Briselē mērķus pārāk sarežģī 0
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par Zaļā kursa izmaiņām pasaulē, Eiropā, Latvijā saruna ar Ekonomikas ministrijas Ilgtspējīgas enerģētikas politikas departamenta vecāko ekspertu, Rīgas domes deputātu, Nacionālās apvienības biedru Eināru Cilinski.
Vai Eiropas Zaļais kurss nav sabremzējies pandēmijas apstākļos? Kuram rūp globālā sasilšana, ja jācīnās ar infekciju? Kopš sadārdzinājušies energoresursi, sabiedrība tajā lielā mērā vaino zaļo politiku.
E. Cilinskis: Kurss nemainās, paliek kā nākotnes virziens. Runājot par sabiedrības uzticību, tā varai vispār mazinājusies, par ko nopietni jādomā. Pandēmija zaļināšanai iedeva vēl papildu resursus, jo no Eiropas Atveseļošanas fonda daudzmiljonu līdzekļiem visās ES valstīs ir obligātā zaļām lietām atvēlamā daļa.
Bet cenas, kuras kāpj?
Tas ir komplekss problēmu loks. Augot patēriņam pēc krīzes, energosistēma nespēj nodrošināt vajadzības. Šinī brīdī visi ieslēdz, ko vien var ieslēgt, bet jaudas nepietiek. Eiropā procesam pagalīti piemet Krievija, limitējot gāzes piegādi – tas palielina cenu. Nevar teikt, ka pāreja uz zaļo enerģiju nemaz neceļ cenas, jo ietekme ir izmešu kvotām, kas jāpērk par pieaugošu naudu, bet pārsteidzīgi apgalvot, ka maksa par elektrību, apsildi kāpj galvenokārt Zaļā kursa dēļ.
Vai ēnu nemet apstākļi, kādos jaunattīstības valstīs iegūst elektromobiļu akumulatoriem, saules paneļu baterijām nepieciešamos retos metālus? Tad vairs neliekas, ka degrakteņu izmantošana ir kaitīgāka.
Jebkura industrija rada vides piesārņojumu. To var ierobežot, novērst. Zaļināšana nozīmē panākt, lai siltumnīcas efektu radošās gāzes atmosfērā nepārsniegtu robežu, ko jau grasās pārsniegt. Ar to cita veida piesārņojums tiešā veidā nav salīdzināms. Ikvienā enerģijas ieguvē, ikvienu automašīnu ražojot, būs atkritumi un atlikumi, ko nāksies pārstrādāt.
Par retajiem metāliem nesen noklausījos Starptautiskās atjaunojamās enerģijas aģentūras prezentāciju, kā palielināt šo metālu ieguvi pasaulē, kā nodrošināt piegādes. Par to domā. Tas, ka darba apstākļi Ķīnā, citās attīstības valstīs nav gluži tādi kā Eiropā – droši vien arī banānu novākšanā ir problēmas…
Pandēmijas sākuma noslēgtībā bija iepriecinoši skaitļi, ka izplūdes gāzes atmosfērā mazinās, arī citi mērījumi uzlabojās. Kā ir tagad, kad ekonomika atgriežas ierastajās sliedēs?
Izmešu daudzums ir tuvu maksimālajam. Izmeši ir kumulatīvi. Gaisā izpūstais saglabājas gadu desmitiem. Ogļskābā gāze ilgāk, metāns mazliet ātrāk sadalās, taču kopējais daudzums nepārtraukti pieaug. Bija samazinājums 2020. gadā, bet nu ir atgriešanās iepriekšējā līmenī. Valstu vienošanās par klimata mērķiem darbojas daļēji. Solījumi ir, bet liela daļa – nepaaugstināt, stabilizēt izmešu daudzumu, un tad, piemēram, Ķīna paredz nonākt pie klimatneitralitātes 2060. gadā (ES valstis – 2050. gadā). Ja Eiropā un vēl dažviet pasaulē ierobežo CO2, bet citur turpina pieaugt, tas summējas labākā gadījumā par nulli. Sliktākajā variantā – ikgadējie izmeši atmosfērā pieaug.
Ko nozīmē Eiropas Komisijas atzinums, ka gāzes un atomenerģijas projektos ieguldījumi ir ilgtspējīgi? Tie vairs nav videi kaitīgi?
Tas ir ieraksts taksonomijā, kas nozīmē zaļo investīciju uzskaiti, un galvenokārt attiecas uz bankām. Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, Eiropas Investīciju banka vispār nedrīkst finansēt ES taksonomijai neatbilstošo; komercbankas drīkst, taču riskē izskatīties slikti. Tāpēc cenšas to nedarīt. Taksonomija nenozīmē ES klimata mērķus. Pat pieņemot, ka gāzes infrastruktūru turpmāk drīkst finansēt, gāze netiek atzīta kā tīrais kurināmais. Spēles noteikumus mainīja, jo ir virkne valstu (Francija, Somija), kurās atomenerģētikai ir būtiska vieta, un ir valstis, piemēram, Vācija, kam ļoti svarīga ir gāze. No klimata mērķu viedokļa, aizstājot ogles ar gāzi, emisijas mazinās. Latvijā ogles nelieto. Tāpēc emisijas enerģētikā varam samazināt tikai uz gāzes rēķina. Un transportā jāaizstāj dīzeļdegviela, benzīns.
Latvijā trūkst papildu enerģijas avotu. Par to diskutē gadu desmitiem. Enerģētikas speciālisti, politiķi, ekonomisti piedāvājuši kā enerģētisko resursu šķeldu, kūdru, gāzi vai atomu, nekur uz priekšu neesam tikuši. Beidzamajā laikā sliecas par labu versijai, ka jābūvē maza, kompakta atomstacija.
Ir trīs veidu enerģijas – siltuma, transporta un elektroenerģija. Katrā segmentā ir citi risinājumi. Siltumenerģijā vēl lielā mērā iespējams pieaugums uz biomasas (koksnes, šķeldas) rēķina, kaut ES regulas paredz pieaugošu daudzumu aizsargājamo meža teritoriju. Papildu iespēja ir saule, ar kuras siltumenerģiju varam lielākoties sagatavot karsto ūdeni vasarā. Elektrības jomā paši saražojam ap 75% nepieciešamā – HES dod 35%, bet tas atkarīgs no mainīgā ūdens apjoma, dabasgāzes koģenerācijas stacijās (TEC) ražo 25%, mazajās stacijās – biomasa, biogāze, vējš – ap 10%, pārējais jāimportē. Kopā ar ziemeļvalstīm esam “NordPool” elektroapgādes sistēmā, kas aizvien vairāk savienojas ar pārējo Eiropu.
Latvija var ražot būtiski vairāk vēja enerģijas. Uz sauszemes tā cenas ziņā ir konkurētspējīga, jūrā izvietotām turbīnām ir lielākas izmaksas, tāpēc tā, iespējams, būs jāsubsidē. Propelleru parkus var uzlikt privātie investori, un AS “Latvenergo” apsver iespēju būvēt vēja elektrostacijas. Arī vēja, tāpat kā saules enerģijas, ieguvi ietekmē dabiskie laikapstākļi – bezvējš, mākoņainība. Kas notiek, ja vējš nepūš? Kamēr pietiekamā jaudā ir TEC, ieslēdzam gāzi un kompensējam.
Problēma ir, kā uzkrāt enerģiju vēlākai izmantošanai. Ja gribam tālākā nākotnē atteikties no gāzes, jārod akumulācijas risinājumi pašražotai enerģijai no atjaunojamiem resursiem. Jau ir pieejamas tehnoloģijas, taču joprojām šīs izmaksas ir dārgākas, salīdzinot ar fosilās degvielas kurināšanu. Vēl enerģijas iegūšanai pasaules zinātnieki ļoti pēta ūdeņradi. Tas nozīmē, ka ir lieljaudas elektrolīzes iekārta, un brīdī, kad vēja un saules enerģijas ir par daudz, tā ražo ūdeņradi un skābekli. Ūdeņradi uzkrājot, to var izmantot arī kā transporta degvielu. Vai, no atmosfēras piesaistot CO2, ražot metānu un iegūt sintētisku gāzi.
Rīgas vicemērs Ķirsis kritiski – kā neefektīvus – vērtēja ar ūdeņradi darbināmos trolejbusus.
Ūdeņraža izmantošana par transporta degvielu nav līdz galam aprobēta. Nav šaubu, vieglā transporta nākotne ir elektromobilitāte, bet par smago transportu, trolejbusiem, autobusiem vēl nav skaidrības, uz kuru pusi tas virzās. Ja gribam zaļo autobusu, to var darbināt ar elektrību, biometānu vai ūdeņradi. Jāskatās, ko SIA “Rīgas satiksme” nopirkusi, iespējams, Ķirsim taisnība un galvaspilsētā pieņemamākais sabiedriskā transporta veids ir elektriskais.
Vai paliekat pie savas iepriekš izteiktās pārliecības, ka Latvijā nebūtu vēlama atomenerģijas attīstība – kaut Francijas prezidents Makrons savā valstī sola dubultot AES skaitu?
Jāskatās līdzi visiem enerģijas attīstības modeļiem. Latvijā Fizikālās enerģētikas institūts strādā, pēta, viņi rēķina arī atoma iespējas, jo tehnoloģijas mēdz attīstīties. Jāpēta, kas notiek ar mazjaudas atomstaciju, lai arī joprojām mani māc šaubas, vai Latvijā tādu vajag. Bet viss jāpierāda ar skaitļiem. Eiropā, piemēram, zināms grūdiens ir ģeotermāli iegūstamās enerģijas izstrādnēs. Taču tās nav ieviešamas tuvākā nākotnē. Mums ir 2030. gada mērķi, kurus sasniedzot, jāizmanto labi izstrādātas tehnoloģijas no lētākā gala. Savukārt, domājot par klimatneitralitāti 2050. gadā, ļoti rūpīgi jāanalizē nākotnes iespējas, kaut vai tas, kas notiek ar kodolsintēzi. Tas ir process – atšķirībā no kodola dalīšanās –, kurā no smagā ūdeņraža izotopiem iegūst hēliju. Tas ir drošāk, jo pat teorētiski nevar notikt katastrofa, un nerodas radioaktīvie atkritumi. Problēma, ka pirmos eksperimentus ar kodolsintēzi veica pagājušā gadsimta 50. gados un aplēsa divdesmit gadus līdz komerciālai attīstībai – arī tagad komerciālu izmantošanu lēš pēc divdesmit gadiem. Vēl jau ir idejas – uztvert saules enerģiju ar satelītiem kosmosā un noraidīt ar viļņiem uz Zemi.
Tas viss maksā dārgi, tikmēr Vācija atsakās no atomenerģijas, aizver visas stacijas. Kā paliek ar cilvēku sociālo aizsardzību, kā būs ar patērētāju spēju samaksāt par enerģiju pārejas periodā?
Ja pāreja nebūs sabalansēta ar maksātspēju un sociālais slogs gulsies uz sabiedrību pārmērīgi, tad cilvēki pārmaiņas nepieņems. Tas būs izaicinājums arī Latvijā – ieviest jauninājumus, nepasliktinot iedzīvotāju dzīves līmeni. Ja kas sadārdzinās, lai ir kompensācijas.
VARAM ar 4000 eiro atbalsta jaunu elektroauto iegādi. To kritizē kā pabalstu bagātniekiem.
Apgalvojums, ka četri tūkstoši ir piemaksa turīgajiem, nav īsti atspēkojams. Tas tā ir. Var domāt, ka ir pats sākums, ar laiku auto cenas kritīsies, ierindas pircēji to novērtēs un iegādāsies elektriskos auto. Pareizāk gan būtu maksimāli orientēties uz atvieglojumiem uzņēmējiem – taksometru parkiem, koplietošanas auto nomām, tādā veidā pie reizes uzlabojot gaisa kvalitāti pilsētā.
Rīgas dome lēmusi par gāzes katlu nomaiņu pret siltumsūkņiem un granulu katliem vai pieslēdzoties kolektīvajai apkurei. Vai tad gāze vairāk sārņo gaisu nekā malka? Turklāt, kurinot granulu katlu, pāri paliek izdedži, pelni, un siltumsūknis var būt ekspluatācijā ļoti dārgs.
Ja raugās no klimata gāzu viedokļa, malku uzskata par klimatneitrālu. Nosacīti, jo emisijas rodas, bet mežs ataugs un atkal piesaistīs izmešus. Ja skatāmies no citām sārņojošām vielām, putekļu emisijas granulu katlos rodas vairāk. Domes mērķis bija virzīties uz klimatneitralitāti, taču minētais lēmums bija mācība, kā nevajag virzīties, jo atbalsta pasākumu plānam jābūt izstrādātam reizē ar aizliegumu. Cilvēki sūdzas, kāpēc man mājā liegs gāzes apkuri, bet visus iepriekšējos gadus TEC izmantoja centrālapkurē fosilo kurināmo! Pamatots jautājums. AS “Rīgas siltums” gan ir nācis klajā ar nākotnes redzējumu, ka ap 2030. gadu centralizētā apsildē izmantos 90% biomasas, galvenokārt šķeldu.
Vai Briselē reizēm apdomā, ko dara? Mūsu dārzkopji uztraucas, ka aizliegs lietot kūdru! Likvidēs veselu tautsaimniecības nozari! Latvijā taču kūdru nededzina.
Briselē ir emisijas, ko nosaka zemes izmantošanas maiņa un mežsaimniecība. Tas, ko rēķina, ir – cik daudz kokus nocērt, cik tie izaug un kopējo bilanci. Tai jānonāk līdz nullei, bet Latvijā tā nav. Šajā metodoloģijā ietilpst arī kūdra. Brīdī, kad kūdru izrok, tā skaitās tikpat kā sadedzināta un izpūsta debesīs. Jāpārbauda metodoloģijas, kā un ko rēķina.
Piekrītu, Briselē klimata mērķi ir par sarežģītu un kļūst pārregulēti. Eirokrāti grib diktēt, cik ūdeņradim jābūt transportā, cik biogāzei, biodegvielai. Virzībā uz klimatneitralitāti, cenšoties izpildīt visu, iespējams, izmaksas ir lielākas, nekā pašām dalībvalstīm ejot uz mērķi ar to rīcībā esošajiem līdzekļiem.
Zaļais kurss ir pasludināts par biznesa lielo iespēju laiku. Latvijā neražo ne vēja ģeneratorus, ne elektroautomobiļus. Kādi ir mūsu uzņēmēju ieguvumi?
Būtisks jautājums, bet tā ir mūsu uzņēmēju iespēja. Nacionālajā enerģētikas un klimata padomē izveidotas vairākas darba grupas, kur cenšas aptvert ieguvumus, identificēt iespējas. Neražosim vēja turbīnas, bet varam ražot komponentes iekārtām – gan vēja ģeneratoriem, gan elektroautomobiļiem. Ir uzņēmums SIA “Aerones”, kur izgatavo vēja ģeneratorus apkalpojošus dronus. Noteikti varam gatavot koka konstrukcijas un saliekamās zema enerģijas patēriņa mājas eksportam, nav izslēgts, ka ražosim programmnodrošinājumu.
Kā vērtējat taras depozīta sistēmu, kuru sāka veidot ilgi pirms kļuvāt par VARAM ministru, bet ieviesa šomēnes?
Kā ministrs tiešām nebiju aizsācējs, par to runāja garus gadus pirms manis, ar to nodarbojās visi VARAM ministri, nebija neviena, kurš to neatbalstītu. Ideja nebija slikta, izpildījumu nevarēšu vērtēt. Neesmu iedziļinājies.
Zaļo spēku popularitāte krītas, cilvēki vairs nevēlas ekodiktatūru…
Kādi dati liecina par zaļo kustību nepopularitāti?
Vācijas valdība sākusi darbu ar zaļajiem sastāvā un jau strauji zaudējusi atbalstītājus. Arī Rīgas domē valdošie “Progresīvie”, kuri sevi uzskata par piederīgiem zaļo saimei, nebauda plašu uzticību.
Ekoloģiskās lietas pamazām tiek integrētas vispārīgā politikā. Piemēram, britu konservatīvie īsteno pasākumus pret globālo sasilšanu. Zaļais virziens paliks neatkarīgi no tā, kādi spēki nāks pie varas. Tas ieplūdīs meinstrīmā, bet tie, kas to mēģinās īstenot pārāk ekstrēmi, nesabalansējot ar sociālam lietām, var zaudēt vēlētāju uzticību. Vai klimatneitralitāti sasniegs noteiktajos termiņos, man ir lielas šaubas. Varbūt izdomās tehnoloģiskos izrāvienus, paātrinot procesu, bet bez izrāvieniem attīstība būs lēna. Vienlaikus tas nenozīmē, ka klimata pasākumi nenotiks, un arī pasaules gals nav gaidāms, ja dzesēsim zemeslodi mazāk strauji, nesasniedzot noteiktās robežas noliktajā laikā.
