Britu raķetes pret Napoleonu un ASV: Emocionālā ierosme himnas tekstam 0
Vilmārs Butens, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Izrādās, tās raķetes, kas savulaik esot iedvesmojušas juristu Frānsisu Skotu Keiju sacerēt tekstu, kas mūsdienās kļuvis par ASV nacionālo himnu, ir pamats mūsdienu raķešu tehnikai. 1814. gadā Keijs kļuvis par aculiecinieku tam, kā britu flote šāva raķetes pāri Baltimoras ostai kaujā par Makhenrija cietokšņa ieņemšanu, kas rezultātā izvērtās par vēsturisku uzvaru, kura beidzot pārtrauca ASV sakāvju virteni. Kas bija šīs savdabīgās raķetes?
Artilērijas ģenerāļa atvase un viņa raķetes
Šīs raķetes bija angļu izgudrotāja Viljama Kongrīva garabērns. Kā britu Karaliskās artilērijas ģenerālleitnanta dēls Viljams jau kopš bērnības daudz zināja par lidojošajiem lādiņiem un sprāgstvielām. Viņš savas raķetes izstrādājis 1804. gadā speciālā nolūkā – kā līdzekli Napoleona Bonaparta flotes iznīcināšanai. Līdz Viljama eksperimentu uzsākšanai raķete kā tāda nebija nekas vairāk par petardes transportēšanas līdzekli svētku uguņošanā, labākajā gadījumā to izmantoja dažādu signālu noraidīšanai. Lai gan tehnoloģijai kā tādai jau bija vismaz tūkstotis gadu – visdrīzāk, kā uzskata mūsdienu pētnieki, tā radusies Senajā Ķīnā –, kopš uzrašanās mirkļa tā nebija īpaši mainījusies.
Darbināmas ar aizdedzināmu šaujampulveri raķetes spēja nolidot mazliet vairāk par 100 metriem, turklāt to lidojuma virziens un trajektorija nekad nebija iepriekš paredzama. Viljams ievērojami uzlaboja raķešu efektivitāti, palielinot izmērus, blīvāk sablīvējot šaujampulveri lodētos dzelzs cilindros un izgudrojot dažādas kaujas galviņas. Viņš arī aprēķināja maksimāli efektīvāko palaišanas leņķi, palielinot raķetes lidojumu līdz vismaz trim kilometriem, lai gan lidojuma trajektorija joprojām palika neparedzama un nekontrolējama.
Sākotnēji Viljams eksperimentēja ar petardēm kartona korpusos, kas vairāk pazīstamas kā “debesu raķetes”. Tad viņš izveidoja nopietnāku dzelzs korpusa modeļu sēriju – no vismazākā sešu pudu (apt. 100 kilogrami) lādiņa sfēriskā sprāgstošajā kaujas galviņā līdz 18 collu (aptuveni 0,5 metri) diametrā lieliem monstriem. Šāda raķete bija paredzēta tieši tā laika koka kuģu aizdedzināšanai un ugunsgrēku radīšanai aplenktajos cietokšņos. Tā, protams, dārgi izmaksāja un bija ļoti neērta pārnēsāšanai intensīvas kaujas apstākļos. Savukārt mazliet pieticīgāks deviņu centimetru diametra lielgabals jau bija parocīgāks, un tieši no tāda 1814. gada 13. un 14. septembrī Makhenrija cietoksni apšaudīja britu armija.
Eksperimenti un jaunieviesumi
Katrā ziņā kopš 1806. gada Viljama Kongrīva raķetes plaši pielietoja pret Napoleona armiju gan uz sauszemes, gan jūrā, tiesa, ar mainīgiem panākumiem. Viņš arī izgudroja savdabīgus raķešu palaišanas statīvus, kurus pats dēvēja par “raķešu rāmjiem”. 1809. gadā Viljams uzbūvēja savu pirmo raķešu kuģi “Golago”, kas devās pret Napoleona floti iepretim Holandes piekrastei. Savukārt otru raķešu kuģi “Erebus” kapteiņa Deivida Jūena Bartolomjū vadībā nosūtīja kaujā par Makhenrija cietoksni. “Erebus” bija speciāli pārbūvēta 18 vai 21 lielgabala slūpe jeb kaujas burukuģis. Kuģa žurnālā, kas saglabājies līdz mūsdienām, esot ierakstīts, ka 1814. gada aprīlī pirms aizkuģošanas uz Ameriku Viljams pats personīgi uzkāpis uz klāja nolūkā pārlūkot raķešu “skatlus” – kvadrātveida atveres raķešu palaišanai, kādu katrā kuģa sānā galvenā klāja līmenī bija pa desmit.
Katru raķeti varēja ievirzīt izšaušanai vajadzīgajā slīpumā, jo Viljams eksperimentos bija konstatējis, ka maksimālo šāviņa lidojuma tālumu nodrošina izšaušanas leņķis robežās no 50 līdz 55 grādiem. Turklāt lidojumā raķeti stabilizēja nevis īpašie stabilizējošie spārniņi, bet gan aptuveni piecus metrus gara kārts jeb “virzošā nūja”, kas piestiprināta pie korpusa ar metāla skavu pāri. Var piebilst, ka tieši šāda pagarināta nūja bija viens no īpašajiem Viljama jaunieviesumiem.
Laikā, kad notika Makhenrija cietokšņa bombardēšana, karaliskā jūras artilērija izšāva seškilogramīgās raķetes, uzbrūkot amerikāņu pilsētām visā piekrastē, lai aizdedzinātu dzīvojamās ēkas. Uz “Erebus” arī bija šādi lielgabali tieši nolūkam efektīvi apšaudīt piekrastes mērķus. Mūsdienās Makhenrija cietoksnī ierīkotajā muzejā esot izstādīts vienas Viljama Kongrīva raķetes dzelzs korpuss, kas vēlāk atrasts kāda fermera mājas drupās Merilendas austrumu piekrastē, kuru 1814. gada 18. augustā apšaudīja tieši ar britu raķetēm. Un liktenim bija labpaticis ironizēt tādējādi, ka cietušā fermera Volera tiesā iesniegto prasību par kara laikā ienaidnieka nodarītā kaitējuma kompensēšanu ASV Kongresā 1831. gadā spīdošā paraugprāvā uzvarēja Džordžtaunas advokāts Frānsiss Skots Keijs…
Pētnieki pauduši, ka Viljama raķetes bija ļoti nopietns iebiedējošais ierocis, kuru briti ASV pielietoja ļoti plaši – no Menas līdz Ņūorleānai. Bet 1814. gada augustā viņa raķetes tik ļoti nobiedēja neapmācītos jauniesaucamos kaujā pie Merilendas pavalsts Bladensburgas, ka viņi metās paniski bēgt, tikai izdzirdot degošo raķešu šņākšanu, kas draudīgi lidoja viņu virzienā. Vēstīts, ka šajā ainā, sēžot zirga mugurā, tikai burtiski no dažu metru attāluma noraudzījies arī toreizējais jeņķu prezidents Džeimss Medisons un vairāki viņa kabineta locekļi. Turklāt kungi gan centušies saglabāt cienīgu stāju, taču tad vienā brīdī panika ņēmusi virsroku un, kā oficiāli vēstīts, “saprātīgi devušies prom no notikuma vietas”.
Tāpat raķetes lielā mērā bija vainojamas ugunsgrēkā, kas iznīcināja ārējās sienas visai “prezidenta pilij”, kā 1814. gadā dēvēja tagadējo Balto namu. Turklāt vēstīts, ka tas faktiski tā noticis galvenokārt tāpēc, ka nama sienas bijušas apkrautas ar grāmatām un citiem līdzīgiem viegli degošiem materiāliem, kuri sākotnējā nolūkā tur acīmredzot sakrauti, lai kaut ko aizsargātu.
Emocionālā ierosme himnas tekstam
Bet visspilgtāk tomēr Viljama raķetes tika demonstrētas kaujā par Makhenrija cietokšņa ieņemšanu. Kapteinis Bartolomjū nekautrējās 25 stundas ilgušajā šturmēšanā uz cietoksni raidīt vismaz 700 raķešu. Taču izrādījās, ka amerikāņu lielgabali arī nebija nekādi vājie, un tie neļāva kuģim “Erebus” pienākt tuvāk, tāpēc lielākā daļa izšauto raķešu tomēr iekrita turpat līča ūdenī, tā arī nesasniedzot krastu. Pētnieki uzskata, ka tās tur, iespējams, vēl joprojām guļ zem ūdens. Savukārt saistībā ar iedvesmu jeņķu himnai un raķešu it kā “zvaigžņveidīgajiem sarkanajiem uzliesmojumiem” zilās debess fonā speciālisti pauduši, ka tas vispār esot maz iespējami, jo lidojumā uz mērķi tās esot izmetušas pelēkus dūmus, savukārt liesmai aizmugurē bijusi izteikti oranža un nekādi ne sarkana krāsa, turklāt pietiekami lielā attālumā tā nemaz nevarēja būt saskatāma. Visdrīzāk Keiju vairāk būs iedvesmojis visu laiku uguns fonā lepni plīvojošais ASV sarkanbaltzilsvītrotais karogs…
Bet, lai kā arī būtu, iedvesmu himnas sacerēšanai tas ir devis, un turklāt Viljama Kongrīva raķetes ļoti būtiski ietekmējušas karošanas attīstību. Pēc tā, kad angļu bruņojumā uzradās šādas raķetes, arī citas regulāru karadarbību piekopjošās valstis sāka radīt savus raķešu spēkus un dažādas specializētas raķešu apakšvienības. Un, lai cik arī rupji tēsta mūsdienās izskatās Viljama Kongrīva raķete, nav šaubu, ka tieši tā uzskatāma par senci un bāzi visām tām raķetēm, kas pastāv mūsdienās.
Izziņai
ASV valsts himnas oficiālais nosaukums ir “Zvaigžņotais karogs”, un tās vārdu autors ir Frānsiss Skots Keijs, bet mūzikas autors – Džons Stefords Smits. Turklāt līdzīgi kā gadījumā ar Latvijas himnu arī šī dziesma sākotnēji nemaz nebija domāta kā nacionālā himna, taču ātri vien iemantoja popularitāti amerikāņu sabiedrībā kā izteikti patriotiska dziesma. Savukārt Anglijā to tajā laikā un vēl ilgi dziedāja krogos kā parastu galda dziesmu ar nosaukumu “Uz Anakreonu debesīs”.
Tā tas turpinājās ilgāk par gadsimtu. Vispirms 1889. gadā savā lietošanā “Zvaigžņoto karogu” ņēma ASV jūras spēki, bet 1916. gadā oficiālā kārtā to sāka izmantot arī Baltais nams. Un tikai 1931. gada 3. martā šo “patriotisko dzērājdziesmu” ar īpašu rezolūciju ASV Kongress pasludināja par ASV nacionālo himnu. Vēl var piebilst, ka dziesmai vispār ir četri panti, taču jau teju vai kopš pasludināšanas par himnu tai galvenokārt mēdz izpildīt tikai pirmo.
