Ivars Ijabs: Visiem kopā jāstrādā pie vienotas Eiropas balss par labu demokrātiskai Baltkrievijai 6
Ivars Ijabs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Minskā notikumi pašlaik attīstās strauji. Ar patiesu apbrīnu mēs vērojam baltkrievu tautas miermīlīgos protestus, kuri gan iegūst ikreiz jaunas formas, tomēr neuzrāda nekādas noguruma vai izsīkuma pazīmes.
No otras puses, notiekošais mums neliek cerēt uz straujām, pozitīvām pārmaiņām. Režīms joprojām kontrolē lauvas tiesu represīvā aparāta, kuru Lukašenko ir neatlaidīgi būvējis vairāku desmitu gadu garumā.
Eiropas Parlaments šonedēļ pieņems rezolūciju par situāciju Baltkrievijā. Es ar kolēģiem mūsu frakcijā (liberāli centriskajā grupā “Renew Europe”) darīsim visu, lai režīma nosodījums būtu maksimāli skaidrs un nepārprotams – tajā skaitā arī attiecībā uz iespējamo Krievijas iejaukšanos.
Eiropai ir jāievieš plašas sankcijas pret represijās iesaistītajām amatpersonām, jāsniedz atbalsts baltkrievu pilsoniskajai sabiedrībai.
Briselei ir arī skaidri jāpasaka, ka pēc notikušā Lukašenko nav atzīstams par leģitīmu Baltkrievijas valsts galvu, un, ja Baltkrievija nevēlas nonākt pilnīgā starptautiskā izolācijā, tai ir jāatbrīvo politieslodzītie un jāsarīko jaunas prezidenta vēlēšanas – šoreiz godīgas un atvērtas visiem kandidātiem.
Tomēr šis ir arī mirklis, kad Eiropai ir jāpārdomā sava ilgtermiņa stratēģija. Kuluāru ārpolitikā Lukašenko daudziem ir šķitis tāds “paciešamais diktators”, kurš varbūt ir problēma savas valsts pilsoņiem, bet nav drošības problēma saviem kaimiņiem.
Tādēļ ar viņu ir bijis iespējams sadarboties dažādos līmeņos, pieverot acis uz labi zināmiem Lukašenko “varoņdarbiem” – politieslodzītajiem Baltkrievijas cietumos un režīma pasūtītām slepkavībām.
Baltkrievijas autokrāts daudziem ir šķitis tāds kā pretsvars Putinam, tādēļ arī Latvija ar viņu bieži ir labprāt sadarbojusies un, ko tur slēpt, devusi savu ieguldījumu Lukašenko starptautiskā leģitimācijā.
Skaidrs, ka Latvijai ir jāspēlē gudra spēle attiecībās ar kaimiņiem, ne vienmēr pilnībā sekojot ES un NATO partneru ģenerālajai līnijai. Tomēr šodien skaidri redzam, ka policejiskas diktatūras nevar būt nekāds “drošības pīlārs” pat tad, ja mums liekas, ka mēs savu ūsaino partneri kontrolējam. Mēs gan varam jūsmot par to, ka Lukašenko nav atzinis Krimas aneksiju vai Dienvidosetijas “neatkarību”.
Tomēr šodienas izšķirošajā brīdī, lai saglabātu personisku varu, diktators ir gatavs aizmirst visu savu Baltkrievijas suverenitātes retoriku, tā vietā atskaņot Krievijas televīzijas kanālu mēmes par gaidāmo “Rietumu iebrukumu” un pilnībā atdot valsti Kremļa skavās.
Šodien atliek vienīgi cerēt, ka baltkrievu tauta to nepieļaus. Tā ir pašu baltkrievu vēsturiskā atbildība, jo de facto Rietumi Baltkrievijā spēj ietekmēt maz.
Tomēr “maz” nenozīmē “neko”. Eiropai ir jāievieš sankcijas pret plašu represijās iesaistīto režīma amatpersonu loku un jāprasa brīvas vēlēšanas. Tomēr tā ir “minimālā programma”, ar kuru ES atbildība nebūt nav izsmelta.
Veicinot demokrātiskas pārmaiņas, Rietumi itin bieži ir apdedzinājušies tādēļ, ka attiecīgajās valstīs nav citas, demokrātiskas alternatīvas, pilsoniskas organizācijas, kura spētu uzņemties atbildību par valstī notiekošo.
Tas ir pašsaprotami, jo Lukašenko tipa diktatori dara visu, lai izdedzinātu politisko laukumu sev apkārt. Ukrainā šajā ziņā situācija tomēr bija krietni vieglāka nekā Baltkrievijā.
Tādēļ Eiropai – gan informatīvi, gan organizatoriski, gan finansiāli – ir jābalsta pilsoniskā sabiedrība, kura spētu ilgtermiņā uzņemties atbildību par citādu, demokrātisku Baltkrieviju.
Arī Latvijai šajā ziņā būtu jābeidz uzticēt visa atbildība mūsu kaimiņiem Lietuvā, kuri baltkrievu pilsonisko aktīvistu labā ir darījuši daudz vairāk. Un visiem kopā jāstrādā pie vienotas Eiropas balss par labu demokrātiskai Baltkrievijai.
