Juris Lorencs: Brisele ļaunumam netic. Briesmas, kas savelkas ap kontinentu, tiek ignorētas… 62
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jau kļuvis par tradīciju, ka gadumijā mediji mēģina prognozēt nākamā gada notikumus. Sagaidot 2022. gadu, tika spriests par Covid-19 pandēmijas attīstību, enerģijas cenām un iespējamo Krievijas iebrukumu Ukrainā.
Manuprāt, īpaši vērtīgas ir publikācijas, kurās autori mēģina saredzēt lielo bildi, rakties dziļāk, paskatīties uz notiekošo plašākā perspektīvā. Atbildēt uz jautājumu – kurp virzās pasaule? Un kāpēc?
Neilgi pirms Ziemassvētkiem Šveices avīze “Neue Zürcher Zeitung” publicēja franču filozofa Paskāla Briknera eseju “Eiropa dzīvo ilūzijās”.
Lūk, dažas domas no šī raksta, kurās vērts ieklausīties: “Eiropa šodien nevēlas dzirdēt sliktas ziņas.
Tā dzīvo cerībā, ka visas problēmas iespējams atrisināt ar dialogu un iecietību…
Vienlaikus tiek aizmirsts, ka pašreizējā Eiropa ir izaugusi no masu slepkavībām, no 20. gadsimta katastrofām, kas sabradāja Rietumu vērtības… Tāpēc vienotās Eiropas celtniecība ir kā atveseļošanās process… Mūsdienu lozungs skan – “mazo soļu demokrātija”. Bet lielās idejas ir noraktas, ideāli iet mazumā… Tas varētu darboties ideālā pasaulē, kur valda tiesības, dialogs un iecietība. Diemžēl realitāte ir citāda.”
Brikners piemin divus, viņaprāt, “ienaidniekus”, ar kuriem pašreiz saduras Eiropa – Turcijas prezidentu Redžepu Erdoganu un Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Savā ziņā viņi abi esot līdzīgi – pirmais vainojot Rietumus Osmāņu impērijas iznīcināšanā pēc Pirmā pasaules kara, bet Putins – Padomju Savienības sabrukumā.
Brikners raksta: “Putins lieto “salami taktiku”, kas pazīstama kopš PSRS laikiem – pirms kāda zeme tiek norīta pavisam, tai nogriež gabalu pa gabalam.
Piemēri – Osetija un Abhāzija Gruzijā, Krima un Donbass Ukrainā, Piedņestra Moldovā. Viņa mērķis ir Eiropas izjaukšana un sadalīšana – kā atriebība par 1989. gada pazemojumiem… Vienlaikus šis revanšists bauda milzīgu popularitāti galēji labējās un kreisajās Rietumu politiskajas aprindās.”
Briknera rezumējums: “Eiropa dzīvo ilūzijās. Uz draudošajām briesmām Brisele reaģē ar pārsteidzošu naivitāti. Tā netic ļaunumam un aizbarikādējas aiz normatīviem, regulējumiem un procedūrām…
Briesmas, kas savelkas ap kontinentu, tiek ignorētas…
Karavīrs pārvērties par arhaisku tēlu, ko vēl knapi piecieš. Eiropas demokrātijas ir patvērušās “mazo dzīves ērtību” pasaulē. Savā aizsardzībā tās pilnībā paļaujas uz ASV… Bet patiesība ir tāda, ka, ja ASV rīt pazudīs, Eiropa sabruks kā kāršu namiņš.
Tad tā līdzināsies vēsturiskam luksusa kūrortam, kas ticis demontēts, sadalīts un izvazāts pa gabaliņam vien… Centrālās un Austrumeiropas valstīm ir taisnība tādā ziņā, ka savu robežu aizsardzībā tās pirmām kārtām paļaujas uz NATO. Bet viņas pārvērtē Amerikas izlēmību. Baidens neko nedarīs, ja Pekina rīt norīs Taivānu, bet Putins iemaršēs Ukrainā.”
Līdzīgus brīdinājumus jaunā gada pirmajās dienās izteicis amerikāņu politologs Frensiss Fukujama. Viņš britu žurnāla “The Economist” izdevumā “Pasaule 2022” (“The World Ahead 2022”) publicējis rakstu “ASV hegemonijas beigas”.
Fukujama uzskata, ka ASV lielākā problēma ir sabiedrības polarizācija: “Aizvien grūtāk panākt vienprātību.
Savulaik cīņa bija par nodokļiem un abortiem, tagad tā jau eskalējusies kaujās par kultūras identitāti.
Ārējie draudi parasti vieno un saliedē sabiedrību kopīgiem mērķiem. Taču Covid-19 pandēmija parādīja, ka plaisa sabiedrībā tikai palielinās. Konflikts skāris visu – no masku nēsāšanas līdz sportam un iepirkšanās paradumiem.”
Fukujama uzskata, ka nevienprātība iespaido pat ASV ārpolitiku: “Puse no ASV republikāņiem ir pārliecināti, ka demokrāti apdraud ASV vairāk nekā Krievija.”
Arī viņš uzdod retorisko jautājumu: “Vai ASV ir gatava upurēt savus dēlus un meitas par Taivānas neatkarību? Vai tā riskēs iesaistīties militārā konfliktā ar Krieviju, ja Maskava iebruks Ukrainā?”
Fukujamas rezumējums: “ASV nekad vairs neatgūs savas kādreizējās pozīcijas, un tai nemaz nevajag censties to darīt. Tā vietā ASV kopā ar saviem sabiedrotajiem jācenšas uzturēt tādu pasaules kārtību, kurā iestājas par demokrātiskām vērtībām.”
Manu uzmanību abās publikācijās piesaistīja tas, ka tajās pieminēta Taivāna un Ukraina. Cerēsim, ka pēc gada netiks runāts par Baltijas valstīm.
