Brīvais tirgus arvien provizorisks 0
Eiropas Savienības un Kanādas Visaptverošais ekonomikas un tirdzniecības nolīgums jeb CETA (“Comprehensive Economic and Trade Agreement”), kas provizoriski stājās spēkā jau 2017. gada septembrī, joprojām ir pakļauts apspriešanai un vērtēšanai. Turklāt Atlantijas okeāna abos krastos.
Saskaņa Monreālā
CETA, gluži tāpat kā divpusējais Stratēģiskās partnerības nolīgums, protams, tika daudz piesaukts ES un Kanādas pēc skaita septiņpadsmitajā samitā jūlijā Monreālā, kur eiropiešus pārstāvēja Eiropadomes priekšsēdētājs Donalds Tusks un ES tirdzniecības komisāre Sesīlija Malmstrēma, bet Kanādu – premjerministrs Džastins Trudo. Samits (atšķirībā no pēdējā laika Eiropadomes sanāksmēm) izvērtās teju draudzības manifestācijā, jo, kā sacīja Tusks, “mums ar Kanādu ir kopīgs pasaules redzējums, kopīgas vērtības un mērķi”.
Attiecībā uz CETA viņš secināja: “Tirdzniecība ir pieaugusi, un dažu pesimistu katastrofālie pareģojumi nav piepildījušies.” Komisāre Malmstrēma sevišķi izcēla eiropiešu ieguvumus un to, ka 2018. gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo trīs gadu vidējo rādītāju ES eksports uz Kanādu palielinājies par 15%, “vēl vairāk stiprinot ES pozitīvo tirdzniecības bilanci”.
Dažās rūpniecības preču grupās eksporta apjomi pieauguši sevišķi iespaidīgi, to skaitā saskaņā ar komisijas datiem ir iekšdedzes dzinēji (par vairāk nekā 100%), tramvaju lokomotīves un detaļas (87%), mēbeles (21%), smaržas un kosmētika (14%). Savukārt no lauksaimniecības produktiem lielākais kāpinājums attiecināms uz citrusaugļiem (78%), sieru (33%), makaronu izstrādājumiem (16%), vīnu (10%) un šokolādi (9%).
Arī kanādieši nav palikuši zaudētājos, jo, piemēram, naftas produktu eksports uz Eiropu pirmajā gadā kopš līguma provizoriskas stāšanās spēkā pieaudzis par 63 procentiem un Monreālas ostas ekonomiskās aktivitātes, pateicoties CETA, dubultojušās. Tas ir arī politisks atspaids Trudo valdībai, gaidot oktobra beigās paredzētās Kanādas parlamenta vēlēšanas. Turpretī eiropiešu bažas, ka ES tirgus tiks pārplūdināts ar Kanādas piegādāto liellopu gaļu un cūkgaļu, vismaz pagaidām ir izrādījušās veltas. Visai maz fermu paguvušas pielāgoties Eiropas prasībām.
Vēl, īsi atgriežoties pie ES un Kanādas 17.–18. jūlija samita, būtu jāpiemin, ka ārlietu un drošības jomā tika noslēgtas sarunas par jaunu pasažieru datu reģistra nolīgumu (“Passenger Name Record Agreement”), kam vajadzētu uzlabot arī privātuma un personas datu aizsardzību. Bet aktuālajā ekoloģijas jomā abas puses parakstīja t. s. okeāna partnerību, kuras ietvaros apņemas “apkarot nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas negatīvo ietekmi, jūras piesārņojumu un klimata pārmaiņas”.
Rīvēšanās Parīzē
Tikmēr Francijas parlamenta apakšpalātas jeb Nacionālās asamblejas darba kārtībā bija iekļauta CETA ratifikācija. Sākotnēji balsojums bija paredzēts 17. jūlijā, taču tika pārcelts uz 23. jūliju, jo spriegās diskusijas ievilkās un apstiprināšana bija, kā mēdz teikt, zem jautājuma zīmes. Galu galā Nacionālā asambleja līgumu ratificēja (tas vēl būs jāizdara Senātam), bet debates pierādīja, ka dažādas neskaidrības, kā arī domstarpības nav izzudušas. Tās pat ir saasinājušās un var ietekmēt turpmāko ratifikācijas gaitu – līdz šim līgumu apstiprinājusi tikai puse no ES dalībvalstīm.
Retais ir lasījis CETA vairāk nekā divus tūkstošus lappušu garo tekstu, un bieži vien arī lēmumu pieņēmēji parlamentos vadās no ekspertu atzinumiem. Visnotaļ pretrunīgiem un nereti politisku vai ideoloģisku apsvērumu iespaidotiem. Kad pat cienījami jomas speciālisti cits citu vaino viltus ziņu izplatīšanā.
Piemēram, Francijas bijušais vides ministrs Nikolā Ilo (guvis popularitāti, būdams mediju figūra un ekoloģijai veltītā raidījuma “Ušvaja ” vadītājs) atklātā vēstulē aicināja deputātus balsot pret. Viņaprāt, nav ievērots piesardzības princips un trūkst pienācīgu garantiju tam, lai tirgos neparādītos Eiropā aizliegtas substances saturoši produkti.
Līgumā nav iestrādāts arī nepārprotami interpretējams “klimata veto” – termins, kas parādījies saistībā ar CETA dalībvalstīs noteikto komercstrīdu izšķiršanas kārtību īpašā šķīrējtiesā, kur uzņēmumi vai investori varētu apstrīdēt kādas valsts pieņemtu tiesību aktu, ja tiek uzskatīts, ka tas rada zaudējumus CETA ietvaros veiktai uzņēmējdarbībai, un prasīt kompensāciju. “Klimata veto”, ko Francijas valdība apņēmās iekļaut līgumā, liegtu apstrīdēt tādus tiesību aktus, kuru mērķis ir vides aizsardzība. Taču izstrādātais teksts kritiķus nepārliecināja.
Pret līguma ratificēšanu uzstājās ne tikai raibā opozīcija, bet arī daļa valdošās partijas deputātu (par spīti valsts prezidenta Emanuela Makrona personiski izteiktajam atbalstam).
Nerunājot par lauksaimnieku arodbiedrībām, kuras apgalvo – ja situācija strauji mainīsies un Kanādas gaļas eksports pieaugs, Francijas ģimenes saimniecību modelis nespēs sacensties ar aizokeāna industrializētajiem gaļas lopkopības lieluzņēmumiem, kuros tiek nobaroti desmitiem tūkstošu liellopu. Taču arī Francijā pastāv agrorūpniecības milži, piemēram, pasaulē lielākais piena produktu ražotājs “Lactalis”, kam CETA un citi brīvās tirdzniecības līgumi ir ārkārtīgi izdevīgi.
Vīzijas Briselē
Progress sarunās par tirdzniecības līgumiem ir viens no Žana Kloda Junkera vadītās Eiropas Komisijas panākumiem. Ja neskaita pārtrūkušo dialogu (TTIP sakarā) ar Vašingtonu, kura Donalda Trampa prezidentūras laikā dod priekšroku protekcionisma politikai un agrāk parakstīto vienošanos saraušanai. Uz šī fona ES centieni īpaši izceļas, un šogad Junkera komisijas darbības izskaņā tie deva iemeslu optimistiskiem paziņojumiem – februārī stājās spēkā brīvās tirdzniecības līgums ar Japānu, bet jūnija beigās tika panākta politiska vienošanās par līgumu ar “Mercosur” valstīm (Brazīliju, Argentīnu, Urugvaju un Paragvaju), kā arī tika parakstīts Tirdzniecības un noguldījumu nolīgums ar Vjetnamu. Tajos ir ieguldīts darbs vairāku gadu garumā.
Nākamajai Eiropas Komisijas priekšsēdētājai Urzulai fon der Leienai, kura tieši 23. jūlijā bija ieradusies darba pusdienās Elizejas pilī, vajadzēs rast līdzsvarotu pieeju, lai īstenotu solīto klimata pārmaiņu mazināšanā, lauksaimnieku interešu aizstāvēšanā un tirdzniecības līgumu iedzīvināšanā. Šobrīd pasākumi ir tikai knapi ieskicēti 2019.–2024. gada prioritāšu uzskaitījumā, bet nav izvērsta skaidrojuma, piemēram, lauksaimnieku atbalstam un pārtikas ilgtspējīgas ražošanas stratēģijai, kas atraktīvi nodēvēta “farm to fork” (“no lauka līdz galdam”).
Ir arī solīts viņas mandāta laikā noslēgtajos tirdzniecības līgumos iestrādāt ilgtspējīgas attīstības sadaļu, lai mudinātu komercpartnerus respektēt paaugstinātas sociālās, sanitārās un vides normas. To, kā tas izpaužas praksē, varbūt rādīs jau pabeigšanas stadijā esošo ar Austrāliju un Jaunzēlandi slēdzamo līgumu teksti. Un konkrētie darbi.
