Briseles eksāmens izturēts! 0
Integrētajā augu aizsardzībā iespējams laikus izstrādāt cīņas stratēģiju, aptverot gan bioloģisko un mehānisko, gan ķīmisko līdzekļu lietošanu. Vai tas ir grūti? Drīzāk neierasti.
Augu labturības sardzē
Pati par sevi integrētā augu aizsardzība nav nekas jauns, pasaulē to izmanto kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Arī Latvijā tā pazīstama jau vairāk nekā 30 gadu un kopš 2005. gada to lieto augļu un dārzeņu integrētajā audzēšanā.
Zināmā mērā to varētu nosaukt par augu labturību, jo integrētā augu aizsardzība apvienota ar labu lauksaimniecības praksi. Latvijā šādu audzētāju nav maz – vairāk nekā 70 dārzeņkopības un ap 400 augļkopības saimniecību (pilnu sarakstu ikviens interesents var atrast Valsts Augu aizsardzības dienesta mājas lapā: www.vaad.gov.lv). Audzētājiem, kuri ievēro integrētās audzēšanas prasības, par to piešķir subsīdijas, tiesa gan – dārzeņkopjiem tās ir simboliskas, augļkopjiem augstākas. Atbalstu par integrēto audzēšanu Eiropas Savienībā saņem tikai Polijas, Latvijas un Itālijas Emīlijas – Romanjas (Emilia-Romagna) reģiona dārzkopji.
Kā parasti, ES līdzekļu izlietošana tiek stingri kontrolēta, tāpēc jau otro gadu Latvijā ierodas auditori no Briseles, lai pārbaudītu, kā strādā integrētie zemnieki un vai viņus pienācīgi stingri kontrolē. Pie reizes auditori apkopo minēto triju valstu pieredzi kontroles jomā, jo arī pašiem Briseles ierēdņiem pagaidām nav īsti skaidrs, kā turpmāk pārbaudīs visus Eiropas lauksaimniekus.
Integrētā augu aizsardzība paredz, ka katram augu aizsardzības paņēmienam jābūt pamatotam. Smidzina nevis tāpēc, lai kaut ko darītu, bet tad, ja skaidri zināms, ko un kāpēc nepieciešams ierobežot vai veicināt. Pamatojumam jābūt dokumentētam, tādēļ līdztekus jau pierastajiem rakstu darbiem Augu aizsardzības līdzekļu (AAL) uzskaites žurnālā un lauku vēstures žurnālā pieprasa arī regulāri ik nedēļu rakstiski fiksēt augu un kaitīgo organismu novērojumus. Šie pieraksti palīdz gan pieredzes uzkrāšanā, gan produkcijas izsekojamības nodrošināšanā, gan arī kalpo dažādu pārbaudītāju ērtībām. Parasti viņu redzeslokā nonāk lielsaimniecības, bet šogad Briseles auditori par kontroles objektu izvēlējās mazu zemnieku saimniecību Talsu pusē, Laidzes pagastā. Un bija pārsteigti un gandarīti par redzēto.
Sapņi piepildās. Pamazām…
Zemnieku saimniecība “Tauriņi” ir visai neparasta – tā pieder Laucienes pamatskolas angļu valodas un kristīgās mācības skolotājai Elitai Kleinhofai-Prūsei (attēlā). Saimniecību dibinājuši viņas vecāki, kuri sākumā nodarbojās ar lopkopību. Kad vadības groži nonāca Elitas rokās, viņa izlēma ierīkot augļu dārzu: 2007. gadā iestādīja ķiršus, vēl pēc gada – plūmes un zemenes. Protams, vienlaikus strādāt skolā un dārzkopības saimniecībā nav viegli, bet ģimenē aug četras atvases, un ar abu vecāku algām tā īsti nepietiek.
– Te, pie Talsiem, savvaļas ķirši aug pat mežos, – stāsta Elita. – Pašiem savs ķiršu dārzs – tas bija mans bērnības sapnis, kas nu sācis piepildīties.
Pašlaik saimniecībā ķirši aizņem 1 hektāru, plūmes – pushektāru, bet 0,4 ha atvēlēti zemenēm. Darba netrūkst. Pagaidām tiek galā paši – Elita kopā ar dzīvesbiedru Aigaru, piedalās arī viņas tēvs un bērni. Vīrieši pļauj zāli un veido zāles komposta apdobes, bet Elita ar abām meitām stāda zemenes. Pārsvarā visu dara ar rokām, tādēļ zemeņu dārzs paplašinās pamazām – ik gadu apstāda dažus tūkstošus kvadrātmetru.
Jaunie augļu koku stādījumi ir sākuši ražot, taču pagaidām raža nav liela. Tās vākšanā un pārdošanā iesaistās visa ģimene. Ķiršus un plūmes ved uz tirgiem, sadarbojas ar kooperatīvu “VTT dārzi”, zemenes pārdevuši arī pie tirdzniecības centra “Spice”.
Elitas Kleinhofas nākotnes plānos ietilpst aveņu un upeņu dārzs. Viņa grib izveidot tādu saimniecību, kur pircēji varētu braukt kopā ģimenēm un lasīt ogas, cik vien vēlas. Ārzemēs šādas saimniecības ir ļoti populāras, arī Latvijā dažas tādas jau ir.
Gandrīz bioloģiska saimniekošana
Integrētās audzēšanas prasības Latvijā nosaka attiecīgi MK noteikumi (pašlaik gan tie tiek pārskatīti). Viena no prasībām – dārzā rindstarpās izveidot zālāju, kas aizņemtu vismaz pusi (līdz divām trešdaļām) no kopējās augļu dārza platības. Zāle jāappļauj vairākas reizes sezonā, lai tā nebūtu augstāka par 30 centimetriem. “Tauriņos” to izmanto gan apdobju mulčēšanai, gan… zemeņu stādīšanai. No nopļautās zāles un kūdras veido paaugstinātās dobes, uz kurām stāda zemenes. Tā saimniekojot, var iztikt bez zemes aršanas, frēzēšanas un citādas rušināšanas. Minerālmēslus lieto maz – dažkārt pat mazāk, nekā paredzēts mēslošanas plānā. Arī no ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu lietošanas cenšas izvairīties, insekticīdus pārsvarā aizstāj ar mehāniskiem kaitēkļu iznīcināšanas paņēmieniem.
Lai piesaistītu dārzam putnus, ik pavasari gatavo un izkar būrīšus. Tiesa, ķiršu laikā putnu bari no palīgiem un dārza sargātājiem ir pārvērtušies par kaitniekiem un var pamatīgi sabojāt ražu. Turpmāk tās aizsardzībai droši vien vajadzēs izmantot tīklus vai kādus citus palīglīdzekļus.
Ja nelietotu minerālmēslus, tā būtu īsti bioloģiska saimniekošana. Taču kopš 2008. gada “Tauriņi” ir integrēto saimniecību pulkā. Lai uzsāktu integrēto audzēšanu, Elita savulaik mācījusies Latvijas Valsts Augļkopības institūta organizētajos kursos, saņēmusi sertifikātu. Dobeles zinātnieku iedotā zinību bagāža tagad ļoti noder praktiskā darbā.
Vērojumi, pieraksti, pārbaudes
Elitai patīk būt dārzā, vērot augus un tos kopt. Katru nedēļu saimniece apstaigā savu dārzu, rūpīgi aplūkojot vismaz 100 kociņu (piecas rindas, katrā pa 20 kokiem), un redzēto pieraksta savā piezīmju grāmatiņā. Šāda apstaigāšana prasa stundu vai divas, bet arī sagādā prieku. Vakarā šīs piezīmes ievada datorā pašas izveidotā novērojumu žurnālā – Word formāta tabulā. Tajā ir viss, ko prasa MK noteikumi Nr.1056 “Lauksaimniecības produktu integrētās audzēšanas, uzglabāšanas un marķēšanas prasības un kontroles kārtība”: novērojuma datums, augu attīstības stadija (piemēram, “jaunie dzinumi ir 30 cm gari”), kaitīgā organisma nosaukums, izplatība vai bojājuma pakāpe (piemēram, “3 smecernieki uz 10 augiem”), veiktie pasākumi. Patiesībā Elitas pierakstos novērojumu žurnāls apvienots ar lauka vēsturi, tas ir ērts un pārskatāms dokuments, kas satur daudz informācijas pārdomām un secinājumiem. Tas ir ievērojami parocīgāks nekā LLKC izdotais tā sauktais dzeltenais žurnāls. Nav brīnums, ka arī Briseles auditoriem šāds dokumentēšanas veids šķita ļoti labs un pārdomāts.
– Auditori vēlējas redzēt, kā tieši notiek pārbaude. Tā nu 10. maijā pie mums ieradās kontrolētāji kādās sešās mašīnās – divi Eiropas Savienības auditori, priekšniecība no Rīgas, Ziemeļkurzemes reģionālā Lauksaimniecības atbalsta dienesta vadītāja Juzefa Kļava un reģionālie inspektori, – stāsta “Tauriņu” saimniece. – Lai gan ar vietējiem inspektoriem jau tāpat esam pazīstami, uzrādīja savas apliecības un skatījās manus dokumentus par saimniecības reģistrāciju, sertifikātu par integrēto audzēšanas kursu apguvi, protams, interesēja arī mēslošanas plāns, novērojumu žurnāls, lauku vēsture, augu aizsardzības līdzekļu uzskaite (mēs tos nelietojam)… Auditori bija apmierināti. Arī laiks bija skaists, dārzs vienos ziedos…
* * *
“Praktiskais Latvietis” šajā dārzā ciemojās pašās maija beigās. Augļu koki bija noziedējuši, plūmju zaros jau varēja redzēt aizmetušos augļus. Tie sola labu ražu. Arī atbalsts saimniecībām, kas nodarbojas ar integrēto augļkopību, šķiet gana augsts: par hektāru ķiršu, plūmju, zemeņu un citu ogulāju zemnieki saņem 194,46 latus, bet tad nepieciešami regulāri augu novērojumi dārzā un pieraksti attiecīgos žurnālos. Dažiem tās šķiet liekas klapatas… Taču drīz vien šīs prasības būs obligātas un… bez atbalsta.
Uzziņa • No 2014. gada Eiropas Kopienā visiem lauksaimniekiem, kuri nav bioloģiskie audzētāji, būs jāievēro integrētās augu aizsardzības prasības. Tas paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvā 2009/128/EK, ar ko nosaka Kopienas sistēmu pesticīdu ilgtspējīgas lietošanas nodrošināšanai. • Integrētā augu aizsardzība ir visu pieejamo augu aizsardzības paņēmienu izmantošana, lai novērstu kaitēkļu un slimību postījumus, vienlaikus nenodarot kaitējumu apkārtējai videi. |
