Brisele. 22. marts 8
Ina Strazdiņa, Latvijas Radio Briselē, īpaši “Latvijas Avīzei”
Šai vajadzēja būt vienai no tām žurnālistes dienām, kurā viss ir skaidrs jau no agra rīta. Darbi domās sadalīti, saplānoti, paredzēti. Viens no tiem, starp citu, sīkāk izpētīt par teroraktiem Parīzē aizdomās turamā Salaha Abdeslama advokātu Svenu Mariju, kurš Beļģijā pazīstams kā kriminālo autoritāšu aizstāvis, taču nevienu no viņa iepriekšējām lietām, saprotams, nevarētu salīdzināt ar šo.
Tas bija mirklis, un visi rīta nodomi izdzisa, kā vēja brāzmas aizslaucīti. BBC lentē plaiksnīja karstas ziņas – Briseles starptautiskajā lidostā sprādzieni. Sociālajos tīmekļos cita pēc citas parādījās fotogrāfijas ar dūmojošiem termināļiem, izmisušiem cilvēkiem, policiju. Pirmajā mirklī vilcinājos ticēt – Abdeslams taču nedēļas nogalē notverts, varbūt kāda tehniska kļūme… Nē, ne tuvu! Ļaunākais, ko spējām iedomāties, – terorakts.
Un tad otrs zibens spēriens – sprādzieni Mālbēkas metro stacijā, kas ir pa vidu līnijai, ko ļoti daudzi cilvēki izmanto, lai no Eiropas Savienības institūciju centra nokļūtu Centrālajā stacijā vai Briseles vecpilsētā. Viena no dzīvākajām artērijām pilsētas pulsā.
Kad tur nonācu, kauca glābšanas dienestu sirēnas, gaisā jautās nepatīkams, ass dūmu smārds, teritoriju operatīvi bija norobežojusi policija ar lentēm, nelaižot nevienu tālāk. Daži noskrējušies žurnālisti, kuri mēģināja sadalīt savu darba ritmu starp asiņojošo Briseles lidostu un jauno nelaimi Briseles metro stacijā…
No blakus ielām teciņiem plūda izbiedēti cilvēki, kurus policija bija evakuējusi no blakus esošajiem namiem. Dažs vēl mēteli neuzvilcis, trīcošs no šoka un Briseles dzestrā, pavasarīgā gaisa. Kāda skolotāja ar piecām izbiedētām pusaudzēm sporta tērpos meklēja drošāku vietu. Policisti, kā tas Beļģijā ierasts, pacietīgi, laipni skaidroja, bet visu apmulsušo pulciņu stūma tālāk nost no notikuma vietas, pārceļot barjeras un lentes, sakot, ka jāvirzās nost, arī šeit nav droši. Ielas galā, tālāk prom pāri policijas lentēm, varējām redzēt, kā plūst drūma, sirreāla upe – ugunsdzēsēji, glābēji lielās dzeltenās ķiverēs stumj ratiņus ar ievainotajiem, daudzi klibo, ietīti segās, cilvēki – cits citu apskāvuši, lēni, kā bez emocijām, kā filmās.
Mobilo tālruņu līnijās iestājās haoss, un tās vienkārši apklusa. Pārāk daudz cilvēku centās vienlaikus sazvanīt savus tuviniekus, draugus, paziņas, uzzināt, vai sveiki, veseli, kurš bijis lidostā, kurš varbūt metro, kas noticis.
Atgriežoties birojā, uzzināju, ka kāds mans ļoti tuvs draugs ar savu mazo dēliņu taksometra kavēšanās dēļ nenonāca lidostā tieši sprādziena brīdī. Viņš gribēja lidot uz Latviju.
Pirms tam Brisele jau vairāk nekā gadu bija pieradusi pie karavīriem formās un automātiem rokās stāvam pie vēstniecībām, viesnīcām, skolām, lidostās, dažādās publiskās vietās, pat Ziemassvētku tirdziņā. No rīta, ejot garām, ja acis satikās, laipni un patīkami sveicinājāmies. Pierada arī pie bruņutransportieriem ielu malās, iestāžu pagalmos. Pārdzīvoja arī vairākas terorisma augstākā – ceturtā līmeņa – trauksmes dienas uzreiz pēc teroraktiem Parīzē. Saprata un ļoti nenoskuma, kad Jaunā gada naktī drošības dēļ vecpilsētā atcēla uguņošanu. Atviegloti uzelpoja, kad pēc vairāku mēnešu operācijām un māju un dzīvokļu kratīšanām Molenbekā pagājušās nedēļas nogalē beidzot notvēra tik ilgi meklēto Abdeslamu. “Nekas vēl nav galā,” teju kā paredzēdamas, teica Beļģijas varas iestādes. “Abdeslams nebija viens, un viņš bija plānojis teroraktus Briselē.” Un to visi uztvēra lietišķi. Mediji pierakstīja, noziņoja. Un tad pienāca otrdiena, 22. marta rīts, ar ārkārtīgi spožu sauli, kas miglu un mākoņu allaž māktajā pilsētā ir liels retums. 22. marta rīts ar sprādzieniem lidostā un metro…
Līdz vakaram zinājām, ka ir vairāk nekā 30 bojāgājušo, vairāk nekā 200 ievainoto.
Tas bija noticis, no kā baidījāmies, par ko negribējām domāt, bet zemapziņā jutām, ka nav neizbēgami – terorakts Briselē par spīti karavīriem, bruņutransportieriem, drošības direktīvām cilvēku visdzīvākajās vietās, stundā, kad visam vajadzētu sākties, nevis melni izdzist.
