Kāpēc un kāpēc atkal? 3
Šajās dienās bieži izskan jautājums, kā tas varēja notikt atkal pēc Parīzes traģiskajiem novembra notikumiem. Kritika ir par to, ka Briseles pilsēta ir ļoti slikta pārvaldīta, 19 pašvaldības. Tās savstarpēji ne īpaši veiksmīgi sadarbojas. Tāpat tiek pelti drošības dienesti. Lai gan Beļģija teritorijas ziņā ir uz pusi mazāka nekā Latvija, tā būtībā ir sadalīta flāmu un valoņu starpā. Šī pārvaldes sadrumstalotība ir novedusi pie šādām sekām. Vairāki francūži man ir teikuši, ka vietvaras ir pievērušas acis uz šo radikalizācijas problēmu. Nu gan jau problēma pati atrisināsies to īpaši nerisinot. Tomēr tā nav vienkārša atbilde uz šo jautājumu, jo jāņem vērā sarežģītā situācija Sīrijā, Lībijā. Jāmeklē atbildes, kādas ir bijušas kļūdas sabiedrības integrācijas procesos. Spridzinātāji nav nesen ieradušies valstī ar bēgļu laivām, tie ir bijuši šīs valsts pamatiedzīvotāji, pilsoņi. Latvijas Radio žurnālists tiešraidē man uzdeva jautājumu, kas ir vainojams, kas ir atbildīgs? Var jau atrast vainīgo un atbildīgo, kurš apzadzis vientuļas viensētas šķūnīti, bet ne jau šajā gadījumā.
Ja zinātu labāko risinājumu, es, iespējams, nerunātu par to visu radio, bet jau sēdētu Oslo un saņemtu Nobela prēmiju. Domāju, liels mulsums ir iestājies arī daudziem Eiropas līderiem, kurus šī smagā krīze pārsteigusi nesagatavotus, kuriem politiski jālavierē un jāskaidro saviem iedzīvotājiem. Tas nebūt nav nedz viegli, nedz vienkārši. Pie varas durvīm klauvē populistiski spēki, kas lietu kārtību redz tikai divās krāsās – melnā un baltā. Tā dažkārt ir valoda, kas vieglāk saprotama daļai vēlētāju, jo piedāvā bezmaksas ilūzijas par gaišo nākotni, jo stāsta par ļauno un aptaukojušos Briseli, kas vainīga pie visām likstām, nelaimēm, arī par bezmiega stundām pilnmēness naktīs.
Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš pēc traģēdijas raksta:
– Netrūkst balsis, kuras cenšas sakāpināt emocijas pret musulmaņiem un imigrantiem kā kopumu. Šie cilvēki atbild uz barbarismu ar naidu. Tie ir tie, kuri uzstāj, ka valstīm ir stingrāk jākontrolē savas robežas, pēc vajadzības vai izdevības tās slēdzot. Doma ir vienkārša – ja neviens vairs neiekļūs valstī, terorisms izzudīs. Diemžēl Briseles traģēdija mums atgādina, ka arī Eiropā dzimušie pilsoņi ir spējīgi radikalizēties un no ierindas huligāniem pārtapt par teroristiem. Arī slēgtas Beļģijas robežas nebūtu Briseli pasargājušas no šiem teroristiem.
Pirms vairākiem gadiem, kad Eiropas Savienība kā organizācija saņēma Nobela Miera prēmiju, elektroniskā tīmekļa sarunu čalotavās vai drazotavās tika izteikta gan nievas, gan pausta neizpratne. Jā, bija pašsaprotama tāda vērtība kā miers. Jā, likās pavisam vienkārši ceļot pa Eiropas kontinentu ar atvērtām robežām un iepriekšējā dienas vakarā ar dažiem klikšķiem internetā, nopērkot pēdējā brīža avio piedāvājumu. Varēja vien gausties, ka Brisele dod pārāk mazas naudas ceļu remontiem, lauksaimnieki varēja ar dārgiem traktoriem atbraukt uz Luksemburgas laukumu un ar piena strūklām skalot un apmazgāt Eiropas Parlamenta logus. Eiropa bija iegrimusi savas labklājības celšanā. Mazliet novārtā bija atstāti drošības un aizsardzības jautājumi. Un bija uzaugušas arī vairākas paaudzes, kas nebija piedzīvojušas šausminošos karus un Eiropas degšanu un spridzināšanu vardarbīgi nežēlīgās liesmās. Miers bija tāpat kā dienišķais maizes rieciens ik rītu pie brokastu kafijas.
Atskatoties Eiropas vēsturē viss nebūt nav bijis tik vienkārši… Pēc gadsimtiem ilgiem kariem, pēc Eiropas noasiņošanas divos pasaules karos sešu valstu līderi sanāca kopā, lai apvienotos savienībā, kuras primārais mērķis bija nodrošināt mieru un ekonomisko uzplaukumu mūsu kontinentā. Lūkojoties uz šo vēsturisko lēmumu, Eiropas Savienības stāsts savā ziņā līdzinās pasakai. Protams, ar veiksmēm un neveiksmēm, ar grūtībām un šo grūtību pārvarēšanu.Tagad atkal ir laiks atgriezties pie šīs vēstures sākuma posma, jo drošība ir kļuvusi tik trausla, tik neprognozējama. Nav vairs nepieciešams sacelties valstij pret valsti, armijai pret armiju. Šādi terora briesmu darbi izmaksā lētāk, tiek izārdīta cilvēku ikdiena ātri, nežēlīgi un traģiski. Skaudri.
