Egils Līcītis: Nilu Vaļerjeviču Briselē ar sālsmaizi negaida 4
Tāda vajāšana, kāda pašlaik tiek vērsta pret ieceļotāju partiju “Saskaņa”, mūsu valstī vēl nav piedzīvota. Apiešanās ar saskaņiešiem, valstī lielākā politiskā spēka biedriem, ir augstākā mērā nehumāna, un no oficiālo iestāžu rokas cietuši jau daudzi nevainīgi upuri.
Tas nostrādāts ar bērnudārzā dabūtu juristu apsūdzības rakstiem un ir pilnīgi bez pamata. Cilvēki jau mēnesi gaida Eiropas līmeņa skandālu, kāds saskaņā ar Nila Vaļerjeviča apgalvoto celšoties un brāzīšoties pāri pēc necienīgā vardarbības akta īstenošanas, ja ķersies klāt un darīs pāri starptautiski iecienītam vīram, sociāldemokrātam, darbaļaužu interešu aizstāvim.
Nākamais briesmu darbs – ka lidostā no Maskavas atgriezušos ievērojamos cilvēkus Daugavpils mēru Elksniņu un Rīgas vicemēru Baraņņiku izkratījuši līdz pēdējai vīlītei. Savukārt Drošības dienesta vīri darbavietā apciemojuši Rīgas domes deputātu Rosļikovu, un KNAB nav licies mierā un brucis virsū pat labajam dakterim Aikāsāp, vēl vienam galvaspilsētas domniekam Sevastjanovam, apvainojot mīklainos iepirkumos Rīgas 1. slimnīcā.
Kā tad tā? Līdz šim saskaņieši drīkstēja apsaimniekot Latvijas galvaspilsētu netraucēti, likās tīri tā kā draugi, kur valsts līmeņa varasvīri vien noskatījās uz Rīgā notiekošo ar teļa acīm.
Tagad spiediens pret “Saskaņu” sasniedzis maksimālos apmērus, biedri, kuriem vairs nav droši pat pašu ādā, uzskata – tas ir ārprāts, kas notiek, tas ir politisks pasūtījums, izmantotās metodes jau sāk atgādināt gestapoviešu pielietotās! Mūsu virsvadoni Ušakovu draud izcept ar sīpoliem un kartupeļu šķēlītēm!
Tagad no rītiem, satikušies Rīgas domes foajē, “Saskaņas” ļaudis, smagi pūzdami, apspriežas, kā nu kurējiem gājis, pārskaita, vai naktī kāds no viņiem nav atkal aizvests prom un ka nākotne rādās tumšās, drūmās krāsās.
Izmeklējošās iestādes neatzinīgi izteikušās par gadiem veidoto “Saskaņas” biedru barošanās sistēmu. Tā faktiski sagrauta “Rīgas satiksmē”, kur konsultanti rīkoja kursus, kā pēc iespējas skaisti izkārtot vāzē ziedus, deva padomus, kā pareizi sportot, un par to saņēma glītus 2–3 tūkstošus eirīšu mēnesī.
Tādējādi desmitiem saskaņiešu politiķu pazemināts sociālais stāvoklis un pasliktinājies dzīves standarts, tiem brutāli sabradāts, laupīts gods un cieņa, bet kam tu Latvijā sūdzēsies, ja tiesās neliekas ne zinis par “Saskaņas” apvainotājiem un pat attaisno tos!
Paliek cerība, ka vismaz daudz cietušo Nilu iebalsos Eiropas parlamentā, kur bijušais pilsētas galva spēs aizstāvēt rīdzinieku intereses daudz sekmīgāk nekā līdz šim.
Bet, kas zina, vai rūgto pazemojuma ceļu nelabvēļu un tiranizētāju nomocītajam Ušakovam nevajadzēs noiet līdz galam. Krievu vēlētāji, nebūdami pārāk augstās domās par Jevropu, kaut grūti šķobāmi pozitīvā pārliecībā par “Saskaņu”, nemaz neaizies uz Eiroparlamenta vēlēšanām un nenodos balsis populārajam Ušakovam!
Tāpēc pirms cīniņa par sēdvietu Briselē “Saskaņas” līderim šķiet derīgāk nobraukt uz Višī ūdeņiem vai Bādenbādenes dziednieciskajām peldu iestādēm, lai uzfrišinātu dūšu un uzlabotu iedragāto veselību.