Britu eksperts: Krieviem piemīt izcilas prasmes plānošanā un pārsteigšanā 0
Viens no pazīstamākajiem britu ekspertiem Krievijas jautājumos starptautisko attiecību domnīcas “Chatham House” Krievijas un Eirāzijas programmas pētnieks Džeimss Šērs intervijā “LA” norāda, ka Krievija savās darbībās māk pārsteigt Rietumus ar nejaucībām, tomēr pati ir lempīga, kad pārsteigta un nepieciešams improvizēt. To, eksperta ieskatā, apliecina mēģinājums noindēt bijušo Krievijas specdienestu aģentu Sergeju Skripaļu.
Kāds ir jūsu vērtējums pašreizējām Krievijas un Rietumu attiecībām?
Dž. Šērs: Te ir nopietnas problēmas, un esam sasnieguši punktu, kad lielākā daļa Eiropas valdību to apzinās. Tagad par to tiek runāts tieši, nevis aizmigloti – par “problemātisku partnerību” un tamlīdzīgi. Nekādas partnerības nav, lai gan šo ideju daudzi vēl lolo. No Krievijas puses ir pārkāpti principi, kas definēja pasaules kārtību pēc aukstā kara, par ko visi bija vienojušies 90. gados. Krievijas acīs tie vairs nav leģitīmi, un Krievija izmantos ikvienu līdzekli, lai noliegtu Helsinku nolīgumā balstītos starptautisko attiecību principus un tos grautu. Maskava ne tikai grib apturēt NATO un pat Eiropas Savienības paplašināšanos, tā vēlas graut Rietumu saliedētību. Brīžiem tas ir izdevies, bet nu jau vērojama izgāšanās. Tādēļ, ka Krievijas darbību dēļ Eiropā radusies lielāka saliedētība.
Krievi ar savām darbībām pārliecinājuši galvenos spēlētājus Eiropā, ka Krievija tagad apdraud mūsu dzīvesveidu un pamatprincipus, tas pastiprina Rietumu saliedētību. Tomēr ir citas jomas, kurās Krievija panāk savu. Krievijas vara veido alianses ar spēkiem Eiropā, kas ir kritiski pret esošās varas konsensu, pret Eiropas Savienību un NATO. Var jau saukt tos par populistiem, tomēr šiem spēkiem, kas ir pret pašreizējo varu, ir vērā ņemams sekotāju skaits gan labējo, gan kreiso flangā. Krievija ir ļoti aktīva, apdraudot banku, finansiālo un informācijas drošību Eiropā, un cenšas ne tikai vājināt mūsu institūcijas, bet uzskatāmi izrādīt, ka tā ir spējīga veikt šādas darbības.
Pasaules uzmanības centrā jau vairākus mēnešus ir mēģinājums noindēt bijušo Krievijas izlūkdienesta aģentu Sergeju Skripaļu. Tagad jau diezgan droši var teikt, ka aiz tā stāv Krievijas izlūkdienests, jo ir sniegti pietiekami pārliecinoši pierādījumi. Kāpēc, jūsuprāt, tas tika darīts?
Es domāju, ka Rietumiem pietrūkst apziņas, ka ar savu uzvedību krievi mums mēģina nosūtīt ziņu. Viņi grib, lai mēs saprastu, ka Krievija ir svarīga, jo tā var ietekmēt Eiropas drošību. “Jūs izvēlējāties neiesaistīt Krieviju Eiropas drošības jautājumos, bet nevarat mūs izolēt. Ja nevēlaties, lai esam jūsu spēcīgais draugs, tad varam būt spēcīgs oponents. Jums jāsaprot Krievijas svarīgums, jūs nevarat mūs izslēgt. Bet jums ir izvēle.” Nedomāju, ka šis vēstījums Eiropā ir uztverts. Tāpēc, ka Krievija īsteno Rietumiem nesaprotamu un provokatīvu politiku. Viņi ir pat pamanījušies sarūgtināt grieķus. Grieķija līdz šim bijusi ļoti rusofila valsts, tajā ir antiamerikānisks noskaņojums. Taču tagad ir izveidojusies plaisa arī Krievijas un Grieķijas attiecībās. Tāpēc, ka krievi mēģina iejaukties Grieķijas iestāžu darbā, notiek atsevišķu personu kukuļošana, vēl ir agresīva Krievijas pareizticīgās baznīcas darbība Grieķijā. Tas daudziem šķiet dīvaini.
Tomēr, runājot par Skripaļu gadījumu, negribot jārunā par to, ka Apvienotā Karaliste projicējusi vājumu krievu acīs. Tas sākās 2010. gadā, kad Apvienotā Karaliste aizslēdza divas svarīgas gaisa spēku bāzes, kam bija nopietna loma Krievijas aktivitāšu novērošanai starptautiskajos ūdeņos. Krievija attiecīgos notikumus interpretēja, ka Apvienotā Karaliste izstājas no lielvaru spēka spēles. Arī Aleksandra Ļitviņenko nogalināšanai Londonā sekojošā nepārliecinošā reakcija no Apvienotās Karalistes puses Krievijā tika uzlūkota kā vājuma pazīme.
Kopš tā laika Krievija lūgusi 50 savu Lielbritānijā dzīvojošo pilsoņu izdošanu. Pēdējos gados 14 no šiem cilvēkiem ir miruši mīklainos apstākļos. Līdz pat šim brīdim nav bijis nopietnas atbildes un attiecīgas izmeklēšanas un publiski nav aplūkots, vai patiešām Boriss Berezovskis izdarīja pašnāvību vai arī, kā es nojaušu, viņš bijis upuris naidīgām darbībām. Iepriekš notikušais parādīja vājuma pazīmes un pārliecināja viņus, ka Skripaļu gadījumā nebūs atbildes rīcības. Krievi pārrēķinājās… Viņi nepadomāja, cik būtiski pāris gadu laikā mainījusies britu attieksme pret Krieviju.
No otras puses, krievu acīs Apvienotā Karaliste ir vieta, kas sniedz patvērumu oponentiem un nodevējiem.
Krievijas vēstniecība publiskoja izdodamo personu sarakstu, un tas nav motivēts ar likumu, bet kā politisks lēmums, kas leģitimē pašu naidīgas darbības. Skripaļam Krievija pati savulaik atļāva izbraukt (tas notika pēc vienošanās, ka Rietumi Krievijā ļaus atgriezties vairākām spiegošanā apsūdzētām personām, no kurām pazīstamākā bija Anna Čapmena. – Red.). Ir trīs atbildes, kāpēc viņu mēģināja noindēt, ja jau viņš ir atbrīvots. Pirmā – Dmitrijs Medvedevs bija prezidents, kad viņš tika atbrīvots, bet Putins, vēlāk nonākot atkal pie varas, preses konferencē uzsvēra, ka visiem nodevējiem pienāks gals.
Otrā – krieviem, iespējams, bija pamatojums, ka Skripaļs turpina sadarboties ar britu izlūkdienestiem, tas nemazina viņa traģēdiju. Trešais iemesls – viņš tika atbrīvots, pamatojoties uz starpvalstu līgumu un uz to neattiecās īpašas aizsardzības nodrošināšana, līdz ar to vieglāk iespējams veikt uzbrukumu.
Tomēr britu presē izskan arī kritika, kas adresēta Britānijas izlūkdienestu darbam…
Kāpēc gan būtu jābūt kritikai, esam kopumā labi tikuši galā ar situāciju. Tā bija veiksme, jo viņus nenogalināja un mēs spējām rekonstruēt notikušo. Esmu pārliecināts, ka zinu, kas deva rīkojumu nogalināt Skripaļu. Tāpat esmu pārliecināts, ka par to nevaram kritizēt britu izlūkdienestus, bet gan esošo Britānijas politisko varu, kas nesaprata, ka ir darīšana ar Krieviju, kas neciena pašas noslēgtos līgumus. Jo Skripaļs bija atbrīvots pēc starpvalstu līguma, un vispār nevajadzēja būt satraukumam. Bet tas pats notiek ar citiem līgumiem. Saistībā ar Azovas jūru Krievija ar savām darbībām regulāri pārkāpj 2003. gada Ukrainas un Krievijas starpvalstu līgumu.
Lieta vairs nav par to, ka Putina administrācija neatzīst viņu ieskatā visus “kaunpilnos līgumus”, kas pieņemti Jeļcina laikos, bet tagad Putins neatzīst paša administrācijas līgumu svētumu. Ļoti nedaudzi Rietumos izprot Krievijas cinisko un oportūnistisko veidu, kā tā attiecas pret saistībām, kuras pati uzņēmusies. Mūsu kļūda ir joprojām domāt, ka mēs esošos konfliktus varam atrisināt pārrunu ceļā, ar kompromisiem un jauniem līgumiem. Šāda situācija īstermiņā ir izdevīga Krievijai. Piemēram, nav radīti priekšnosacījumi un vēlme, lai Krievija pilnībā izpildītu Minskas vienošanās.
Gribat teikt, ka šajā procesā no Maskavas dzirdamas tikai runas, bet rezultāta nav?
Rezultāts bija tā sauktā “Minska–2”, kur noteikti pasākumi, kas jāievieš. Par šo dokumentu ir daudz pretrunu, lai gan tajā minētas konkrētas prasības. Bet reāli – pamiera nav, smagais bruņojums nav izvākts no Austrumukrainas, speciālai novērošanas misijai nav pieejas konflikta zonai un robežai. Ikviens saprot: ja tas notiktu, tad Ukrainas robeža ar Krieviju Donbasā tiktu nostiprināta un tās kontrole nodota Ukrainai – to Krievija nevēlas. Krievija nepilda savas saistības, un sliktākais ir piedāvājums veikt vairāk pārrunu. Tādā ziņā esam viegls mērķis, jo iepriekš zināms, ka Rietumi piekrīt kompromisiem. Tādējādi tiek paredzēts, ka sekos spiediens uz partneriem un sabiedrotajiem, tostarp Ukrainu, kas it kā jādara, lai neapbēdinātu Krieviju.
Atgriezīsimies pie Solsberi notikumiem. Par ko liecina aizdomās turēto vīriešu intervija Krievijas kanālā “RT”?
Krieviem piemīt izcilas prasmes plānošanā un pārsteigšanā, tomēr viņi ļoti slikti spēj atbildēt, ja paši ir pārsteigti. Apvienotās Karalistes un arī Rietumu atbilde uz vardarbību Solsberi bija negaidīta Krievijai.
Rezultāts: visa viņu dezinformācijas industrija iegāja ekstāzē, lai atražotu dažādas kļūdainas versijas.
Intervija “RT” nav vienīgais piemērs, cik muļķīgas ir šīs versijas. Mediju analītiķi saskaitījuši vismaz 38 dažādas versijas, kuras Krievija izmanto, lai aprakstītu Skripaļu gadījumu.Tas viss apliecina, ka viņi nav labi improvizētāji.
Viens no aizdomās turētajiem apgalvoja, ka devies uz Britāniju, lai apskatītu Solsberi katedrāles torni.
Interesanti, kāpēc viņi neteica, ka devās uz Stounhedžu? Tas viss ir absurdi. Ja ņem vērā to, kā krievi sevi aizsargā, viņi dod pavedienu uz savu vainu. Kad Putins nāca pie varas Krievijā 1999. gadā, tika uzspridzinātas daudzdzīvokļu mājas. Krievi toreiz preses konferencē apgalvoja, ka pie vainas esot čečenu nemiernieki. Toreiz piedāvātie pierādījumi bija izsmiekls – tika apgalvots, ka spridzinātāji valkājuši ārzemēs ražotus pulksteņus. Tad jājautā – vai krievi paši tādus vispār nevalkā?
Atstāsim jūsu lasītāju rīcībā aksiomu. Jāapzinās, ka Krievijas valsts, ar kuru sastopamies, ir kļuvusi daudz gudrāka un ir arī daudz stulbāka. Tās rīcībā saskatāma pretruna starp vēso profesionalitāti, lietojot spēku Sīrijā, un viņiem raksturīgo skaļo un lempīgo nekompetenci, kā to redzējām Skripaļu gadījumā. Mums jāpierod, ka krieviem mūsdienās raksturīgas šādas pretrunas.
