“Brīnumzāles pret kovidu varam negaidīt”. Intervija ar infektoloģi Montu Madelāni 159
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas klīnikas “Gaiļezers” infektoloģe Monta Madelāne katru dienu ārstē Covid-19 slimniekus. Šonedēļ dakterei Madelānei tika uzticēti vēl papildu pienākumi – viņa kļuva par kovida nodaļu virsārsti. “Gaiļezerā” ir izveidotas trīs nodaļas ar 144 kovida pacientu gultām, un tās ir gandrīz pilnas ar slimniekiem. Kā vienu pacientu izraksta, tā nākamais iestājas.Kādi ir dakteres Madelānes vērojumi par koronavīrusa mainīgo dabu, kāpēc slimnīcā nokļūst arī vakcinēti cilvēki un pat nomirst? Par šo un citiem jautājumiem atklāta saruna ar ārsti, kurai saskarsme ar kovidu ir ikdiena.
Nesen “Latvijas Avīzē” kolēģis intervēja Daugavpils reģionālās slimnīcas vadītāju Georgu Semjonovu un viņš atklāja, ka slimnīcas galvenā infektoloģe, kura bijusi vakcinēta, saslimusi ar kovidu – viņai esot grūti gājis. Vakar uzzināju, ka Jēkabpils reģionālajā slimnīcā arī diezgan smagā stāvoklī atrodas vakcinēts pacients. Nesen Veselības ministrija ziņoja, ka slimnīcā no Covid-19 nomiruši divi vakcinēti cilvēki. Kā tas skaidrojams, jo mums taču stāsta, ka vakcīna pasargājot no smagas saslimšanas un nāves?
M. Madelāne: Tiesa, slimo un stacionāros nokļūst arī vakcinēti cilvēki. Jāteic, ka diemžēl arī potētiem pacientiem ārkārtīgi reti slimība var progresēt un beigties ar nāvi. Jāņem vērā, ka cilvēki rīkojas arī negodīgi, un ir jau zināmi atsevišķi gadījumi, ka mirušam pacientam Covid sertifikāts ir bijis viltots, nopirkts. Mums, mediķiem, nav klīniski pamatotu ātru iespēju pierādīt, vai mirušais vakcinētais cilvēks patiešām ir bijis potēts.
Nacionālais veselības dienests, kas apkopo datus par saslimstību un mirstību no Covid-19, informē, ka aptuveni 80 procenti no inficētajiem ir bijuši nevakcinēti. Slimnīcas nodaļās mēs redzam, ka šādu cilvēku ir pat vairāk nekā 80 procenti.
Kāpēc vakcinēts cilvēks var saslimt? Viena no niansēm ir tā, ka viņam var neveidoties antivielas. To gan iepriekš nav iespējams noteikt. Jāņem vērā arī tas, ka neviena vakcīna nav simtprocentīgi efektīva, un tāpēc ir ļoti būtiska vakcinācijas aptvere valstī kopumā. Jo vairāk cilvēku ir vakcinēti, jo SARS-COV2 vīrusam ir mazāka iespēja izplatīties un līdz ar to mazāka iespēja inficēt tos cilvēkus, kas nav vakcinēti pilnībā vai viņiem nav pietiekama imūnā atbilde pret vīrusu. Jo lielāka vakcinācijas aptvere, jo kopumā esam drošāk pasargāti.
Nacionālais veselības dienests ik dienu informē par stacionāros ievietoto Covid-19 pacientu skaitu, un katru dienu tiek uzskaitīts, cik pacientu ir ar “vidēji smagu slimības gaitu”, cik – “ar smagu slimības gaitu”. Ko tas praktiski nozīmē? Kāda aprūpe nepieciešama pacientam, kādas darbības tas prasa no mediķiem?
Ir starptautiski noteikts, kad tiek uzskatīts, ka slimība norit viegli, vidēji vai smagi. Ja cilvēkam ir tikai paaugstināta temperatūra septiņas astoņas dienas, tas nenozīmē, ka viņam ir smaga slimības gaita. Par vidēji smagu slimības gaitu mēs runājam tajā gadījumā, kad pacientam pievienojusies kovida vīrusa izraisīta pneimonija vai krītas skābekļa saturācija asinīs. Ja tā jau ir mazāka par 90, tad tiek uzskatīts, ka slimība norit smagi.
Jāņem vērā, ka ir maz tādu vakcinētu cilvēku, kuri slimo smagi vai ļoti smagi, salīdzinot ar tiem, kuri saslimst, nebūdami potēti.
Kāpēc jauniem cilvēkiem dažkārt arī ir smaga slimības gaita?
Jauni cilvēki tomēr slimo vieglāk, bet ir gadījumi, kad saslimst smagi un arī nomirst. Ir pierādīts, ja cilvēkam ir zināma ģenētiska modifikācija, viņš ir vairāk uzņēmīgs pret šo vīrusu. Jaunākā mana paciente vēl nebija sasniegusi trīsdesmit gadu vecumu, bet viņai koronavīrusa infekcijas dēļ bija vairāk nekā divas trešdaļas liels plaušu bojājums.
Vai jūsu pārzinātajās nodaļās nokļūst arī tādi pacienti, kuri slimnīcā iestājušies kādas citas slimības dēļ, bet kovids tiek atklāts stacionārā?
Tādā gadījumā viņi visi tiek pārvesti uz kovida nodaļām, kur viņus papildus uzrauga un ārstē tas ārsts, kurš viņu ārstējis, iestājoties stacionārā. Piemēram, ja pacients hospitalizēts ķirurģiskas pataloģijas dēļ, tad pie viņa uz kovida nodaļu nāk ķirurgs un, ja nepieciešams, ved pacientu uz operāciju zāli. Pēc tam slimnieks atgriežas kovida nodaļā.
Lielākā daļa slimnīcu mediķi ir pilnībā vakcinējušies pret kovidu. Vai jūs, neraugoties uz to, joprojām dodaties pie Covid-19 slimniekiem tā sauktajos “kosmonautu” tērpos? Vai vakcīna šajā ziņā nav atvieglojusi jūsu darbu? Vēl jo vairāk tādēļ, ka daļa ārstu un medicīnas māsu jau ir saņēmuši trešo poti.
Arī es esmu saņēmusi trešo vakcīnas devu un zināmā mērā esmu priecīga, ka medicīnas darbiniekiem, kuriem ir tiešs kontakts ar kovida slimniekiem, tādējādi tiek samazināts saslimšanas risks.
Protams, ka mums ir ļoti būtiski pasargāt savu personālu no inficēšanās ar koronavīrusu. Mēs nevaram pateikt, kad vīruss var kļūt infekciozāks arī tiem, kas ir potēti. Ja medicīnas darbinieks inficējas un pat ja viņam ir tikai iesnas, tad desmit dienas ir jāatrodas karantīnā. Ja mēs neievērosim piesardzības pasākumus, tad varam nonākt situācijā, ka vienkārši nav kas strādā.
Svarīgākais ir pasargāt elpceļus, lai vīruss netiktu ieelpots, kā arī rūpēties par roku higiēnu. Ir vairāku veidu aizsargtērpi, kurus izvēlas atkarībā no situācijas un veicamajām procedūrām. Neskatoties uz to, ka esam vakcinēti, nekad nebūs tā, ka mēs neģērbsim aizsargtērpu un nelietosim speciālos aizsarglīdzekļus – respiratoru un brilles.
Ņemot vērā to, ka koronavīrusa deltas mutācija ir ļoti lipīga, vai tas nozīmē, ka ikviens, kurš nokļūst saskarsmē ar inficētu cilvēku, noteikti inficēsies?
Infekcijas process ir mijiedarbība starp mikro (vīrusa) un makro (cilvēka) organismiem. Ja būs visi nosacījumi, lai vīruss varētu inficēt konkrētu cilvēku, tad tas notiks. Ja cilvēki atradīsies, piemēram, slēgtā desmit kvadrātmetru nevēdinātā telpā, pietiek ar stundu vai divām, lai cilvēks inficētos, neatkarīgi no tā, ka inficētais un veselais cilvēks atrodas katrs savā istabas stūrī. Nākamais, kas jāņem vērā, ir vīrusa daudzums, kuru saņems veselais cilvēks. Vēl būtiski ir, cik uzņēmīgs pret vīrusu ir konkrētais cilvēks, vai viņa aizsargspējas ir gana spēcīgas, lai apturētu vīrusa darbību jau tā ieejas vārtos. Iespējams, ka viens cilvēks, saņemot, piemēram, desmit vīrusus, saslims, savukārt cits, saņemot tieši to pašu vīrusa daudzumu, nesaslims.
Vai kovida nodaļās nonāk arī ģimenes ārstu pavirši ārstēti, ielaisti pacienti? Vai ir tādi, kuri paši vienaldzīgi izturējušies pret savu veselību, vai nav bijuši informēti, kā viņiem jāārstē kovids, un slimnīcā nokļūst jau smagā stāvoklī?
Pārsvarā pacienti stacionārā nonāk ap septīto astoto slimības dienu. Protams, ka sākotnēji viņi ir mēģinājuši ar slimības simptomiem paši tikt galā. Tas nebūt nav nepareizi, jo, ja ir tikai iesnas un neliels klepus, un otro dienu temperatūra 38 grādi, tad tas nav iemesls, lai brauktu uz slimnīcu.
Ne vienmēr tos varētu nosaukt par ielaistiem gadījumiem, bet atbilstoši slimības gaitai pie mums nokļūst tie, kuriem slimība progresē un, atrodoties ambulatoros vai mājas apstākļos, paša spēkiem nav iespējams tikt galā ar slimības simptomiem. Tiesa, daži pacienti stacionārā nonāk ļoti novēloti.
Galvenokārt uz slimnīcu tiek atvesti tad, kad ir apgrūtināta elpošana?
Pārsvarā jā, vai arī, piemēram, tad kad ķermeņa temperatūra ir 38 grādi un tā nekrītas jau desmito dienu. Cilvēks ir noguris un izsīcis un tiek vests pie mums.
Pacientiem mēdz būt, piemēram, arī caureja. Ja tā turpinās nedēļu un šo nepatīkamo simptomu pavada arī augsta ķermeņa temperatūra, tad nav nepieciešams elpas trūkums, lai pacients vērstos pēc palīdzības.
Šī slimība ietver simptomu kopumu, kur tikai viens no simptomiem var būt kovida vīrusa izraisīta caureja. Šādā situācijā, piemēram, astoņdesmitgadīgam cilvēkam var ļoti ātri atūdeņoties organisms un var pievienoties vēl cita veida komplikācijas. No tā, ka mainās sāļu daudzums organismā, cieš centrālā nervu sistēma, sirdsdarbība, un lielākoties tieši šī iemesla dēl pacients nonāk pie mums.
RAKUS Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikas vadītājs Aleksejs Višņakovs valdībai stāstīja, ka pandēmijas laikā mediķi sastopoties ar reālu teroru no agresīvākās sabiedrības daļas, tāpēc nepieciešama stingrāka policijas rīcība. Lūk, ko valdības sēdē teicis Višņakovs: “Veidojas iespaids, ka nekas netiek darīts, lai apturētu slikti izglītoto un slikti audzināto cilvēku reālu teroru, kas mums apkārt slimnīcai pa perimetru staigā ar videokamerām, filmē, pēc tam pa savam interpretē un stāsta, ka nav Covid-19, nav slimnieku un tas viss ir blefs. Reāli draud ārstniecības personām, apsaukājas un tamlīdzīgi. Jo tālāk, jo grūtāk. Ja pacientam, ko atved aizdomās par insultu, konstatējam Covid-19, tad nereti tuvinieki vaino mūs, ka mēs viņu apzināti inficējam, falsificējam. Tāpat uzbrūk ne tikai morāli, bet arī fiziski klauvē pie logiem. Iespaids ir tāds, ja pacientu skaits būs lielāks, tad varbūt vajadzēs policijas palīdzību uz vietas pie slimnīcām.” Vai arī jums ir draudēts?
Esmu saņēmusi dīvaina satura vēstījumus sociālajos tīklos. Tos gan nevar uzskatīt par draudiem vai teroru, jo acīmredzot neesmu tik ļoti pazīstama un populāra. Bet es zinu dažus kolēģus, kuri ir publiski pazīstamāki un kuriem ir draudēts, pat apsaukāti uz ielas, kad viņus atpazīst.
Mediķiem atsevišķās situācijās par šāda veida uzbrukumiem tomēr vajadzētu ziņot policijai. Agresīvas situācijas visvairāk piedzīvo tieši neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķi, kuri dodas izsaukumos, kā arī ārsti slimnīcu uzņemšanas nodaļās, un arī tie ārsti, kuri daudz runā publiski. Šādos gadījumos noteikti ir jāreaģē. Mediķi zināmā mērā kļūst par tādiem kā ķīlniekiem, jo mēs taču ārstējam visus neatkarīgi no cilvēka politiskās pārliecības vai attieksmes pret vakcināciju. Jau ilgu laiku strādājam režīmā, kas jau sen ir pārsniedzis jebkādas darba laika standarta normas, arī emocionālajā ziņā ir ļoti grūti. Bet, no otras puses, ir sabiedrības daļa, kas pašapliecinās, izgāžot savas negācijas pret cilvēkiem, kas mēģina viņiem palīdzēt.
Vai jūs mēdzat aprunāties ar saviem pacientiem arī par vakcināciju?
Ārsti dažkārt uzdod dažādus ne visai ērtus jautājumus, arī par to, kāpēc pacients tomēr nav izlēmis vakcinēties. Vairumā gadījumu atbild, ka “es nedomāju, ka kovids mani skars tik nopietni”; “es nepaspēju”; “es to biju plānojis darīt rudenī”… Bet ir arī gadījumi, tiesa, tie ir reti, kad cilvēks, kurš nonācis slimnīcā ar koronavīrusa izraisītiem būtiskiem plaušu bojājumiem, tik un tā netic, ka kovids pastāv.
Vai, pieaugot saslimstībai, nesāks trūkt mediķu?
Šobrīd mēs tiekam galā ar saviem resursiem, bet, kad vērsim vaļā jaunas kovida nodaļas, lielākās problēmas mums sagādās vidējā un jaunākā medicīnas personāla trūkums. Samazinoties ambulatorajiem pakalpojumiem, dienas stacionāra darbam, plānveida medicīniskajiem pakalpojumiem, dažādu specialitāšu ārsti jau ir pieteikušies nākt palīgā ārstēt kovida slimniekus. Daži ķirurgi jau ir pārprofilējušies un iesaistījušies šajā procesā, un tuvākajā laikā tiks iesaistīti arī citu specialitāšu ārsti.
Kāda ir jūsu prognoze – kad mediķiem kļūs vieglāk, jo pacientu skaits sāks rukt?
Nodaļās mediķu slodze varētu samazināties apmēram mēnesi pēc tam, kad būs krietni samazinājusies saslimstība ar kovidu valstī kopumā. Līdz ar mājsēdes ieviešanu mēs varam pieļaut domu, ka pēc divām nedēļām jaunu inficēšanās gadījumu skaits tomēr saruks. Nākamajās divās nedēļās slimnīcās nonāks tie, kuri inficējušies vakar, aizvakar vai pirms nedēļas, bet pēc tam gan jācer, ka no mājsēdes būs kaut kāds efekts, un pilnībā mēs to varētu just februāra beigās.
Vai mums pret kovidu vajadzēs vakcinēties katru gadu?
Iespējams, ka jā, bet šobrīd par to ir pāragri runāt. Ņemot vērā šī brīža pierādījumus un datus, izskatās, ka vīruss kaut kādā veidā saglabāsies un cirkulēs populācijā pastāvīgi. Taču pastāv jautājums, cik agresīvs un bīstams tas būs un kādu simptomātiku izraisīs, kļūstot par ikdienas vīrusu. Bet es pieļauju domu: ja tas īpaši nemainīs savu vīrusa dabu, tad droši vien būs nepieciešama revakcinācija. Bet par to, cik bieži, ir pāragri spriest. Izpētes procesā jau ir jaunas vakcīnas. Tām, iespējams, varētu būt ilgāka imūnā atbilde, bet par to šobrīd tiešām ir pāragri spriest.
Šobrīd ir medikaments, kurš iesniegts apstiprināšanai augstākajās zāļu reģistrācijas institūcijās Amerikā un Eiropā un kuram ir pētījumos pierādīta efektivitāte hospitalizācijas un smagas slimības gaitas samazināšanai, ja to sāk lietot laikus. Vairāki zāļu ražotāji pēta savus medikamentus paātrinātā tempā. Tātad portfelis kovida ārstēšanai tomēr nav tukšs, un cerams, ka tas tiks apstiprināts un būs efektīvs. Taču jāņem vērā, ka tādas brīnumzāles jeb tabletes, kuras iedzerot kovida slimnieks ātri kļūs vesels, gan varam negaidīt.
