Lelde Sotniece – brīva no viltotām garšām un dzīvo dabiskāk, zaļāk 0
“Dzīvot pēc iespējas dabiskāk, zaļāk – tas man pa prātam. Zaļai dzīvošanai piedien arī prasme saglabāt latvisku dzīvesziņu. Nepazaudēt savu garu. Būt tam, kas esi, un neapstāties izaugsmē. Tas ir tāpat kā ar mūsu ģimenes saldējumu – izdomājam aizvien jaunas receptes, taču dabiskumu saglabājam,” saka Lelde Sotniece no Skrīveriem. Viņa sevi dēvē par saldējummīli, jo strādā ģimenes uzņēmumā, kas ražo saldējumu.
Pirmo reizi baudu saldējumu, kas papildināts ar Čaka dzeju. Trauciņā ir sulīgi ķirši un kraukšķīga vafele, tomēr pāri visam Čaka dzejolis, ko skaita meitene mirdzošām acīm: “Saldējums, saldējums! Cik reizes tramā es braucis bez biļetes, lai tikai nopirktu tevi!…”
Tā pirms vairākiem gadiem mīlīgā kafejnīcā Skrīveros iepazinos ar Leldi. Uzzināju, ka te saimnieko visa Sotnieku ģimene – mamma Dzidra, tētis Voldemārs, Leldes brāļi Mārtiņš un Emīls. Jau desmit gadu viņi gatavo ļoti gardu un pilnīgi dabisku mājas saldējumu. Ieguvuši goda zīmi Latviskais mantojums par latvisku garšu saldējumā.
Agrāk šajās telpās bija Sotnieku pārtikas veikals, pēc tam konditoreja, tirgoja pašceptas smalkmaizītes. Kad vecākā meita Lelde ieguva pārtikas tehnoloģes izglītību, vecāki uzticēja uzņēmumu viņai. Dzīves centrā nostājās Viņa Majestāte Saldējums.
Skrīveros var nogaršot ne tikai valdzinošu zemeņu, samtainu melleņu vai burvīgu šokolādes auksto kārumu, bet arī alus, kartupeļu, mārrutku un pat ogļu saldējumu. Par ikvienu no tiem Lelde spēj stāstīt ar aizrautību. Radoša pieeja dzīvei viņai sniedz prieku un vairo spēku.
Cildināt vietējo jāņogu
Esam ģimenes uzņēmums, kur visi prot darīt visu. Ģimene ir spēks! Nepārtrauktai kopāstrādāšanai, protams, ir arī mīnusi, tomēr tā veicina argumentācijas prasmes. Tētis reizēm smejas: esam kā piecgalvu pūķis. Katram ir viedoklis, ikviens grib īstenot savu ideju, bet to visu vajag rāmi salikt kopā.
Sevi dēvēju par mākslinieciskas ievirzes pārtikas tehnoloģi. Izdomāju, ka mūsu kafejnīcas viesiem varam stāstīt par saldējumu, ieturot liriskas atkāpes. Tajās lasu Čaka dzeju. Tas nav nejauši, jo saldējums bija dzejnieka mīļākais kārums.
Pašlaik virsvadību uzņēmumā pārņēmis brālis Mārtiņš, un viņam ļoti labi padodas, bet man atstāta fantazēšana.
Ideju, ka mēs varētu gatavot saldējumu, izdomāja tētis. Viņam pietrūka bērnības rozīņu saldējuma, ko neviens vairs neražoja. Sākām mēģināt. Mums uzreiz bija skaidrs, ka saldējums būs pilnīgi dabisks – kā mājās. Gatavots bez stabilizatoriem un emulgatoriem, bez ķīmiskām piedevām un viltotām garšām. Kādēļ būtu jāēd kaut kas nedzīvs, mākslīgi radīts?!
Mums ir savs augļu dārzs, ogu krūmi, rabarberi, piparmētras, cidonijas. Izaug viss, kas vajadzīgs labam saldējumam.
Savulaik audzējām ļoti daudz zemeņu. Vecmodīgās, garšīgās latviešu šķirnes, kas kūst uz mēles. Ar brāli Mārtiņu vedām ogas uz tirgu. Bijām pārsteigti, jo daudzi neticēja, ka tik lielas var būt vietējās zemenes, turklāt audzētas bez ķimikālijām.
Man ļoti gribas, lai spējam saglabāt visu vietējo, tradicionālo. Esmu pārliecināta, ka mūsu jāņogas ir izcilākas nekā godži ogas, ko daudzi tagad cildina.
