnībā. Ir tāds paradokss – nevienam meža zvēram nav tik augsts holesterīna līmenis kā cilvēkam, bet zvēriem zooloģiskajā dārzā ātri vien parādas ateroskleroze un augsti holesterīna skaitļi.
Jau mazam cilvēkbērnam holesterīna skaitļi ir bioloģiski pārāk augsti, tādēļ hholesterīna skaitļi būtu nosakāmi jau agrīnā padsmitnieku vecumā, bet vēlāk – no 30 gadiem rūpīgi kontrolējami vismaz reizi gadā katru mūža gadu.
Dislipidēmiju sarunu valodā mēs saprotam kā paaugstinātu zema blīvuma lipoproteīna holesterīna jeb ZBLH (un citu holesterīna bagātu lipoproteīnu) uzkrāšanos artēriju sienās. Patiesībā priekš sabiedrības veselības ar šo ZBLH skaitļiem būtu gana, bet nozīmīgi rādītāji ir arī augsta blīvuma holesterīna skaitļu samazinājums un paaugstināti triglicerīdu skaiļi.
Profesora Andreja Ērgļa un Viļņa Dzērves vadītajā Latvijas iedzīvotāju kardiovaskulāro un citu neinfekcijas slimību riska faktoru šķērsgriezuma epidemioloģiskajā pētījumā par riska faktoriem tika uzskatīti šādi skaitļi; un tos es Jūs lūdzu ielāgot ne tikai šā raksta kontekstā, bet ikdienā, ģimenes ārsta apmeklējuma laikā vai vienkārši sarunā starp draugiem:
• paaugstināts kopējā holesterīna līmenis asinīs ≥ 5 mmol/l;
• paaugstināts zema blīvuma holesterīna (ZBLH) līmenis asinīs ≥ 3 mmol/l;
• pazemināts augsta blīvuma holesterīns (ABLH) līmenis asinīs ≤ 1 mmol/l vīriešiem un ≤ 1,2 mmol/l (sievietēm);
• paaugstināts triglicerīdu līmenis asinīs ≥ 1,7 mmol/l.
Tieši dislipidēmija ir ļoti būtisks smagas Covid–19 gaitas un Covid–19 nāves cēlonis. Šobrīd pasaules medicīnas literatūrā atrodam virkni pētījumu, kas liecina – dislipidēmijas novēršana ir viens nobūtiskākajiem Covid–19 smagas gaitas un nāves novēršanas ceļiem.
Nav viegli izstāstīt nemedicīniskā valodā – kāpēc zema blīvuma holesterīna augsti skaitļi ir riska faktors smagi saslimt ar Covid–19. Profesors Andrejs Ērglis šādā gadījumā velk laukā slaidu, kurā asinsvads izskatās pēc eklērkūkas.
Profesors Gustavs Latkovskis apraksta ģimenes hiperholesterinēmiju un norāda, ka pacienti ar ģimenes hiperholesterinēmiju ir būtiska riska grupa Covid–19 komplikācijām, un uzsver, ka šiem pacientiem ļoti svarīgi ikdienā precīzi lietot holesterīnu pazeminošus līdzekļus. Kardiologs Ralfs Zuzāns apkopojis pasaules datus par to, kā holesterīna samazināšana ietekmē lipīdu savienojumus un novērš koronavīrusa saistīšanos ar saimniekšūnām.
Visvairāk mēs dislipidēmijas ārstēšanai lietojam statīnus. Tie ir medikamenti, par kuriem plaši diskutē laikā, kad nav Covid–19 pandēmijas. Parasti ārsts, ieraugot pacientam dislipidēmiju lielajā analīžu lapā, uzstāda zināmu mērķi – līdz kādam līmenim holesterīns jāsamazina. Jo lielāks sirds slimības risks, jo zemāk jānodzen ZBLH skaitļi.
Izvēles preparāti ir statīni, bet mūsdienās ārsta rokās ir arī citi ieroči, piemēram ezetimībs vai anti-proproteīna konvertāzes subtilizīna/hexin tipa 9 (PCSK9) monoklonālās antivielas (es apzināti ieliku šo garo nosaukumu, jo šis bioloģiskais medikaments ir viens no mūsdienu izcilākajiem sasniegumiem).
Andrejs Ērglis to sauc par filozofijas maiņu sirds asinsvadu slimību ārstēšanā, lieto pat terminu – vakcinācija pret hiperholesterinēmiju.
Bet atgriezīsimies pie statīniem. Ja vairāk nekā 60% pieaugušo Latvijas iedzīvotāju ir dislipidēmija (iepriekš minētā Andreja Ērgļa un Viļņa Dzērves pētījuma secinājums), tad šiem 60% iedzīvotāju vajadzētu ilgstoši lietot statīnus, vienlaikus – nodarbojoties ar sportu, mazināt svaru un racionālāk ēst.
Pieredze liecina, ka attiecībā uz statīniem pacienti ir gauži nelīdzestīgi, lieto tos neregulāri, pārtrauc lietot vispār vai atsāk lietot pēc pirmā infarkta.
Covid–19 ir laiks, kad tiem, kam statīni ir nozīmēti, šie medikamenti būtu jālieto obligāti. Statīni pastiprina angiotenzīna konvertējošo enzīmu 2 (AKE2), kas varētu mazināt SARS-Cov-2 invāziju caur AKE2 receptoriem, un tādējādi – statīni samazina smagas SARS-CoV-2 infekcijas iespēju. Daži statīni ir efektīvi SARS-Cov-2 galvenās proteāzes inhibitori. Statīni aizsargā pret iekaisumu, kontrolē citokīnu pastiprinātu izdali un modulē imūnās atbildes reakcijas, tādējādi novērš akūta respiratorā distresa sindroma attīstību un samazina sirds slimību komplikāciju incidenci Covid–19 pacientiem. Statīni darbojas pret citokīnu vētru, var samazināt miokarda bojājuma un miokardīta risku Covid–19 infekcijas akūtajās fāzēs.
Cilvēkiem, kas saslimuši ar Covid–19, nav ne mazākā iemesla pārtraukt statīnu un citu dislipidēmiju mazinošu preparātu lietošanu, jo tieši dislipidēmija ir viens no būtiskiem faktoriem, kas nosaka smagu Covid–19 gaitu.
ZBLH samazināšanas terapija jāturpina arī Covid–19 ārstēšānas laikā, šī terapija ir droša, kā arī būtiski mazina pacientu risku attīstīties kardiovaskulārām komplikācijām, kā arī pasargā no smagas Covid–19 gaitas.
Fizisko aktivitāšu trūkums ir galvenais bioloģiskās novecošanas un agrīnas mirstības riska faktors
Visvairāk gan vispārējo, gan asinsvadu bioloģisko novecošanos samazina fiziskās aktivitātes, jo īpaši aeroba fiziskā slodze. Aerobu slodzi jebkurā vecumā saista ar mazāku saslimstību, zemākiem asinsvadu un molekulārajiem bioloģiskās novecošanās rādītājiem, kā arī sirds asinsvadu slimību riska faktoru samazināšanos un cilvēka dzīves ilguma pagarināšanos.
Pat neliels fiziskās aktivitātes daudzums samazina mirstību no sirds asinsvadu slimībām un arī citiem cēloņiem.
Atkārtošos citiem vārdiem – augsto mirstību no Covid–19 Latvijā noteica trīs faktori – mazkustība un liekais svars, hronisku slimību esamība, un pacienta nelīdzestība šo slimību ārstēšanā, valsts mēroga nihilistiska politika attiecībā pret ģimenes ārstu dienestu, kas nozīmēja – pret primāro veselības aprūpi.
Un tomēr – Latviju pēdējā vietā Eiropā Covid–19 ierobežošanā nolika attieksme pret sportu, fiziskām aktivitātēm un kustībām kā tādām. Aizslēdzot sociālās aprūpes namos istabiņas, ierobežojot veco ļaužu pastaigas garumu no gultas līdz tualetei, ierobežojot kustību līmeni līdz minimumam, Kariņš un Pavļuts vienkārši nogalināja šos cilvēkus.
Agri vai vēlu vīruss ienāca jebkurā sociālās aprūpes namā ar darbinieku (slikti apmaksātu), kas brauca uz darbu sabiedriskajā satiksmē, apmeklēja veikalu vai bērnudārzu. Un tad, kad vīruss atnāca līdz šai kustību ierobežojušai iestādei, visi mazkustīgie seniori nomira.
Ja kāds patiesi vēlētos pagarināt Latvijas iedzīvotāju mūža ilgumu un cīnīties ar Covid–19, tad pirmais solis būtu skolās no pirmās līdz divpadsmitai klasei ieviest sporta nodarbības katru dienu, un to pašu – arī augstskolās.
Otrais – katram Latvijas iedzīvotājam iemācīt nodoties sportiskām aktivitātēm vismaz pusstundu katru dienu.
Trešais – stiprināt ģimenes ārstu dienestu. Ģimenes ārsti un primārā palīdzība ir medicīnas pamats.
Treniņi un kustības visvairāk nepieciešami vecāka gadagājuma cilvēkiem. Vecāku cilvēku sports ir nācijas veselības pamats. Kustība nozīmē dzīves ilguma pagarināšanos, dzīves kvalitātes palielināšanos un pašapziņas celšanos.
Pētot sporta aktivitātes Latvijā, ir acīmredzams, ka Latvijā ir reāla sieviešu diskriminācija veselīga dzīvesveida uzturēšanā. Lielākais kritums sportiskām aktivitātēm kā puišiem, tā meitenēm, ir skolu beidzot, kad tiek atstāta sporta skola, bet tās vietā nenāk nekas. Tomēr puišiem gan basketbolā, gan futbolā, gan hokejā ir daudzas dažādas līgas– profesionālas, vecuma grupu vai ģeogrāfiskas, kurās notiek sacensības un treniņi.
Sievietēm reāla iespēja sportot ir ievērojami mazāka. Te vēl liela nozīme ir tradīcijām – atcerēsimies, ka 1896. gadā olimpiādē sievietes vispār nepiedalījās, bet, piemēram, maratonu sāka skriet tikai 1984. gada olimpiādē Losanželosā. Vēl 20 gadus atpakaļ pat ārsti pretojās sieviešu sportam.
Līdz ar to vecāka gadagājuma sievietēm vairāk saglabājušies kompleksi – kā tas izskatīsies, ka viņa otrajā jaunībā un Balzaka formās sāks nodarboties ar sportu.
Tai pašā laikā vāciešu pētījumu pierāda – ja sieviete gados ir nolēmusi pieversties vingrošanai, fitnesam vai jogai, viņa to dara ilgstoši, pastāvīgi un pacietīgi, atšķirā no vīriešiem, kuri gan labprāt nospēlē vienu basketbola maču, bet pēc tam trenējas tikai ar alus kausu pie televizora, profesionāļu spēli skatoties.
Būtisks asinsvadu funkcijas novecošanas un sirds asinsvadu slimību riska modulators ir uzturs
Veselīga novecošanās ir saistīta ar neapstrādātu, augu izcelsmes uzturu, kā arī ar mērenu liesas gaļas un zivju patēriņu, kas ir Vidusjūras reģiona diētas pamatā.
Profesore Iveta Mintāle ir izstrādājusi optimālo diētu Baltijas iedzīvotājiem, kas patiesībā ir diēta, kas ļauj apturēt hipertensiju. Būtiska nozīme novecošanās procesā ir arī uzņemtās pārtikas daudzumam, jo pārēšanās palielina aptaukošanās, sirds un asinsvadu slimību un nāves risku.
Tomēr parasti, runājot par uzturu un pārtiku, jāmin četras galvenās sastāvdaļas, kas eiropiešiem veicina aterosklerozi un hipertensiju:
• rafinēts cukurs;
• pārstrādāta gaļa un tās produkti;
• hidrogenizētas augu eļļas;
• pārmēru liels sāls daudzums.
Ir gana daudz literatūras, kas kā labu stratēģiju mūža ilguma pagarināšanai norāda kaloriju ierobežošanu un dažāda ilguma badošanos. Pat nepalielinot fizisko aktivitāti, kaloriju uzņemšanas samazināšana resniem cilvēkiem uzlabo endotēlija funkciju un samazina artēriju stīvumu un asinsspiedienu. Tomēr ilgstoša kaloriju ierobežošana var izraisīt muskuļu masas un kaulu blīvuma zudumu, un tas ilgtermiņā ietekmē citas veselīgas dzīves stratēģijas un kvalitāti.
Tādēļ priekšroka joprojām ir uztura sastāva izmaiņām. Vidusjūras reģiona diēta ilgtermiņā mazina svara pieaugumu un ir saistīta ar mazāku nevēlamu klīnisku notikumu risku.
Augsts dārzeņu un augļu patēriņš ir saistīts ar labāku endotēlija funkciju, artēriju stīvuma mazināšanos un asinsspiediena mazināšanos. Arteriālo asinsvadu stāvokli un sirds asinsvadu slimību risku var samazināt, lietojot kakao, tēju, kafiju, raudzētus piena produktus, auksto okeānu un jūru zivis, riekstus, sēklas, pilngraudu graudus, pākšaugus un olīveļļu.
Nātrija ierobežošana uzturā pazemina asinsspiedienu un samazina artēriju stīvumu.
Kā jau iepriekš stāstīju – zarnu disbioze veicina iekaisumu, līdz ar to zarnu dibioze ir viens no agrīnas novecošanas riska faktoriem. Tādēļ prebiotiku un probiotiku lietošana var sniegt labu ieguvumu veselībai un ilgmūžībai.
Smēķēšana, psihoemocionālie faktori, slikts miegs, pesticīdi un citi vides faktori, kas veicina novecošanos un saīsina dzīvi
Globālais cilvēku novecošanās nozīmīgākais iemesls ir smēķēšana un līdz ar to – pasīvā smēķēšana. Rūpnieciskais gaisa piesārņojums un smogs ir ļoti nozīmīgs riska faktors Āzijas valstīs, bet Latvijai nav raksturīgs.
Smēķēšana, narkotiku un alkohola lietošana paātrina asinsvadu novecošanos un saīsina dzīvi. Tiesa, esmu lasījis arī pētījumus, kuros pierādīts, ka mērens alkohola patēriņš korelē ar mazāku saslimstību ar sirds asinsvadu sistēmas slimībām un tam ir dažas kardiometaboliskas priekšrocības. Neesmu pārliecināts, ka šos pētījumus nav finansiāli atbalstījusi alkohola industrija.
Citi faktori, kas ietekmē novecošanu un ilgmūžību, ir:
• gaisa kvalitāte;
• miega ilgums un kvalitāte;
• psiholoģiskie faktori;
• sociālekonomiskais stāvoklis.
Šķiet, ka nozīmīgākais faktors novecošanās procesu veicināšanā mūsdienu pasaulē ir zemeslodes ķīmiskais piesārņojums, nepārdomātā un pārmērīgā pesticīdu lietošana, rūpniecības ķīmisko blakusproduktu nonākšana vidē un militārās aktivitātes. Jebkurā valstī, kurā norisinās modernais karš vai pat plašas militāras mācības, paātrinās novecošanas procesi.
Esmu lasījis publikācijas, ka cilvēku mūža būtiska samazināšanās Krievijas militārās agresijas dēļ gaidāma ne tikai Ukrainā, bet arī pašā Krievijā un robežvalstīs.
Šādā rakstā man jāpiemin, ka novecošanos veicina arī dažādas slimības, kā arī
iedzimti un iegūti stāvokļi (piemēram, traumas), kas var var paātrināt asinsvadu novecošanos un izraisīt agrīnu nāvi. Iegūtās slimības bieži vien izraisa neveselīgs dzīvesveids, un šīs slimības ar mazkustīgu dzīvesveidu, neracionālu uzturu un kaitīgiem ieradumiem ir savstarpēji cieši saistītas. Vissaprotamākais piemērs ir aptaukošanās, kas reāli samazina dzīves ilgumu, bet mirstību resniem cilvēkiem izraisa sirds un asinsvadu slimības.
Aptaukošanās un tauku sadalījums ietekmē daudzus asinsvadu vecuma rādītājus, tostarp artēriju stīvumu, miega artēriju sieniņu biezumu un iekaisuma marķierus. Aptaukošanās ir arī riska faktors II tipa cukura diabētam, rezistencei pret insulīnu, hiperglikēmijai un citiem vielmaiņas traucējumiem. Savukārt II tipa diabēts bieži ir hroniskas nieru slimības cēlonis, kam raksturīga plaša asinsvadu kalcifikācija un – paaugstināta mirstība no sirds asinsvadu slimībām.
Aterosklerozi paātrina autoimūnās slimības, piemēram, sistēmiskā sarkanā vilkēde un reimatoīdais artrīts, jo iekaismums šajā gadījumā paātrina asinsvadu novecošanos. Priekšlaicīga asinsvadu novecošanās ir izplatīta parādība cilvēkiem, kas inficēti ar cilvēka imūndeficīta vīrusu vai jau saslimuši ar AIDS. Tiesa, šajā gadījumā asinsvadu novecošanas procesu paātrina arī antiretrovīrusu zāles, kam ateroģenēze ir blakus-parādība.
Šobrīd pasaulē ir itin daudz pētījumu, ka Covid–19 smaga un vidēji smaga gaita arī atstāj iespaidu uz bioloģisko vecumu un veicina novecošanās procesus.
Agrīna asinsvadu novecošanās ir vairāku ģenētisku slimību pazīme. Ģimenes dislipidēmijas, no kurām plašāk zinām ģimenes hiperholesterinēmiju, ir ģenētiski predisponētas slimības, kas maina lipīdu metabolismu un kam nepieciešama farmakoloģiska ārstēšana, lai novērstu agrīnu aterosklerozes rašanos.
Atkārtošanās kā zināšanu māte
Tikai 20–30% no novecošanās ir saistāmi ar ģenētiskiem faktoriem. Novecošanos visvairāk ietekmē dzīvesveids, vide un pavadošās slimības. Tāpēc asinsvadu slimību riska novērtējumam jābalstās nevis uz hronoloģisko, bet gan uz bioloģisko vecumu. Ārstiem ir gana daudz biomarķieru, kas norāda uz bioloģisko novecošanos.
Pamatojoties uz novecošanās faktoru noteikšanu un tādu slimību diagnosticēšanu, kas maina novecošanās tempu, ir radītas dažādas pretnovecošanās stratēģijas, lai veicinātu veselīgu novecošanu un atliktu ar vecumu saistītu asinsvadu slimību pārlieku agru parādīšanos.
Pašlaik visur tiek cildinātas visdažādākās pretnovecošanās pieejas, bet vislielākā nozīme ir fiziskām ikdienas aktivitātēm visa mūža garumā. Fiziskas aktivitātes katru dienu nozīmē aktīvas kustības līdz sviedriem vismaz pusstundu, neskaitot iesildīšanos un atsildīšanos.
Farmakoloģiskās metodes novecošanās aizkavēšanai veseliem cilvēkiem ir plaši pētītas, hronisku slimību (dislipidēmijas, II tipa cukura diabēta, hipertonijas uc.) ārstēšana ir ļoti nozīmīgs ierocis cīņā pret novecošanos un smagu infekcijas (t.sk., Covid–19) gaitu.
Valsts novecošanās novēršanas intervencēm ir jākoncentrējas uz veselīgi nodzīvotu gadu pagarināšanu, nevis tikai uz dzīves ilguma pagarināšanu.
Stratēģijas, kas veicina veselīgu novecošanu, dod labumu ne tikai indivīdiem, bet arī samazina medicīnisko, ekonomisko un socioloģisko ietekmi, kas saistīta ar Latvijas iedzīvotāju pakāpenisku novecošanu.
Autora plānos nav publicēt un cildināt farmakoloģiskās stratēģijas novecošanās aizkavēšanai, jo tas lielā mērā izskatītos pēc reklāmas, un šīs stratēģijas labi strādā tikai, ja tās pieredzējis un zinošu speciālists nozīmē konkrētam pacientam.
