“Brīnums: Latvijā uzstādīts piemineklis sarkanās armijas karavīriem!” Ko krievu mediji raksta par Latvijā maz pieminētiem notikumiem 173
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
No uzvarošām gavilēm līdz sašutumam un ultimātiem – tā varētu raksturot Krievijas propagandas pēdējo nedēļu emociju gammu, reaģējot uz Latvijā maz pieminētiem notikumiem, kas saistīti ar sarkanarmiešu pieminekļiem.
“Ir noticis brīnums: Latvijā uzstādīts piemineklis sarkanās armijas karavīriem” – savus lasītājus steidzis iepriecināt portāls “Sputņik”. Vārds “brīnums” acīmredzot vislabāk raksturo “Sputņik” autora sajūtas, jo to viņš atkārtojis pat trīs reizes, tiek arī uzsvērts, ka tas noticis par spīti Latvijas varas centieniem šāda veida pieminekļus novākt.
“No Latvijas pēc ilgiem laikiem beidzot pienākušas labas ziņas par padomju memoriāliem. Sarkanarmiešu pieminekli nevis kaut kur aizvilka nakts aizsegā, neizkrāsoja un nenojauca, bet gan uzstādīja. Tomēr aktīvistiem tas prasīja milzīgas pūles,” raksta “Sputņik”.
Gan šajā vietnē, gan RIA “Novosti” un vēl citās uzsvērts, ka pieminekļa uzstādīšanu Kapsēdē netālu no Liepājas panākuši Jevgeņijs Osipovs un viņa sieva Jeļena un viņu pūles esot prasījušas trīs gadus.
Šo pārīti Latvijas sabiedrība, iespējams, labāk atcerēsies kā Vladimira Lindermana sabiedrotos, rosinot 2012. gada referendumu par valsts valodas statusu krievu valodai, kā arī kopā veidojot partiju “Par dzimto valodu”. Tomēr Jevgeņija Osipova radikālajām aktivitātēm ir senāka vēsture, jo Latvijas drošības dienestu redzeslokā viņš nonācis jau 90. gados, kad kā pusaudzis Liepājā veidoja neonacistiskās kustības “Krievu nacionālā vienotība” (t.s. barkašoviešu) vietējo šūniņu.
Medijos viņa vārds parādījies arī saistībā ar dažādām sīkām provokācijām, piemēram, piespraužot pie savas mājas adreses plāksnīti, kurā ielas nosaukums rakstīts divās valodās, un nicinoši izsakoties par sarkanbaltsarkanajām lentītēm. Lai gan Krievijas propagandas portāli nav sīkāk skaidrojuši, kā tieši izpaudušās Osipova un viņa sievas “lielās pūles”, tomēr gandrīz visur šī ziņa ilustrēta ar foto, kurā redzams Osipovs, noliecies pieminekļa priekšā. Tikai cita starpā tekstā lasāms, ka ceremonijā klāt bijusi arī Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka un Krievijas ģenerālkonsulāta pārstāvji.
Kāpēc tad Kapsēdē vispār parādījies šis piemineklis, kas tik ļoti iedvesmojis Krievijas propagandu? Kāpēc Latvija tam piekritusi? Stāsts patiesībā ir daudz sarežģītāks un slēpj sevī arī neģēlību, ko savulaik pastrādājusi okupācijas vara. To Krievijas portāli, protams, noklusē.
Runa ir par tēlnieka Kārļa Zāles veidoto karavīra pieminekli, kas līdz 2018. gadam bija novietots šajos kapos. Problēma tāda, ka K. Zāle nekad nav veidojis pieminekli sarkanarmiešiem, bet gan Latvijas brīvības cīnītājiem – tas tika izgatavots par cilvēku ziedojumiem, un to 1940. gadā bija plānots uzstādīt Alojā. Taču padomju vara šo skulptūru “nozaga”, lai izmantotu savām vajadzībām – vispirms 1948. gadā novietojot Brāļu kapos Priekulē, bet pēc to rekonstrukcijas 70. gados piemineklis tika pārvietots uz Medzes pagasta Kapsēdi.
Pēc neatkarības atgūšanas sākās sarunas par K. Zāles veidotā pieminekļa taisnīgu atgriešanu Alojai, taču tas nebija vienkārši, jo juridiski uz to attiecās Latvijas–Krievijas starpvaldību līgums. Faktiski tas joprojām atradās Krievijas īpašumā, un bija jāiegulda pūles, lai “zagto” mantu atgūtu.
Tas izdevās tikai 2018. gadā – pēc ilgākas tielēšanās Krievija tam beidzot piekrita, bet ar nosacījumu, ka tukšā postamenta vietā tai atļauj uzstādīt jaunu pieminekli. Tas tad arī ļāvis Kapsēdē parādīties tagad atklātajai statujai, kas tapusi par Krievijas līdzekļiem. Tajā nav padomju simbolikas elementu, un ārēji to pat varētu uztvert kā diezgan neitrālu (zināms, ka pirms pieminekļa uzstādīšanas tā skices saskaņotas ar Latvijas pusi), kas, protams, nav traucējis Krievijas propagandai to pasniegt kā ideoloģisku panākumu un vietējiem krievu organizāciju aktīvistiem izmantot šo notikumu savu spalvu spodrināšanai.
Krievijas mediji vēl nebija paguvuši beigt priecāties par lielajiem sasniegumiem Latvijā, kad tiem strauji nācās mainīt toni. Iemesls tam bija Krievijas Ārlietu ministrijas izplatītais paziņojums, ka Latvijā 1. decembrī esot “noticis vandalisma akts” pret “atbrīvotāju pieminekli” Rīgā, par ko iesniegta diplomātiskā nota, pieprasot “īstenot visus mērus, lai veiktu izmeklēšanu un noskaidrotu visus nozieguma līdzdalībniekus”, ziņo aģentūra TASS.
Ziņu pavada arī Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālās pārstāves Marijas Zaharovas komentārs, ka šāda notikumu attīstība neesot nekas pārsteidzošs, ņemot vērā Latvijas “oficiālo kursu vēstures falsifikācijā un nacisma heroizācijā”. Tomēr interesantākais Krievijas mediju ziņās ir mēģinājums aplinkus pateikt, kas tāds tad Rīgā īsti noticis. Daži mediji to vispār apiet, aprobežojoties vien ar sašutuma frāzēm, bet dažas vietnes norāda, ka uz pieminekļa esot uzkrāsots “nepieņemama satura uzraksts”.
Tomēr nekur nav pieminēts, kas tieši tur rakstīts, radot iespaidu, ka tas varbūt ir kāds lamuvārds krievu valodā. Latvijas plašsaziņas līdzekļi šim notikumam vispār nav pievērsuši uzmanību, bet no soctīklos pieejamajām bildēm var redzēt, ka vārds, kas tik ļoti satraucis Maskavu, ir: “Okupanti”.
