Britu zvejnieki palikuši ar garu degunu. Izstājoties no ES, pēc Brexit, solīja kontroli savos ūdeņos, bet – nekā 25
Ilze Kalve, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Kā breksits nodeva Apvienotās Karalistes zvejniecības industriju,” tā secina laikraksts “Politico”. Šoreiz nu ir tā retā reize, kad apgalvojumam piekritīs abas karojošās nometnes – gan breksita atbalstītāji, gan noliedzēji.
“Dzeltenbaltā “Kirkella” laistījās spožajā janvāra saulē, strādniekiem uz iespaidīgā 81 metru garā zvejas kuģa kraujot paletes ar pārtiku un nepieciešamajām precēm,” raksta “Politico”. “Tajā vakarā kuteris atstāja Anglijas ziemeļaustrumu ostas pilsētu Hullu, lai dotos bīstamajā ceļā uz stindzinoši aukstajiem ūdeņiem un skarbajiem laikapstākļiem Ziemeļu ledus okeānā – ceļojumā, kas parasti tiek pietaupīts vasarai, kad dienas nav tik tumšas un ledus Svalbāras arhipelāga tuvumā nav tik biezs.”
“Kirkella” ir modernākais Lielbritānijas zvejas traleris, reģistrēts 2018. gadā un apgādāts ar tīklu sensoriem, automātisku zivju uzskaites sistēmu un maksimāli optimizētu zivju pārstrādi, pirmajam lomam sasniedzot saldētavas 40 minūšu laikā. Vienā reizē traleris var uzņemt līdz pat 780 tonnām zivju filejas, kas turpat uz vietas tiek sasaldētas līdz –28 grādiem.
Taču 2023. gadā Apvienotajai Karalistei (AK) ļauts nozvejot tikai 750 tonnas mencu Norvēģijas ūdeņos un 5200 tonnas ūdeņos Svalbāras tuvumā, jo AK ir zaudējusi zvejošanas iespējas Ziemeļrietumu Atlantijas Zvejniecības organizācijā (NAFO). Tāpat vairs nav kvotu Grenlandes tuvumā. Ja salīdzina ar 2018. gadu, kad mencu nozvejas kvotas tālākajos ūdeņos bija 19 500 tonnas, tad tagad ir tikai 5950.
“”Kirkellai” nācās samazināt braucienu skaitu uz pusi, kas nozīmē, ka mums vairs nav otras komandas,” tā žēlojas Džeina Sandela, kas ir zvejas kompānijas “UK Fisheries” direktore. Pagājušajā gadā kompānija atteicās no otra kuģa – “Farnella”, kas ir līdzīgs “Kirkella”. “Pēdējo 18 mēnešu laikā man nācās pateikt 72 cilvēkiem, ka viņiem vairs nav iztikas avota.”
Lielbritānijai vajadzēja atgūt kontroli
Viens no solītajiem labumiem, Lielbritānijai izstājoties no Eiropas Savienības (ES), bija kontroles atgūšana par saviem ūdeņiem, pašiem lemjot, kam ļaut zvejot un kam ne. Lai arī zvejniecības nozare ir visai niecīga daļa no britu tautsaimniecības – apmēram 0,03% ar 6000 kuģiem un 12 000 nodarbinātajiem –, tomēr breksita diskusijās tā ieņēma vienu no galvenajām vietām. Plašu rezonansi ieguva Naidžela Farāža, viena no dedzīgākajiem breksita atbalstītājiem, brauciens pa Temzu kopā ar vairākām zvejnieku laivām, dažas dienas pirms kritiskā breksita balsojuma aicinot balsot par izstāšanos.
Kopš breksita pagājuši divi gadi, taču ES kuģi joprojām zvejo AK ūdeņos un britu zvejnieku kvotas nav palielinātas, nozarei zaudējot miljardiem mārciņu. Saskaņā ar breksita vienošanos ES kuģiem būs piekļuve AK ūdeņiem līdz pat 2026. gadam, un tikai pēc tam britu valdība varēs pakāpeniski palielināt savas valsts zvejnieku nozvejas daļu. Tāpat līdz ar breksitu ir palielinājusies birokrātija.
Saprotams, britu zvejnieki vaino valdību, ka nav panākti labāki breksita izstāšanās noteikumi, taču pie vainas ir ne tikai paši briti. Vēl pavisam nesen uz AK un Francijas jūras robežu nācās norīkot četrus Karaliskās flotes karakuģus, lai bezlīguma gadījumā apturētu ES zvejas kuģus, kas pēc 1. janvāra varētu mēģināt ielavīties ne tur, kur drīkst. Tikmēr franču zvejnieki draudēja bloķēt visus britu kuģus, kas ienāks lielajās Francijas ostās, piemēram, Kalē. Normandijas reģiona zvejniecības komitejas prezidents Dimitri Rogofs brīdināja, ka runa nav tikai par dažiem zvejniekiem. “Ja mums atņems mūsu zvejas ūdeņus, mēs negrasāmies mierīgi noraudzīties, kā briti piegādās preces Francijas tirgum.”
Mencu un jūras ķemmīšu kari
Konflikti par labākajām nozvejas vietām ir bijuši vienmēr. Britu kuģi ir zvejojuši Islandes tuvumā jau kopš 14. gadsimta, taču 15. gadsimtā noslēgtās vienošanās izraisīja virkni strīdu starp abām valstīm. 20. gadsimtā vairākas reizes Islande vienpusēji paplašināja savas jūras robežas, aizliedzot citu valstu zvejas kuģiem tām tuvoties, bet briti ar to nebija mierā. Aizsākās vesela konfrontāciju sērija, piedaloties arī citām Eiropas valstīm. Britu zvejniekus zvejā pavadīja Karaliskās flotes karakuģi, bet Islandes krasta apsardze centās zvejniekus aizdzīt prom, plēšot tīklus un taranējot pretiniekus. Viss beidzās ar Islandei labvēlīga līguma noslēgšanu, jo Islande piedraudēja izstāties no NATO, tādējādi liedzot blokam pieeju plašai jūras teritorijai. Tikmēr britu zvejnieki, zaudējot pieeju Islandes ūdeņiem, zaudēja arī pieeju labākajām nozvejas vietām, tūkstošiem zvejnieku paliekot bez darba.
Arī mūsdienās ik pa brīdim notiek dažādas privātas saķeršanās. 2018. gada vasaras naktī 20 franču zvejas kuteru uzbruka diviem britu kuģiem, kas zvejoja jūras ķemmītes – gliemežvākos ieslēpušos moluskus, kas ir visai iecienīta, taču padārga delikatese. Briti tika apmētāti ar akmeņiem, apšaudīti ar signālraķetēm, netika žēlotas pat cepešpannas un eļļa. Dereks Meredits, cietušā britu kutera “Golden Promise” īpašnieks, bija nobažījies, ka šādi uzbrukumi nākotnē var beigties ar cilvēku bojāeju: “Viņi [franči] uzvedas ļoti agresīvi, viņi to dara katru gadu. Pagājušajā gadā viņi izdauzīja mums stiklus, taču viņiem nekas par to nebija. Tā viņi izsprūk sveikā katru gadu.”
Izrādās, franču zvejnieki nedrīkst zvejot jūras ķemmītes no 15. maija līdz pat 1. oktobrim, taču briti savos ūdeņos drīkst, tādēļ tas bieži kļūst par iemeslu dūru un arī cepešpannu vicināšanai.
