Brīvās attiecības – būsim kopā, bet brīvi 1
Vai spēj iedomāties, ka tavs dzīvesbiedrs sapošas un aiziet pavadīt vakaru pie citas sievietes? Un tas notiek, tev zinot, atklāti un bez slapstīšanās. Visticamāk, jau vien pieļaujot šādu domu, rodas aizvainojums un pār muguru noskrien šermuļi. Tomēr aizvien aktuālākas arī Rietumu sabiedrībā kļūst brīvās attiecības – apbusēja partneru vienošanās, ka paralēli var satikties, stāties sakaros ar citiem.
Neviens nevienam nepieder, dzied Prāta vētra. Tā patiesi ir, bet gadsimtiem ilgi sabiedrība un baznīca cilvēkus māca vienoties mūžīgām saistībām tikai ar vienu partneri. Visbiežāk dzīvesbiedra kontakts ar kādu citu tiek uztverts kā nodevība un iedragā piekrāptā pašapziņu. Kāpēc vispār rodas vēlme pēc citām attiecībām? Kāds ar vienu partneri var nodzīvot mūžu, bet cits ir kā izslāpis pēc jaunas pieredzes, sajūtām un kaislībām.
“Nesen sarunā ar vienu no klientēm nonācām līdz mūsdienās pietiekami aktuālam tematam – brīvajām attiecībām. Mēs par to runājām vairākās sesijās, līdz sākām šķetināt cēloņus šādu attiecību uzsākšanai. Lai gan tie bija sievietes personīgie iemesli, uzskatu, ka līdzīgi ir vairākumam,” stāsta psihoterapeite Iveta Lielmane.
Attiecību pārskatīšana
“Pastāv uzskats, ka no viena pastāvīga partnera nevar gūt visu vajadzīgo, trūkst, piemēram, komunikācijas vai seksuāla apmierinājuma. No kāda cita ir lielāka iespēja saņemt kāroto. Piemēram, ja vīrs ir mazrunīgs, ar laiku rodas vēlme pēc attiecībām, kur iespējams no sirds izrunāties.
Mēdz būt tā, ka, atrodot vēl kādu partneri, patiešām izdodas apmierināt savas vajadzības. Tad gan jādomā, kāpēc lielisku seksu un savstarpēju sapratni nevar saņemt jau esošajās partnerattiecībās, bet jāmeklē kāds cits. Varbūt esošajās saistībās ir par maz intereses un nepietiekama izpratne par otra vajadzībām? Gadās, ka ir par daudz nepiepildāmu ilūziju un vēlmju. Var jau palūkoties apkārt, pavērot, kā dzīvo citi pāri, un pēc tam ienest vēlamās pārmaiņas savā ģimenē. Varbūt vajag attiecības pārskatīt, pārstrukturēt un pat izbeigt, ja tās vairs nav saistošas. Pieļauju, ka ir attiecības, kuras nekļūst veiksmīgas arī pēc centieniem tās uzlabot. Nav vērts visu dzīvi mocīties tikai tāpēc, ka pie altāra zvērēta mūžīga uzticība,” uzskata speciāliste.
“No partnera tiek saņemta atļauja krāpties, abi it kā ir kopā, bet tiekas ar citiem. Rodas jautājums: kādēļ vispār jābūt šajās attiecībās?”
Iedomāta brīvība
“Nereti paralēlas attiecības ir centieni gūt kāroto brīvības izjūtu. Ir iespēja pašam izvēlēties, ar ko, kurā brīdī veidot tuvāku kontaktu. Ir gadījumi, kad tas var būt izdevīgi, – lai varētu atrunāties no tā, kam nav gatavs. “Es jau labprāt, bet man ir vīrs.”
Vai tā ir brīvība un neatkarība? Drīzāk bailes no saistībām. Ja persona nevar parūpēties par sevi, tad baidās par to, kā spēs būt atbildīga par vēl kādu. Vieglāk ir neveidot stabilas attiecības, jo tad nav pienākumu. Iespējams, tāpēc aizvien biežāk pāri ilgstoši dzīvo kopā, bet neslēdz laulību. Tas saistīts arī ar bailēm, nedrošību – mani piesaistīs, būšu ierobežots, pazudīšu. Ja ir pienākums būt attiecībās, kļūst pārāk grūti. Ja neesmu precējusies, esmu brīvāka. Kad kaut kas sāk šķobīties, dodos prom,” analizē psihoterapeite.
Brīvās attiecības kā svētki
“Pēdējos desmit gados esmu novērojusi, ka aug tendence veidot brīvas, elastīgas attiecības. Notiek vērtību pārskatīšana. Cilvēki veido saistības, dažādu motīvu vadīti: tās var būt balstītas aprēķinā, biznesā, vienošanās. Tādā situācijā dzīvesbiedra attiecības ar kādu citu tik ļoti nesāpinās, tas pat var būt gluži izdevīgi. Ir vienas stabilas saistības un papildu attiecības, kas ir kā svētki, uguņošana, jo var gūt krāsainas emocijas.
Sievietes mūsdienās ir pašpietiekamas, finansiāli neatkarīgas, brīvas, iedvesmotas, tādēļ paralēlām attiecībām ļaujas tikpat bieži kā vīrieši,” uzskata Iveta Lielmane.
“Esam atguvuši neatkarību valstiskā līmenī un par visām varītēm tiecamies ikdienā izjust savu personīgo neatkarību, iekšējās brīvības izjūtu, bet daļai sabiedrības ir tendence iebraukt otrā grāvī. Ar brīvību un neatkarību ir jāprot sadzīvot. Tās uzliek atbildību un pienākumus, kas var ierobežot vēl vairāk. Jābūt pietiekamam personības briedumam, lai savas brīvības un neatkarības alkas necenstos piepildīt uz citu līdzcilvēku rēķina un citiem neuzveltu atbildību par to, ka es nespēju justies piepildīts un laimīgs. Šajā gadījumā maz ticams, ka jebkas, kas ir ārpus paša cilvēka, spēs šo piepildījumu apmierināt. Otrs cilvēks nevar būt līdzeklis iekšēju vajadzību un nepiepildīto ilgu apmierināšanai.”
Stabilitātes trūkums
Pāris, sākot brīvas attiecības, parasti vienojas un pat izvirza noteikumus, piemēram, nevest mīļāko mājās, netikties ar paziņām, neapspriest detaļas, neiemīlēties citos, izsargāties seksa laikā. Lai arī šķiet, ka ir mierā ar noteikumiem, spēs pieņemt jauno attiecību modeli, tomēr realitātē mēdz notikt citādi.
“Gadās, ka brīvajām attiecībām piekrīt tikai tādēļ, lai pavisam nezaudētu otro pusīti. Sākotnēji var šķist, ka cilvēks ir gatavs paralēlām attiecībām. Tomēr brīdī, kad partneris uzsāk tuvāku kontaktu ar kādu citu, gadās just ne visai patīkamas emocijas, tajā skaitā greizsirdību,” teic Iveta Lielmane.
“Jāsaprot, ka brīvās attiecības nemēdz būt ilgstošas. Tās bieži beidzas, jo trūkst stabilitātes un drošības, pēc kā ilgtermiņā tiecas cilvēki. Brīvās attiecības ir svētki, ilūziju piepildījums, krāsainība. Tomēr stabilitāti tas nesniedz. Kaut kad svētki beidzas, un reizē tiek zaudēts pamatīgums, vērtīgums.”
“Esmu runājusi ar austrumu kultūru sievietēm, kuras dzīvo poligāmā ģimenē. Viņas saprot, ka vīram ir vairākas sievas. Vārdos viņas apliecina, ka viss ir kārtībā, tomēr nolasāms aizvainojums par to, ka vīram ir citas sievietes. Uztvere par brīvajām attiecībām noteikti atkarīga no kultūras, uzskatiem, vērtībām, audzināšanas. Arī rietumu sabiedrībā parādās tendences par labu brīvajām attiecībām, bet uzskatu, ka mēs līdz tam neesam izauguši, īpaši latvieši, kuri pēc savas būtības ir privātīpašnieciski viensētnieki,” domās dalās speciāliste.
Vientulība, tukšums
“Maz ticams, ka cilvēks ar zemu intelekta līmeni spēj parūpēties par vairākiem partneriem, nodrošināt viņu labsajūtu. Tajā pašā laikā uzskatu, ka persona, kurai nepieciešami vairāki partneri, neatrodas kontaktā ar sevi un ir vientuļa. Varbūt šķiet, ka nevienam nenodara pāri, pret citiem attiecas tāpat kā pret sevi. Bet rodas iespaids, ka cilvēks šādā gadījumā nav nemaz tik labās attiecībās ar sevi – viņam nepieciešams tik daudz impulsu, lai apmierinātu vajadzību pēc kaut kā. Tomēr sākotnēji nepieciešams parūpēties, lai pats ir komfortā ar sevi, lai piepildījumu varētu rast sevī. Tikai tad jāveido attiecības ar citiem. Otrs cilvēks nevar aizpildīt iekšēju tukšumu, to izdarīt jāiemācās pašam,” ir pārliecināta psihoterapeite.
“Attiecības veido gan bailēs no vientulības, gan tādēļ, lai no kaut kā aizbēgtu. Savā praksē atceros vismaz divus šādus gadījumus, kad pāris atklāti runā par vēlmi veidot brīvas attiecības. Arī vairāki klienti nākuši individuāli stāstīt par savu pieredzi. Izvēle par labu šādam lēmumam var rasties rutīnas iespaidā, ilgās pēc mīlestības, pieņemšanas. Pietrūkst izjūtas, ka kāds pēc manis ilgojas, ka esmu kādam vajadzīgs.”
Ja brīvās attiecībās ir vecāki, jādomā, kā tas var ietekmēt viņu atvases.
“Ja bērna vecāki ir paralēlās attiecībās ar kādu citu, tas var ietekmēt bērnu arī tad, ja tas notiek slepeni. Bērni ir ļoti jūtīgi, viņi salīdzina vecāku attiecības ar citu vienaudžu ģimenēm. Viņi uztver, ka kaut kas ir citādi, ne līdz galam pareizi, izveidojas krāpniecisks emocionālais fons. No tā var rasties nedrošība, somatiskas kaites, uzmanības problēmas,” uzskaita speciāliste. “Savukārt, ja vecāki neslēpj paralēlās attiecības, bērns uztver, ka saistības var veidot ar jebkuru, piepildījumu iespējams rast citos cilvēkos. Galvenais, lai būtu smuka ģimenes bilde. Vecāki savām atvasēm iemāca ģimenes modeli.”
