Uldis Šmits: “Zaudējumi, ko rada mīkstčaulība attiecībās ar Krieviju, pārsniedz ekonomiskos ieguvumus.” 0
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saharova balvas pasniegšanas ceremonijas Eiropas Parlamentā ārēji atgādina svinīgi rimtu pasākumu gada nogales noskaņās. Bet laureātu vēstījumi vairāk liek domāt par daudzu cilvēku ciešanām. Un par Rietumu valdošo aprindu attieksmi pret tiem, kas šīs ciešanas sagādā.
Tādas domas jo īpaši nāk prātā, klausoties aicinājumus, ko gandrīz nepārtraukti izsaka Svjatlana Cihanouska. Ar viņas muti Rietumus uzrunā šā gada balvas par domas brīvību kolektīvā ieguvēja Baltkrievijas demokrātiskā opozīcija, kuras skaļais uznāciens uz pēcpadomju telpas skatuves kļuva par gada varbūt vislielāko politisko pārsteigumu.
Jo reti kurš paredzēja, ka baltkrievi tik masveidīgi, aizrautīgi un izmisīgi izies protesta demonstrācijās pret vēlēšanu rezultātu šķietami ierastu falsifikāciju. Taču tikai retais spēja paredzēt arī to, ka izrēķināšanās ar protestētājiem vai par tādiem uzskatītajiem iegūs tik klaji zvēriskas izpausmes.
Ar politiku agrāk nesaistītās Svjatlanas paziņojumu tonis uz šī fona kļuvis asāks. Ieradusies Briselē, kur šoreiz 16. decembrī noritēja apbalvošana, viņa, līdzīgi kā pirms mēneša Rīgā, izteicās, ka “jāizbeidz Eiropas biznesa sadarbība ar Lukašenko” un jāpastiprina pret diktatūru vērstais spiediens.
Lai gan trimdā izraidītajai Baltkrievijas opozīcijas koordinācijas padomes galvai īpašu ilūziju vairs nav, un viņa to neslēpa dažas dienas iepriekš sniegtā plašā intervijā (13. decembra) “The New Yorker”: “Mēs jau dažus mēnešus strādājam pie ekonomiskajām sankcijām, un tas viss virzās ļoti lēni un sarežģīti. Eiropas līderi rīkojas uzmanīgi, vienmēr atskatās uz Krieviju.
Mums tas ir ļoti sāpinoši.” Politiķi galvenokārt “pauž bažas”, kad jārīkojas nekavējoties. Turklāt personālās sankcijas jāpiemēro ne tikai pret visaugstāk stāvošajiem, bet arī zemāka ranga atbildīgajiem, tai skaitā attiecīgajiem Iekšlietu ministrijas darbiniekiem, “kurus esam varējuši identificēt”.
Viņasprāt, Rietumiem būtu jāpārstāj kreditēt Baltkrievijas lieluzņēmumus, piemēram, “Beloruskaļij”, jo tie uzskatāmi par Lukašenko režīma balstiem, ar kuriem jāpārtrauc jebkādi darījumi. Tas būtībā tika atkārtots arī Eiropas Parlamentam, mudinot “Eiropu būt drosmīgākai savos lēmumos un atbalstīt Baltkrievijas tautu tagad, nevis rīt vai kaut kad nākotnē”.
Patiesību sakot, “Eiropa” šogad ir krietni sarosījusies pamatbrīvību aizstāvības jomā un pavisam nesen Eiropas Savienība pat pieņēmusi ko līdzīgu “Magņitska aktam”.
Tieši 16. decembrī ES vienojās noteikt Minskai sankciju trešo kārtu, iekļaujot sarakstā arī atsevišķus uzņēmumus. Tikmēr Lukašenko, cik spēj, dod atbildes triecienus, ko pārsvarā izjūt Baltijas valstis, it sevišķi Lietuva – jau esot uz laiku pārtraukts Baltkrievijas naftas produktu eksports caur Klaipēdas ostu un tāpat varētu tikt pārtraukti minerālmēslu kravu sūtījumi.
Viļņas politisko nostāju tas gan nav iespaidojis. Turklāt Lietuvas ģenerālprokuratūra ir ievadījusi izmeklēšanu, pamatojoties uz patvērumu ieguvušā baltkrieva Maksima Horošina iesniegumu par Baltkrievijas represīvo iestāžu piekopto spīdzināšanu, kas starptautisko tiesību izpratnē ir noziegums pret cilvēci, un, kā atgādināja oficiālā Viļņa, noziegumi pret cilvēci ir pakļauti universālajai jurisdikcijai.
Vismaz pagaidām Lukašenko režīms atrodas starptautiskajām konvencijām neaizsniedzamajā Kremļa paspārnē. Tā nav viņam pārāk ērta, toties samērā droša, jo Putins acīmredzami negrib, lai diktatūras krišana Baltkrievijā, kuru ar Krieviju saista t. s. savienotās valsts līgumattiecības (1999), izskatītos pēc tautas protesta kustības panākuma.
Varas vai, pareizāk, varu iemiesojošo personu maiņai jānotiek Maskavas kontrolē. Tas neizdevās Ukrainā, kura tāpēc tika sodīta ar Krimas aneksiju un agresiju Donbasā
Oļegs Sencovs, kurš varēja saņemt 2018. gada Saharova balvu tikai pērn, no Strasbūras tribīnes piekodināja neaizmirst nogalinātos ukraiņus, kā arī Krievijas cietumos turētos politieslodzītos un allaž par tiem Maskavai atgādināt: “Bet ja šos jautājumus noliks malā un vispirms gribēs runāt par marcipānu, sieru un gāzi… Ļaudis iet bojā, kāds tur vēl siers!”
Eiropas Savienība gan turpina piemērot Krievijai “ierobežojošus pasākumus” sakarā ar šiem un citiem starptautisko tiesību normu pārkāpumiem jeb faktiski noziegumiem.
Tādējādi Eiropas sankcijas arī kļuvušas par savdabīgu Maskavu un Minsku vienojošu faktoru. Tomēr nav gluži izslēgts scenārija variants ar Lukašenko upurēšanu uz Krievijas un Rietumu “konstruktīvā dialoga” altāra, lai dotos kopīgā cīņā pret koronavīrusu un klimata sasilšanu.
Protams, tā būtu vecajā ietekmes sfēru dalīšanas stilā ieturēta vienošanās uz Baltkrievijas, Ukrainas un pārējo Putina nolūkoto zemju rēķina.
Taču, kā secinājusi politoloģe Lilija Ševcova, Eiropa sākusi atskārst, “ka zaudējumi, ko rada mīkstčaulība attiecībās ar Krieviju, pārsniedz ekonomiskos ieguvumus”. Tiesa, atskārsme nākusi diezgan novēloti. Bet labāk vēlāk nekā nekad.
