Kas notiek ar vīriešiem?! 0
Mans darbs ir saistīts ar runāšanu – pacientiem viss gari un plaši jāstāsta, tādēļ nav problēmu sarunāties arī ar pilnīgi svešinieku. Satapos ar daudziem un ar šausmām konstatēju, ka Latvijā sakarīgu vīriešu ir maz. Varbūt pa kādam ir, bet man netrāpījās. Kurš nedzēra, tas bija aprobežots, kurš bija gudrs – bija iedomīgs, puslīdz izskatīgie gribēja tikai ievilkt gultā, bet tādu, kas būtu gatavi veidot kopdzīvi un tajā ieguldīt darbu gan emocionāli, gan fiziski, nebija neviena.
Draudzenes teica, lai es beidzot niķoties un izvēloties no tā, kas tirgū dabūjams. To negribēju, bet, cietusi fiasko attiecību frontē, nolēmu meklēt citu ceļu.
Laba kolēģe, ar kuru kopā sākām veidot privātpraksi, bija pārcēlusies uz dzīvi Austrālijā un piedāvāja uz gadu doties turp – būtu gan darbs specialitātē, gan iespēja pamācīties valodas skolā. Tā kā ar preciniekiem man Latvijā nevedās (starp citu, Austrālija un Kanāda ir valstis, kur vīriešu un sieviešu attiecība ir apgriezti proporcionāla – puišu ir vairāk), piekritu un sāku plānot, kas pa šo laiku notiks ar manu praksi, kurš to spētu uz gadu pārņemt.
Pēdējais zvans
Neilgi pirms aizbraukšanas atskanēja zvans. Pieteicās vīrietis, vēloties satikties. Ui, es taču pabrīdināju aģentūru, lai manu telefonu anulē no datu bāzes! Viņš jau pasen numuru esot paņēmis, vien zvanot tikai tagad. Domās nosmēju, ka droši vien rindā biju beigu galā, bet, tā kā man nav ko zaudēt, sarunājām satikties nākamajā dienā stacijas laukumā. Viņam ir mašīna, un tad izlemsim, ko darīt tālāk. Sastopamies, normāls puisietis, kurš neslēpj ģimenes stāvokli – esot precējies, bet vēlas mainīt statusu. Kāpēc mani tas nenobiedēja? Kādēļ gan? Cilvēks vienkārši ir atklāts. Kas man no tā! Es taču braucu uz Austrāliju! Pirmā tikšanas nebija gara, bet vienu sapratu – ar šo vīrieti man ir viegli sarunāties. Līdz šim randiņos es tomēr centos kontrolēt, ko un kā runāju. Sarunas, lai arī raitas, allaž bija smagnējas, kā jau ar pasvešiem ļaudīm. Ar Pēteri – nevienu brīdi! Mēs vienkārši pļāpājām un baudījām, ka esam uz viena viļņa.
Satikāmies vēlreiz – šoreiz Vecāķos, tuvāk manai dzīvesvietai. Jauki, taču es braucu uz Austrāliju! Nākamreiz uzaicināju viesos pie sevis.
Lai redz, kā izskatās vientuļas sievietes mājoklis – ar grūtībām dzīvošanai pielāgota vasarnīca: neapdarinātas riģipša sienas, puspabeigts remonts un jumts avārijas stāvoklī. Man nebija ne veļas mašīnas, ne dušas, ne siltā ūdens – vasarā pat mazgājos dārzā zem šļūtenes. Lai saprot – ja grib te dzīvot, būs krietni vien roka jāpieliek. Viņš to uztvēra vēsi, toties novērtēja manu kulināres talantu!
Mūsu attiecības notika zibenīgā ātrumā – trīs randiņi un pāris telefona sarunu un es teicu: “Brauc šurp!” Manā dzīvē līdz šim tā nekad nav bijis, allaž esmu “vilkusi kaķi aiz astes”. Atteicu Austrālijas braucienu, arī kolēģei, kura bija sarunāta mani aizstāt praksē, īrniekiem, kam prombūtnes laikā gatavojos izīrēt māju. Kāpēc es tā rīkojos?
Brīnumainā viegluma sajūta
Pēteris racionāli uztvēra mūsu tikšanās. Visu mūžu vadošos amatos strādādams, viņš lēmumus pieņēma strauji. Sapratu, ja nolemšu tomēr braukt uz Austrāliju un cēli pateikšu: “Gaidi mani!”, nekā tamlīdzīga nebūs. Ko nu? Vai atteikties no nākotnes – mācību, karjeras un sevis pilnveidošanās plāniem – tieši trīs reizes satikta cilvēka dēļ? Izvēlējos vīrieti. Ja kāda jauna sieviete lasīs manu stāstu, gribu teikt, ka galvenais nebija spēji radusies kaislība un mīlas trakumā “aizbraucis jumts”, kad lēmumus pieņemt ir viegli. Nē, tā bija skaidru prātu pieņemta apziņa, ka esmu satikusi savu cilvēku, to īsto, vienīgo. Kā es to sapratu? Viegluma dēļ. To varu citām sievietēm teikt kā lielu mācību. Ja otra pusīte no tevis prasa piepūli, tad kaut kas nav kārtībā.
Kopdzīvei jābūt vieglai, jo tas liecina, ka satikušies divi līdzvērtīgi partneri. Esmu piedzīvojusi arī galvu reibinošu aizraušanos, kurā centos izdabāt, kā mācēdama. Jā, kaislība visai bieži samet divus cilvēkus kopā, bet tā arī ir jāprot izvērtēt.
Ja sieviete saka: “Man viņš tik drausmīgi patīk! Kad gaidu viņu, man pat vēders burkšķ… Pilnīgi krampji rauj!”, ko tas nozīmē? Ķermenis saka – tas nav īstais! Tu pretī – tik labs džeks, skaists, naudīgs! Nē, vēderam nav jāburkšķ! Galvai nav jāreibst! Nav jāsvīst un jājūtas slimai no mīlas! Tas nozīmē, ka fiziskā līmenī tev tiek sūtīti signāli. Mēs esam aizmirsuši uzticēties savām bioķīmiskajām reakcijām, nobāžam tās dziļāk, neieklausāmies. Tas attiecas arī uz profesijas izvēli, darbu, uz visu. Es ieklausījos.
Pirmais jautājums, ko Pēteris uzdeva, – vai man maz ir ziemas mētelis, jo Austrālijā taču to nevajadzētu. Ko tādu piedzīvoju pirmo reizi dzīvē – nevienam (izņemot māti bērnībā!) nekad nebija rūpējis, vai man ir ko vilkt mugurā. Tas mani uzpirka un pārliecināja, ka neesmu kļūdījusies.
Praktiskās dzīves mīļie nieki
Tāpat kā es, arī Pēteris visu atstāja sievai un arī viņš visu sāka no nulles. (Nu jau zināju, ka sieva bija alkoholiķe. Iepriekšējā laulības pieredzē bijām likteņa biedri.) Pēteris uzrotīja piedurknes un ķērās pie darba. Izglītība un labi atalgots darbs ļāva arī materiāli iesaistīties mūsu kopējās dzīves veidošanā. Jau pirmajās dienās parādījās veļasmašīna. Pamazām bīdījās uz priekšu mājas pārbūve, taču tik un tā visu uzreiz atļauties nevarējām un kredītu ņemt negribējās. Bet ne vienmēr labai dzīvei vajadzīga liela nauda.
Manas draudzenes bija šokā, redzot, kā Pēteris pūlas padarīt manu dzīvi vieglāku, – viņam patika izdomāt, kā ērtāk iekārtot virtuvi, atvieglot trauku mazgāšanu, uzkopšanas darbus.
Pirmajā laikā teju vai katru vakaru pamanīju ko jaunu, kas liecināja par rūpēm. Piemēram, pie sienas piestiprināja trauku žāvētāju, bet zem tā sameistaroja paplāti ar speciālu noteku, kur ūdenim noplūst tieši izlietnē. Paša rokām no jauna izveidoja un iekārtoja priekšnamu, lai ar ielas apaviem nepiebradātu iekštelpas. Asprātīgi uztaisīja vietu malkai pie krāsns, un skaidas vairs nebira pa visu istabu. Tās visas bija vienkāršas lietas, bet to izdarīšanai vajadzēja, lai “rokas neaugtu no pakaļas”…
Visskaistākās kāzas
Kad ar Pēteri sākām dzīvot kopā, abi vēl nebijām oficiāli šķīrušies. Pārcirtām iepriekšējās saites (tas nebija vienkārši, jo īpaši man – kaut vai kamēr sameklēju pirmo vīru, kuram pat nebija noteiktas dzīvesvietas) un drīz vien sapratām, ka vēlamies apprecēties. Tā vienkārši ir lietu kārtība. Gribējām būt dieva svētīti, un lai arī materiālie jautājumi būtu skaidri. Pēteris tik daudz spēka ieguldīja manā mājelē, kas nu pārvērtusies par ērtu mītni ar saimniecības ēku, ka vēlējos, lai viņam par to visu ir teikšana. Sameklējām baznīcu, kurā mācītājam ir arī tiesības laulāt.
Mums noteica laulību datumu, kas izrādījās zīmīgs mums abiem – 11. novembris. Gan man, gan Pēterim ir īpašas attiecības ar skaitli 1 gan jubilejās, gan būtiskos dzīves pagriezienos, un te pēkšņi – 11.11.! Tas mums šķita kā likteņa pirksts un laba solījums. Kad gāju pa baznīcas eju, lūpa trīcēja un “jā” vārdu uztraukumā teju varēju izdvest. Lai arī viesu bija maz – vien paši tuvākie draugi –, man šīs kāzas šķita skaistākās pasaulē. Nezinu, kādēļ, bet gredzenus pirkstā viens otram neuzvilkām paši, bet to izdarīja mācītājs.
Neatkāpties no sava sapņa
Kad vēl tikai centos ar kādu iepazīties, draudzenes pārmeta, ka manas prasības ir pārlieku augstas. Kādas tad tās bija? Vēlams, lai vīrietim būtu augstākā izglītība, lai viņš pelnītu vismaz tikpat, cik es, un lai mums būtu kādas kopīgas intereses. Izglītība un nauda Pēterim ir, un ir arī kopīgās intereses. Pēteris ir kaislīgs mednieks. To neesmu iemācījusies, kaut pāris reižu esmu devusies līdzi uz vakti. Taču mēs kopā ceļojam. Pat grūti iztēloties, ka varētu aizbraukt kaut kur viena. Kā jau bezbērnu pārim (Pēterim gan ir meita un divi mazdēli no piemās laulības) mums ir mājas mīlulis suns, kurš, ja vien tas iespējams, ceļo kopā ar mums. Ja ne, safilmējot ceļojumu, to sākam ar kadriem, kā suņuks mūs pavada, un beidzam – kā sagaida un “palīdz” izkravāt koferus.
Mūsu zeme ir Norvēģija – turp esam devušies piecas reizes, tas arī bija mūsu pirmais ceļojums, pēc kura sapratām, ka turpmāk katrs brīvs brīdis un lats tiks atlikts kopīgiem braucieniem.
Domāju, ka vajag palikt pie tā, ko vēlies. Ja būsi pieticīga un gribēsi tikai drusciņu, tad drusciņu vien arī dabūsi. Turklāt vēl saņēmu bonusu – vīram patīk dejot! Tas vīriešiem ir retums, un, manuprāt, par to sapņo katra sieviete. Pati esmu arī nedaudz dejošanu mācījusies, uzskatu, ka protu to itin labi, nu, katrā ziņā labāk nekā Pēteris, kurš, kaut ar lielu prieku, šīberē tādus lauku fokstrotus! Atceros, kā aizgājām uz mūsu pirmo zaļumballi un es ķēros pie lietas. Pēteris tapa arvien sarkanāks no vaiga, līdz iečukstēja man ausī: “Tu beidz mani vadīt! Es to daru pats!” Pēc tam smējos – ja mēs vispirms nebūtu pārgulējuši, bet sākuši ar dejošanu, iespējams, mums nekas nebūtu sanācis un mēs būtu sastrīdējušies!
