Kā tam vīrietim ir paveicies! 0
Neilgi pēc apprecēšanās uz perona, gaidot vilcienu, satiku kādu paziņu. Viņš apjautājās, kā man klājas, un es smiedamās atbildēju: “Redz, grasījos pārcelties uz Austrāliju, bet satiku īsto vīrieti un apprecējos.” Viņš atbildēja: “Re, cik labi. Kā tam vīrietim ir paveicies! Jo vīrietis no sievietes jau ir vairāk atkarīgs nekā sieviete no vīrieša.” Tikai vēlāk apjautu, cik viedi viņa vārdi. Statistika liecina, ka vientuļa sieviete dzīvo ilgāk nekā precētā, savukārt vientuļš vīrietis – īsāku mūžu nekā precētais. Sieviete, viena būdama, pratīs sevi gan emocionāli un materiāli uzturēt, gan izdomās, kā seksuāli sevi apmierināt. Vīrietim tas grūtāks, smagāks un sāpīgāks process.
Neesmu jautājusi, kādēļ Pēteris apstājās savos meklējumos un paļāvās uz to, ka arī es viņam esmu īstā. Viņš nav runīgs cilvēks, taču ar spēcīgi attīstītu intuīciju. Vienīgais, ko viņš man ir teicis: “Tu man derēji. Un es zināju, ka tu nekur neaizbrauksi.”
Lai arī draugu loks man joprojām ir kupls, tomēr draudzībai atvēlētais laiks gan ir gājis mazumā. Droši vien tādēļ, ka man ir interesanti pavadīt laiku ar Pēteri, man viņa nekad nav par daudz. Turklāt, lai arī esmu precējusies jau otro reizi, ar pilnu atbildību varu teikt – seksuāli manas jaunības attiecības bija nepilnvērtīgas. To saprotu tikai tagad.
Sievietes, kas savu laimi atrod mūža otrajā pusē, bieži mēdz nopūsties, sak, kāpēc es viņu nesatiku agrāk… Vai mans mūžs būtu bijis citāds, ja Pēteri sastaptu tolaik, kad precējos pirmoreiz? Neesmu droša. Manas prasības jaunībā bija gluži citādas. Es alku bohēmas. Pašai, kaut arī viegla galva, talanti – ne muzikāli, ne mākslinieciski –, man nepiemita. Tādēļ tiecos to dabūt no malas un saskatīju to pirmajā vīrā. Kas mūs piesaista jaunībā? Ārējais izskats, vide, ko šis cilvēks piedāvā, un faktori, kuru trūkumu caur viņu kompensē sevī.
Laime ir mierā un rāmumā
To, kas ar mani ir noticis, ka esmu satikusi Pēteri, sevī esmu pieņēmusi kā brīnumu. Man vienmēr ir šķitis, ka tā ir ļoti liela laime – satikt īsto cilvēku. Var būt arī tā, ka tavs dzīvesbiedrs ir labs cilvēks, kādreiz tev viņš ir paticis, tad atkal ne, pēc tam seko samierināšanās un rāma kopdzīve, bet īstā cilvēka sastapšana, es atkal atkārtojos, ir brīnums. Vai no manas pieredzes ko var mācīties?
Nepalaist garām, ja tāds cilvēks tavā dzīvē parādās. Tā tikai šķiet, ka “mīlestība tā kā zibens nāk” un viss uzreiz ir skaidrs. Nē.
Esmu gandrīz pārliecināta, ka katram no mums īstā otra pusīte dzīvē tiek sūtīta un svarīgi to pamanīt, novērtēt, atpazīt, veltīt attiecībām laiku un būt gatavam pārkārtot savu dzīvi.
Esmu sapratusi arī to, ka neizdevusies dzīve ir kaislību un krasu notikumu pārpilna. Savukārt laimīgā – kaut kādā ziņā neinteresanta un rāma.
