Brīnumputnu atgriešanās 0
Līdz 24. aprīlim Jūrmalas pilsētas muzejā būs skatāma tēlnieces Vijas Dzintares tēlniecības darbu izstāde “Baltais putns. Melnais putns”.
Māksliniece izstādījusi apmēram 34 savus darbus. Lielāko daļu šie darbi radīti pēdējo piecu gadu laikā, ir darbi arī no agrākiem gadiem. Laba daļa viņas radīto darbu redzama fotogrāfijās, jo savu izmēru un svara dēļ nav iespējams izstādīt. Ir arī darbi, kuri ieņēmuši patstāvīgu vietu dažādos objektos. Par saviem darbiem šajā izstādē pati māksliniece izteikusies: “Izstādē redzamas manas pēdējo piecu gadu laikā radītās skulptūras, kurām pievienoti daži iepriekš radītie darbi, kas atbilst izstādes koncepcijai. Skulptūru materiāli arī ir kā pretmeti – balts marmors un melns granīts ar nelielu krāsainību, ko piešķir bronza un alumīnijs. Gribēju skatītājus iepazīstināt ar sava radošā mūža laikā paveikto – ar lielām un mazām skulptūrām, kas skatāmas foto planšetēs un datora prezentācijā. Ceru, ka skatītājus izstāde neatstās vienaldzīgus, varbūt raisīs jautājumus un pārdomas par mūsu ceļu laika bezgalībā un šajā īsajā dzīves mirklī.” Jūrmalas muzeja izstādē salidojuši dīvaini putni, kuri veidoti no balta marmora, melna granīta un arī ar bronzas mirdzumu.
Katrs nes savu vēstījumu – par zemi, debesīm un cilvēkiem. Jau no neatminamiem laikiem ir bijusi mūžīgā cīņa starp Balto un Melno, starp Gaismu un Tumsu, kurā pusē nostāties. Melnais nav vienmēr tas sliktais, jo arī zeme ir melna un arī maize. Dziļi filozofiski darbi ar zemtekstu ir “Cerības”, “Lielais melnais”. Skatoties tos, rodas pārliecība, ka no Tumsas dzimst gaisma. Ne mazāk filozofiska rakstura darbs ir “Un dziļi neiemiedz…”, kur uzskatāmi parādīta mūsu sūtība uz zemes, lai tās iedzīvotāji būtu gaismas nesēji savai tautai.
Māksliniece, tāpat kā tēlniecības vecmeistars Kārlis Zemdega, ir tēlniece filozofe, kad šo Meistaru doma izpaužas tēlniecības formās. Kā vēl nebijis jaunums izstādē ir tas, ka gandrīz pie katra darba ir anotācija ar pašas mākslinieces izteiktu domu vai darbam domātu trāpīgu tautas dziesmas pantu. Tas viss dod iespēju skatītājiem iejusties tajā domu gaitā, kāda bija tai brīdī, kad tika radīts attiecīgais darbs.
V. Dzintares tēlniecību raksturo skaidra doma un plastiski izteiksmīga dekoratīva forma. Turklāt šī forma saglabā pietiekamu sasaisti ar dabu, lai darbi būtu saprotami ne tikai tēlniekiem, bet arī plašam mākslas interesentu un draugu pulkam. Māksliniece pievērsusies tēmām, kuras ir nozīmīgas tieši viņai kā cilvēkam, sievietei. Pārsvarā darbi izpildīti akmenī – marmorā vai granītā. Katrā akmenī ir dvēsele, un ne katrs to spēj atmodināt un parādīt, izcelt, akcentēt, piešķirot akmenim kustību ar liekā atskaldīšanu, padarot to it kā dzīvu, stāstošu. Tas māksliniecei viņas darbos ir izdevies pārliecinoši. Granīts ar savu izturību, pamatīgumu, pareizi apstrādāts un arī ar mirdzumu ir tuvs mūsu tautai. Mākslinieces radītie tēli pauž skaidru valodu. Izmantotais materiāls un izvēlētā darba forma veido vienu veselu.
Žēl, ka izstādē nav redzama vēl viena interesanta darbības šķautne – medaļu māksla, kuras attīstībā ir ieguldījusi ne mazums darba un laika. Medaļu ir ap 80, tās veltītas pasaules un Latvijas kultūras ļaudīm, ceļojumu iespaidiem, folklorai, pilsētām, dabai.
Par saviem darbiem pati māksliniece ir izteikusies: “Man tēlniecība vispirms ir doma, kas caur izjūtām izpaužas formā.” Vienīgais jautājums, ko varētu uzdot māksliniecei tēlniecei V. Dzintarei, ir: “Pa kuru laiku tas viss radīts, kur ņem spēku un izturību, lai radītu redzamos darbus.” Par sevi māksliniece izteikusies: “Visu mūžu es esmu ceļā – no priekiem uz bēdām, no bēdām uz priekiem, tik nepalikt sēdam.”
