Britu uzņēmumi: viesstrādnieki ir čakli, britu strādnieki – slinki un atbaidoši tetovēti 0
Daudzi britu darba devēji dod priekšroku viesstrādniekiem, jo viņi ir apzinīgi un strādīgi, turpretī briti ir slinki, klāti ar atbaidošiem tetovējumiem, augstprātīgi un labprātāk pārtiek no pabalstiem, atklājies labēji orientētā britu laikraksta “Daily Mail” uzņēmēju aptaujā.
Līdz ar janvārī gaidāmo robežu atvēršanu Rumānijas un Bulgārijas pilsoņiem Lielbritānijā pastiprinājušās diskusijas par viesstrādnieku pieplūduma ierobežošanu.
Kaut arī britu sabiedrībā valda uzskats, ka austrumeiropiešu strādnieku pieplūdums atņem britiem darbu, virkne darba devēju laikrakstam norādīja, ka ir grūtības starp vietējiem atrast strādāt gribošu un pienācīgu darbinieku.
Nodarbinātības starpniecības dienesta “ASAP Recruitment” izpilddirektore Elisone Endrūsa skaidroja, ka viesstrādniekus sākusi pieņemt darbā pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad viņa noslēgusi apjomīgu līgumu par strādnieku nodrošināšanu lielveikalu iepirkumu ratiņu ražotājam, taču ar strādājošo meklēšanu radušās grūtības.
“Es zvanīju britu strādniekiem, piedāvāju darbu un pateicu, kur un cikos viņiem jābūt uz mikroautobusu, kas viņus nogādās darbā. Viņi solīja, ka būt, taču tad vienkārši neieradās. Tas bija neticami kaitinoši. Nereti man pašai nācās braukt uz strādnieku mājām, lai mēģinātu viņus nogādāt darbā,” stāstīja Endrūsa.
“Kad es tur ierados, viņiem bija visādi aizbildinājumi, kāpēc viņi nevar iet uz darbu. Es esmu dzirdējusi visu, sākot no “Es nejūtos labi” līdz “Man ir slima vecmāmiņa” vai pat “Mana zelta zivtiņa ir saslimusi”,” stāstīja Endrūsa, norādot, ka britu strādnieku neuzticamība grāvusi viņas biznesu.
Līdz ar nākamo lielo līgumu Endrūsa izmēģinājusi caur zināmu starpniecības uzņēmumu pieņemt darbā viesstrādniekus.
“Nākamajā dienā laicīgi ieradās autobuss ar strādniekiem no Austrumtimoras. Pat autobusa vadītājs piedāvājās nostrādāt maiņu,” sacīja uzņēmēja. Austrumtimoras pilsoņiem koloniālās pagātnes dēļ piešķirtas Portugāles pases, līdz ar to viņiem ir pieeja Eiropas Savienības (ES) brīvajam tirgum.
“Es biju šokēta par to, cik viegli ir atrast labus strādniekus ārvalstīs. Kopš tā laika es aktīvi meklēju ārzemju strādniekus, ievietojot reklāmas internetā citās valstīs,” stāstīja Endrūsa, kas regulāri algo darbiniekus no Lietuvas, Latvijas, Slovēnijas, Polijas, Ungārijas, Grieķijas, Rumānijas un Bulgārijas.
“Galvenā atšķirība starp britiem un viesstrādniekiem ir tā, ka mūsējie ir pieraduši pie pabalstu sistēmas. Briti domā, vai ir kāda jēga strādāt, ja viņi saņem tikai par 20 mārciņām vairāk nekā, neko nedarot,” norādīja uzņēmēja.
Daļa britu pat nejēdzot laicīgi piecelties un pienācīgi saģērbties. “Man ir bijuši britu strādnieki, kas pārtikas pārstrādes rūpnīcā ierodas ar mēles un uzacu pīrsingiem un sarīko skandālu, kad viņiem palūdz to izņemt. Viņi ir īgni, sūrojas, ka viņiem darbs nepatīk, un dienas vidū vienkārši dodas prom. Citur Eiropā cilvēki ir iemācījušies cīnīties par darba vietu. Viņi vairāk mācās un viņiem ir labāka attieksme,” norāda Endrūsa.
Londonas santehnikas pakalpojumu uzņēmumā “Pimlico Plumbers” no 200 darbiniekiem trešā daļa ir ārvalstnieki – austrumeiropieši, austrālieši, jaunzēlandieši un afrikāņi.
Kompānijas īpašnieks Čārlijs Malins norādīja, ka daudzi briti ierodas uz darba interviju tikai tādēļ, lai iesniegumā par bezdarbnieka pabalstu viņi varētu uzrādīt, ka centušies atrast darbu.
“Viņi nenāk uz darbu laikā, ģērbjas nevīžīgi, un viņiem ir vienaldzīga un augstprātīga attieksme. Patiesībā viņi pat nemaz nevēlas strādāt,” sacīja Malins.
Kāds britu jaunietis Malinam vienmēr prasījis, vai nevar iet ātrāk mājās. Uz jautājumu, kāpēc, viņš paraustījis plecus: “Tāpat vien. Nav nekāda iemesla.” Kādu dienu viņš vienkārši paziņojis, ka rīt uz darbu nenāks, jo vēlas brīvdienu. Pēc divām nedēļām viņš no darba atlaists.
Savukārt viesstrādnieki neizdomājot nekādus aizbildinājumus un esot gatavi strādāt.
“Pimlico Plumbers” viesstrādniekiem maksā tādas pašas algas kā vietējiem – santehniķiem no 40 mārciņām stundā, apkures inženierim no 65 mārciņām stundā. Viņi maksā tādus pašus nodokļus kā vietējie, skaidroja Malins.
Lielbritānijas lauksaimniecības uzņēmums “E Oldroyd & Sons”, kas galvenokārt audzē rabarberus, sezonālajiem ražas novākšanas darbiem vietējos strādniekus nealgo jau 18 gadus, nespējot atrast nevienu, kas gribētu strādāt un būtu uzticams.
“Ražas novākšanai mēs algojam aptuveni 90 strādniekus uz vairākām nedēļām. Ārvalstu strādnieki, pārsvarā no Austrumeiropas, ir mūsu biznesa mugurkauls. Viņu strādīgums ļauj mums apgādāt tirgu. Cilvēki, kas pērk veikalos svaigus augļus un dārzeņus, neapzinās, ka to nodrošina migrantu darbs, jo pārsvarā ražas novākšanu šajā valstī veic viesstrādnieki,” norādīja uzņēmuma līdzīpašniece Dženeta Oldroida.
Arī viesnīcas “The Queensberry Hotel” īpašnieks Lorenss Bīrs norādīja, ka bez viesstrādniekiem viņa bizness jau sen būtu bankrotējis.
No viesnīcas 36 darbiniekiem 19 ir ārzemnieki – spāņi, franči, poļi un lietuvieši.
“Ārvalstu strādnieki varbūt nav daudz efektīvāki par britiem, bet viņiem noteikti ir daudz labāka darba ētika,” sacīja Bīrs.
“Daudzi briti sūdzas, ka ārzemnieki zogot viņiem darbu, bet viņi pat nevēlas uz pāris stundām iziet laukā, lai meklētu darbu. Taču manis satiktie viesstrādnieki ir upurējuši visu, lai strādātu,” norādīja Bīrs.
“Viesstrādnieki saņem tik pat un maksā tādus pašus nodokļus kā britu strādnieki. Oficiants var saņem algu no 16 000 mārciņu gadā. Es vienkārši nevaru pieņemt darbā savā restorāna britus, jo viņi nenoturēsies šajā darbā. Viesstrādnieki ir daudz motivētāki par britiem un viņi uzskata, ka strādāt ir goda lieta. Diemžēl briti tā nedomā,” sacīja viesnīcnieks.
