“Brisele prasa vienu, Latvija sper divus trīs soļus tālāk!” Saruna ar Eiropas Parlamentā pirmo reizi ievēlēto Mārtiņu Staķi 34
Saruna ar Eiropas Parlamentā pirmo reizi ievēlēto Mārtiņu Staķi (“Progresīvie”), kurš pievienojies “Eiropas zaļo un Eiropas brīvās alianses” grupai. Iepriekš Staķis bijis Rīgas mērs un Saeimas deputāts, un ir zemessargs.
Mārtiņ, jums Briselē, Berlaimonta namā viss jauns un apgūstams. Kā esat iejuties?
M. Staķis: Ir teiciens, ka deputāti pirmajā sasaukumā mācās, otrajā strādā un trešajā atpūšas. Es negribētu strādāt gluži šādā secībā, vēlos, lai darbs notiek jau pirmajā ievēlēšanas reizē. Eju pēc vēlētājiem solītās programmas. Esmu ieguvis vietas savai interesei atbilstīgās komitejās, kuras atbild par aizsardzību, ārlietām, reģionālo attīstību. Vienā no tām – drošības un aizsardzības jautājumos – saņēmu visai augsto koordinatora amatvietu. Pagaidām tā ir apakškomiteja, bet to virza par pilnu komiteju, kurā skatīt būtiskās aizsardzības lietas. Tur varam sasniegt labu rezultātu, jo deviņu deputātu vidū darbojas vēl viens latvietis Reinis Pozņaks, ir aktīvi lietuvieši, igauņi.
Aizsardzības komisārs Eirokomisijas sastāvā būs pirmoreiz, un par to izvēlēts Lietuvas ekspremjers Andrjus Kubiļus. Tam ir nozīme, vai ne?
Ar Kubiļus kungu tikāmies, un ir labi, ka esam no viena reģiona. Sapratāmies bez vārdiem visās aktualitātēs, jo viņam nav nekādu rozā briļļu par to, kur dzīvojam un kas mums draud. Lai Kubiļum veiksme pārliecināt dienvideiropiešus, tas nebūs vienkārši. Augstā pārstāve ārlietās ir Igaunijas bijusī premjere Kaja Kallasa, arī šai jomā būs sekmīga sadarbība. Savukārt Reģionālā komiteja nodarbojas ar Kohēzijas fondu sadali 400 miljardu eiro apmērā. Tur vēlamies celt trauksmi, ka birokrātija nomāc tiktāl, ka projektiem pat nevaram pieteikties! Ik uzņēmumā jādibina speciāla nodaļa, kas saražo atskaites, izpilda dokumentāciju!
Galvenais birokrātijas apkarotājs – komisārs no Latvijas Valdis Dombrovskis!
Bet ne attiecībā uz kohēziju, tas būs cita komisāra itālieša Fito rokās.
No vēlēšanu programmas – kādus darbus grasāties veikt pirmām kārtām?
Pirmā tēma, ar ko esmu nācis Latvijas politikā un Eiropas politikā, ir aizsardzība. Ceru, mums izdosies izveidot nopietnu ES aizsardzības sistēmu. Paskatieties, Eiropas Savienībai ir otrs lielākais budžets aizsardzībai aiz ASV, saskaitot kopā dalībvalstu ieguldījumus. Vai esam otrajā vietā pēc mūsu aizsardzības spējām? Pilnīgi noteikti, ne. Par to runājām ar Kubiļu, kā veikt ieroču, militārās tehnikas standartizāciju, lai nebūtu 26 dažādas sistēmas, un ko var līdzēt Eiroparlaments. Daudzmaz jāsāk spiest uz efektivitāti. Būsim godīgi, citu Eiropa nevar ietekmēt, kā attīstīt militāro industriju. Tam nepieciešams grūdiens, lai kaut kas no ražošanai atvēlētiem līdzekļiem nonāktu arī Latvijā un lai ražotu pēc vienota standarta. Trešā tēma, pie kā jāstrādā, ka dabūjam naudu Eiropas aizsardzības līnijas izbūvei, kas jāparedz jau 2025. gada budžetā.
Teicāt, ka dienvidnieki uz ES ārējo drošību lūkojas caur rozā brillēm. Vai nav iespaids, ka Eiroparlamentā ievēlēti daudzi kolēģi, kuri ir “par miera sarunām starp Krieviju un Ukrainu” vai atklātāki un slēptāki Putina sabiedrotie?
Atbalsts Ukrainai mūsu grupā ir simtprocentīgs, bet ir cilvēki, kuri tiešām tic, ka ar Maskavu iespējams vest sarunas. Kuri uzskata, ka atļauja Ukrainai lietot tālās darbības ieročus veicina eskalāciju. Šādu eirodeputātu ir gana daudz. Labā lieta, ka esmu dzimis, audzis Padomju Savienībā un varu stāstīt kolēģiem savu pieredzi. Domāju, viens otrs tādējādi tiek pārliecināts. Viņi jau nevar iedomāties, kā ir, kad, ejot pa ielu, tev pienāk klāt un pieprasa cigareti. Tad – iedot piepīpēt. Iedod piepīpēt un iedod pa purnu! Tāda bija mūsu bērnība. Jau zēnībā zinājām, ka tādi saprot tikai stingru valodu.
Vai tiesa, ka jūsu “Eiropas zaļo un Eiropas brīvās alianses” grupā kādreiz strādāja Ždanok kundze?
Tas bija nosacījums no “Progresīvo” puses, pievienojoties grupai 2021. gadā – vai nu Ždanoka, vai mēs. Šāda pozīcija bija arī lietuviešiem un citiem. Žēl, ka no Krievijas atbalstītājas atvadījās tikai 2022. gadā pēc okupantu iebrukuma Ukrainā. Līdz ar to man nebija šķēršļu iestāties grupā. Tur ir plusi, ir mīnusi. Plusi ir, ka pie koordinatora amata latvietim tikt būtu diezgan grūti, bet, ja esi mazākā grupā, vari izcīnīt šādas tiesības. Mīnusi ir, ka šobrīd mūsu palicis mazāk.
Jo cietāt zaudējumus, vēlot Eiroparlamentu.
Jā, bet sastāvā ir zaļi noskaņotie, ir jauni cilvēki no partijas “Volt” ar jaunām idejām, lieli ukraiņu atbalstītāji, kas ir pārstāvēti Vācijā, Nīderlandē. Komunistu mūsu vidū nav, tie ir prom pie kreisajiem.
Kas notiks ar pieteikto Zaļo kursu? Reiz minējāt, ka esat līdzsvarotāks Zaļā kursa piekritējs nekā daudzi “Progresīvo” biedri.
Lielā mērā mūsu grupa tādēļ nobalsoja par fon der Leienu atkārtoti EK prezidentes amatā, jo bija stingrs uzstādījums, ka ne no viena punkta, ne no viena mērķa viņas 34 lappušu Zaļā kursa plānā mēs neatkāpsimies. Šobrīd, raugoties, kā tiek veidota Eiropas Komisija, vairs tik optimistisks neesmu. Līderību zaļajā politikā fon der Leiena nav uzņēmusies, atbildību sadalot trim komisāriem. Zinām, kāds ir parastais rezultāts, ja atbildīgais nav viens, bet trīs. Tāpēc liekas, ka ciešais fokuss uz Zaļo kursu varētu atslābt, kas mūs kā zaļos nekādā veidā nepriecē.
Ar ko jūs būtu apmierināts piecu gadu pilnvaru periodā, ja tiktu īstenota zaļā politika?
Pirmkārt zaļā enerģija. Eiropa zaudē pasaules globālajā atjaunojamās enerģijas tirgū, ieskaitot Ameriku, kas iet straujiem soļiem. Nerunāsim par Latviju, kas ir pēdējās vietās kā saules, tā vēja enerģijas ieguvē. Fon der Leiena solīja plānā, ka būs ne tikai ierobežojumi, bet būtiskas investīcijas 300 miljardu apmērā. Ja Latvija dabūs kaut daļu kumosa, uzskatīsim to par veiksmes stāstu.
Kāpēc eiropieši tomēr skeptiski uzlūko zaļās iniciatīvas? Nedomājiet, ka no kaut kā jāatsakās, kaut kas jāpiebremzē?
Tas, par ko runājām vēlēšanu debatēs par zaļo politiku, bija pelavas. Labi, var atteikties no domas, ka no 2030. gada ražojam auto ar iekšdedzes dzinējiem. Bet tas ir piliens jūrā, kas nekādi nemainīs klimatu. Cilvēki izvēlēsies elektroauto, kad tas maksās lētāk vai tikpat kā degvielas dzinēja auto. Tas vienkārši notiks pats no sevis. Tas, no kā nevajag atteikties – no idejas par CO2 samazināšanu, par fosilā kurināmā nelietošanu. Tam ir lielākais efekts, kā var mazināt izmešu daudzumu.
Eiroparlamentā trešā lielākā grupa ir “Eiropas patrioti”, kurā no Latvijas darbojas Vilis Krištopans un kura skaitā pieaug – divi poļi papildinājuši “patriotus”. Taču grupu ignorē, nepiešķir amatus. Viņi nosūtījuši protesta vēstuli par nevienlīdzīgu attieksmi pret ievēlētiem deputātiem – uzskatiet, ka “patrioti” ir tik briesmīgi galēji labējie, kā tiek dēvēti?
Man nepatīk viņus saukt par Eiropas patriotiem, jo viņi tādi nav. Tā ir Viktora Orbāna grupa, un ungāru premjers ir vīrs, kurš pusotru gadu nobloķējis palīdzību Ukrainai par 6,6 miljardiem eiro. Labi, ka palīdzības plāns ir gudri veidots, ka Ukraina saņem fonda naudu, bet Orbāna veto dēļ nesaņem dalībvalstis, kas atbalsta ukraiņus, toskait Latvija. Vai viņš šādi parāda eiropieša patriotismu?
Marina Lepēna ir Eiropas patriote! Lielais Vilis!
Lai to parāda ar darbiem. Saprotu, kāpēc Krištopana kungs izvēlējās šo grupu, jo netika pieņemts Eiropas konservatīvajos un reformistos. Tā bija vienīgā iespēja strādāt kādā frakcijā, kas ir labāk nekā būt pilnīgi neatkarīgam, kas nozīmē, ka tevis vienkārši nav. Bet Krištopans zināja, ka grupa būs saucamajā sanitārajā kordonā un neviens ar “patriotiem” nerēķināsies.
Kā vērtēt, ka svārsts stipri sasvēries uz labējo pusi? Kāpēc tā notiek, ka, daudzviet Eiropā balsojot, cilvēki dod priekšroku labējiem spēkiem?
Atbilde labējo panākumiem meklējama divos vārdos – nelikumīgā migrācija. Par šo jautājumu runā tikai divas grupas – galēji labējie un galēji kreisie. Vieni saka – visus prom, otrie sauc – visus iekšā! Centrs nesaka neko, nenāk ar savu piedāvājumu, ar migrācijas politiku. Galu galā vēlētājs iebalso to, kas par problēmu runā pārliecinošāk. Ja te nenāks ar konkrētiem uzstādījumiem, ko gribam panākt, rezultāti būs tādi, kādi ir. Domāju, pat vajadzēja saņemt spērienu, lai sāktu domāt nopietnāk. Es teiktu, Latvija ir līdzīgās pozīcijās. Esam skaidri pateikuši, ko mēs negribam, bet neesam atbildējuši – ko gribam? Kādus talantus, ar kādām prasmēm un no kurām valstīm vēlamies redzēt atbraucam strādāt. Tad ik mēnesi saņemam datus, ka pie mums visstraujāk Eiropā krītas iedzīvotāju skaits, bet atbildes, kur dabūsim darbarokas, joprojām nav. Legālā migrācijas politika nozīmē skaidri definēt, no kurienes, kādus speciālistus kurās profesijās gaidām, cik ilgā laikā iebraucējiem jāiemācās latviešu valoda un atvēlam līdzekļus apmācības centriem. Trūkst autobusu šoferu? Labi, meklējam šoferus. Trūkst tālo reisu braucēju? Aiziet, meklējam autovadītājus.
Premjere Siliņa, būdama labklājības ministre, kaut ko bilda par 200 000 nepieciešamām darbarokām. Kāpēc “Progresīvie”, esot valdībā, neko nedara, lai izveidotu viesstrādnieku piesaistes programmu?
Atceros grūtības, ar kādām “Progresīvajiem” izdevās šo ievietot valdības deklarācijā. Redzam, ka no šīs tēmas visas partijas, arī “Jaunā Vienotība”, bēg kā velns no krusta. Zina, cik tas nepopulāri. Igaunija nebēg, skaidri apzīmējusi, ka vēlas piesaistīt darbiniekus no Filipīnām, no Bolīvijas un citām Dienvidamerikas valstīm spāniski runājošos, ver vaļā centrus igauņu valodas apgūšanai, pateikusi, ka gaida inženierus, cilvēkus ar medicīnisko izglītību, IT speciālistus. Savukārt atbraucēji zina, kāda ir piedāvājuma pakete, cik ilgi viņi strādās Igaunijā un pēc cik gadiem būs iespēja lūgt pilsonību. To es saucu par migrācijas politiku.
Kā tulkojat, kāpēc tik daudzi konflikti un kari izcēlušies, turklāt Eiropas robežu tuvumā, Ukrainā, arī Izraēlā?
Droši vien tāpēc, ka Krievijā pie varas nonāca cilvēki, kuriem starptautiskā kārtība, tiesības īpaši neko daudz nenozīmē. Izraēlā sarežģītāk. Sesija Strasbūrā sākās ar klusuma brīdi, pieminot 7. oktobrī bojāgājušos un citus upurus civiliedzīvotāju vidū, kuru ir vairāki desmiti tūkstoši. Man un, domāju, manai partijai ir svarīgi pieturēties pie divām lietām – tās ir starptautiskās tiesības un likuma vara, uz ko balstās demokrātija. Ja sakām, ka Ukrainai ir leģitīmas tiesības uzbrukt mērķiem ienaidnieka teritorijā, no kuriem paceļas gaisā kara lidmašīnas un tiek izšautas raķetes, ir skaidrs, ka arī Izraēlai jādod tiesības šādi aizsargāties. Tai pašā laikā starptautisko tiesību normas paredz darīt visu, lai izvairītos no civiliedzīvotāju asinsizliešanas, labi saprotot, ka pilnībā tas nav iespējams. Bet karotāju pusei jānodrošina humānā palīdzība, jāgādā par veselības aprūpi un medikamentiem. Tas šobrīd nenotiek. Par to ir pamats kritizēt Izraēlu, un to dara gandrīz visi pasaules līderi. Manuprāt, svarīgākais tomēr ir deeskalēt situāciju, un nav saprotams dažu prieks sociālajos tīklos, ka konflikts iet augumā. Libāna devusi patvērumu pusotram miljonam bēgļu. Varam iedomāties, kur bēgļi dosies, ja sāksies pilna apjoma karš arī Libānā. Tā primāri būs Eiropas problēma.
Baltijas valstu pārstāvjiem Eirokomisijā tikuši “smagi” ekonomikas, aizsardzības un ārlietu portfeļi. Izklausās iespaidīgs komplekts?
Kā saka, velns slēpjas detaļās. Šai gadījumā detaļas ir misiju vēstules, kur fon der Leiena pavēsta, ko prezidente sagaida no katra komisāra. Tur ierakstīts, kam EK amata ieņēmējs būs pakļauts. Attiecībā uz aizsardzības komisāru Kubiļu – viņš nebūs pakļauts EK prezidentei, bet tirdzniecības komisāram. Man personīgi tas neliecina, ka ES aizsardzība ir prioritāte numur 1. Kallasas kundze tikusi pie ļoti augsta posteņa, par to nav šaubu. Es vērtētu, ka Dombrovska kunga pozīcijas nav vājinājušās, pat ja viņš vairs nav EK viceprezidents. Viceprezidentu amati tiek dalīti pēc politiskiem apsvērumiem, un tas nenozīmē, ka Valdis Dombrovskis vairs nav fon der Leienas komandā ļoti tuvu stāvošs cilvēks.
Viens no Dombrovska pienākumiem būs birokrātijas mazināšana, bet Latvijā karogs cīņai ar administratīvo slogu izkārts jau no pērnā gada. Tikai – cilvēki nejūt rezultātus.
Eiroparlamenta priekšvēlēšanās visi saraksti solīja cīnīties pret pārregulāciju un birokrātisko mašinēriju, tā ka ar Dombrovski esam vienā laivā. Briselē jau bija eksperiments – ja nāk jauna regula, pārskata un atmet vismaz divas esošās, un toreiz to atzina par veiksmīgu pilotprojektu. Diemžēl neiedibināja kā praksi. Dombrovskim būs iespēja atjaunot, lai neaug kopējais regulāciju slogs. Redziet, kā sanāk, no donorvalstīm – Vācijas, Francijas – visu laiku ir pieprasījums pēc uzraudzības mehānismu pastiprināšanas. Naudas devēji vēlas rūpīgu līdzekļu kontroli. Pēc viņu izpratnes – vairāk reālu atskaišu, vairāk pievērstas uzmanības tēriņiem. Turpretim finansējuma saņēmēji saka – klau, vairs nevaram paelpot no uzliktā sloga! Pret nevajadzīgām procedūrām iebildām mēs, mazo valstu – Latvijas, Horvātijas, Slovēnijas – pārstāvji Reģionālajā komitejā, un nebijām vienīgās balsis pret pārmērībām. Te gan jāpiezīmē, ka mūsu valstī ir daudz vairāk ko darīt pret birokrātiju nekā Eiropā. Ja Brisele prasa vienu, Latvija izpildīgi sper divus trīs soļus tālāk. ES nevienā brīdī nav teikusi, ka zemniekiem jāievada viena un tā pati informācija trijās sistēmās, to mūsējie paši izdomājuši. Mums patīk būt pirmrindniekiem, citkārt tas labi, citkārt slikti. Skatos atkritumu savākšanu. Brisele vairākus soļus iepaliek no Rīgas. ES demokrātijas centram būtu jārāda piemērs, bet pretēji jebkādam progresam briselieši joprojām maisus izliek uz ielas, naktī tos savāc izvedēji. Ja Latvija ļoti cītīgi seko Eiropā pielemtiem standartiem, tad pati vecā Eiropa tik ļoti nemaz necenšas.
Kāds ir jūsu ieteikums premjerei Siliņai – ar ko sākt karā pret birokrātiju? Būvniecībā esot mazāk instrukciju, bet tāpat sūdzas, ka par daudz. Ierēdņus – tos neaiztikšot.
Rīgā gājām ar pieeju – pamēģinām vienkāršot. Pēc laika atgriežamies – ja tas strādā, atstājam jauno kārtību. Piemēram, āra terases. Katru gadu bija jāiesniedz papīri. Mainījām kārtību – ja nekas nemainās, nav atkārtoti jāsaskaņo. Tas derēja. Premjerei jādomā, kā sakārtot vienu sektoru, kā prasa uzņēmēji, NVO, izmēģināt, un, redzot, ka pasaule no tā nesabrūk, ieviest kā turpmāko sistēmu. Otrkārt, Rīgas ierēdņi vienmēr aizbildinājās, ka jābūt tīriem papīriem, lai Valsts kontrole nepaņem pie dziesmas. Manuprāt, VK jāvērtē ne tikai, vai valsts un pašvaldību iestādes dara jēdzīgi vai ne un lai pēc iespējas tīrāki papīri, bet kā un vai panākts labākais iznākums.
Vēl viena tēma par to, kā neiet ar “Rail Baltica” būvi. Bijāt Rīgas mērs, kad sāka būvēt Centrālo dzelzceļa staciju…
Vēl vairāk, kopā ar satiksmes ministru Linkaitu vadījām Rīgas posma uzraudzības padomi.
Vai bijāt pietiekami informēts par dzelzceļa trases būvi galvaspilsētā? Vai apmierina situācija, kad naudas trūkuma dēļ palikuši neuzcelti objekti un pieņemami, ka sākotnēji Rīgā ātrvilciens neiebrauc?
Kad mana administrācija sāka strādāt, mūs tūlīt kritizēja – rekur, jau vilks dzelzceļa līniju, ko gan Rīga guļ! Uztaisījām veselu departamentu sadarbībai ar “Rail Baltica”, uzcēlām gājēju tiltu, kas pagaidām beidzas nekurienē, kārtojām stacijas apkārtni. Spējām vien skriet līdzi, lai pagūtu. Kurā brīdī izrādījās, ka tās ir smilšu pilis bez reāla seguma apakšā, nevaru atbildēt. Nevienu brīdi uzraudzības padomē nesaņēmām kaut pilienu informācijas, ka ir grūtības, dzelzceļa būvei trūkst naudas, Linkaits tā izvairīgi runāja par izaicinājumiem, ar ko esot jātiek galā. Nākamais ministrs Vitenbergs pirmais ierunājās, un Briškenam kritusi smagākā kārts – atklāt, kur esam patiesībā. Tagad visām fāzēm jāiziet cauri, lai saprastu situāciju un izmeklētu, kuri vainīgie. Bet neaizmirstam par fāzi, ka savienojums ar Eiropu ir jādabū gatavs! Nav citu variantu, ka Rīga ir jāiekļauj maršrutā! No tā nav jāatkāpjas nevienam eiroparlamentārim, kurš var runāt Briselē. Nesaprotu, kāpēc Krištopana un Ušakova kungi vēlas apturēt dzelzceļa būvi, stāsta, ka finansējums nav jādod. Vai tā jārīkojas no Latvijas ievēlētiem deputātiem?
Tepat ir politiķi, kas vēlas pārtraukt dzelzceļa līnijas būvēšanu.
Kur tajā ir Latvijas, Rīgas interese? Atkāpšanās nevar būt! Neatstāsim pusbūvētu infrastruktūru Rīgas centrā, un tā ir valdības atbildība. Jābrauc uz Briseli un jārunā par naudas piesaisti. Ne tikai satiksmes ministram, bet arī finanšu ministram un pirmām kārtām premjerei, jo tas ir gadsimta, nevis vienas ministrijas projekts.
Vai esat apmierināts ar pāreju pie “Progresīvās” partijas?
Latvijā neesmu atradis nevienu ideālo partiju, bet no ideoloģiskā viedokļa Latvijā ir vieta modernai, eiropeiski domājošai, sociāldemokrātiskai partijai, un Eiropas Savienībā nav valsts, kur tādas nebūtu.
Nesen bija skandalozs “Progresīvo” Rīgas domes deputātes Pūpolas ieraksts sociālajos tīklos, ka Izraēla un Krievija – abas ir teroristu valstis. Kas nesaprot, esot rasists. Sekoja vadības nosodījums, tad – izstāšanās no partijas rindām kopā ar aktīvo Levrences jaunkundzi. Tā ir šķelšanās biedru rindās?
No ieraksta norobežojās partija un norobežojos es. Pamatoju – nav jāpiemirst, ka Izraēla ir vienīgā valsts reģionā ar Rietumu demokrātisko modeli. Ar ievēlētu valdību, kurai pretī ļoti spēcīga opozīcija, neapmierināta ar pašreizējās vadības politiku. Ja sakām par vienu valsti, ka tā teroristu, aizvainojam cilvēkus, kuri ir kategoriski pret šo politiku. Salīdzinājumi ar Krieviju, maigi sakot, ir nevietā. Šādi paziņojumi drīzāk eskalē situāciju nekā deeskalē. No manas pieredzes “Kustībā Par” – tās pirmsākumos daudz vairāk cilvēku pameta partiju, bet tā turpināja darboties. Atsevišķu biedru izstāšanās ir notikusi, bet “Progresīvo” šābrīža prioritāte ir gatavošanās nākamajām pašvaldību vēlēšanām.
Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autoru personīgos uzskatus.
Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.
