Brīnumains stāsts: Akla runčuka ceļš no tumsas dziļā bedrē līdz ieskautam līdzcilvēku mīlestības saulītē 0
Šo stāstu veltu runčukam, kurš nekad nav skatījis šo pasauli, jo infekciju rezultātā zaudējis redzi. Un, viens mītot necaurredzamā tumsā uz ielas, ir apveltīts ar neaptveramu mīlestību pret visu apkārtējo, ko saglabājis joprojām, dzīvojot Ventspils pusē pie ļoti sirsnīgas saimnieces. Viņa likteņstāsts ir apstiprinājums teicienam, ka katram dzīvnieciņam ir savs cilvēks, tikai jāatrod.
Nežēlīgs iesākums laimīgam stāstam
Kā redzat attēlos, runčuks ir parasta izskata kaķis, kādi Latvijā ir daudzviet. Teiksiet, šāds vārds kaķim izklausās amizants: Pupsiks?! Tur neko nevar darīt, jo viņam palīdzēja izaugt lielam viena krievu tautības sieviete, kura arī deva šo vārdu, balstoties uz kaķa mīļumu. Pateicoties viņai, aklais pusaugu kaķis neaizgāja bojā un tika pamanīts, lai viņam palīdzētu. Ar līdzcilvēku palīdzību Pupsiku izcēla no dziļas bedres un aiznesa uz veterināro klīniku.
Pagaidu mājas mīļums
Kamēr neredzīgajam runčukam meklēja viņa īsto mīlestību – saimnieku mūža garumā, Dagnija Laimiņa no brīvprātīgās organizācijas „DzīvniekuSOS” ievaicājās, vai nevarētu paņemt uz pagaidu mājām vienu ārkārtīgi mīļu būtni. Sagatavoju viņam atsevišķu istabu, drošībai uz grīdas izklāju segas, lai tikai aklais minka sevi netraumē. Varu derēt, ka atvestais Pupsiks, izstaigājot apartamentus, pie sevis uzjautrinājās: „Klājiet segas, uzmaniet mani, bet es neesmu tik nevarīgs. Kā gan izdzīvoju uz ielas?”
Tā iesākās mūsu abu kopīgā pieķeršanās pāris mēnešu garumā. Viņš ātri iemanījās uzlēkt uz palodzes, kā arī ielēkt atlaisties uz tahtas. Pupsiks vienmēr uzmanīja durvis, kad tās atvērsies un ienākšu ar viņu paspēlēties. Jā, tieši paspēlēties alka viņa sirds un lai to paglaudu. Tad Pupsiks ar lielu troksni atkrita uz sāniem, lai taču protos… Runcis ar prieku privatizēja rudens izaudzēto ķirbi, jo atzina par lielisku nagu trinamo. Un vēl viņš – diena vai nakts – nešķīrās no manas kažokādas jostas. Beigās ar visu arī aizbrauca uz jaunajām mājām.
Saimnieces mīlestības saulītē
Pa šo laiku, kamēr Pupsiks īsināja, kā prata, sev laiku manās mājās, ārste Līga Kovaļčuka saveda kārtībā viņa vīrusu skartās acis. Un beidzot atradās bezgala jaukā skolotāja Anda Lejniece, pie kuras mīļums tagad mīt.
Pupsiks jaunajās mājās iejutās uzreiz. Pa savai modei „apskatījās” – iebāza ķepu sveicienam konteinerā, kurā uz sagaidīšanas brīdi bija ievietota kaķu meitene Princese. Tad pieēda pilnu vēderu no bļodiņas un, kā kārtīgam kaķim pieklājas, nomazgāja muti. Esmu mājās.
Līdz ar Pupsika paņemšanu pie sevis pēc laika Anda sāka aktīvi palīdzēt arī citiem nelaimīgajiem un pamestajiem kaķiem, vēlāk nodibinot arī biedrību „Minku parks”.
Par to, ka Pupsiks ir īpašs kaķis, Anda man raksta vēl tagad: „Mīļi sveicieni no Pupsika! Viņš mums ir visu kaķu kaķis, neesmu redzējusi vēl ne pret vienu citu kaķi tādu draudzēties vēlmi no citu kaķu puses, īpaši jaunuļiem. Tagad dzīvojam divstāvu mājā, un tas ir tikai apbrīnojami, kā Pupsiks apguvis visu māju, pa trepēm dažreiz tik ātri prot skriet, ka es līdzi netieku. Īpaši, ja viņš saprot, ka tiks “spundēts” istabā, jo, kad neesam mājās, runčuku atstājam telpā, kur kompānijā ir vēl citi kaķi. Vispār jau tā Pupsika mīlestība ir kas neiedomājams, kā viņš prot apķerties man ap kaklu un pieglausties, bučas dot! Paldies Jums par runčuku!”
Jāpiebilst, ka mani nopelni nav tik lieli, un gribētu nosaukt tos cilvēkus, kas palīdzēja iecelt Pupsiku „saulītē”: Baiba Lāce, Iveta Godaine, Dagnija Laimiņa, Laura Karnīte, Ineta Krodere, Līga Lerha, ārsti Līga Kovaļčuka un Ainārs Kokarēvičs un vēl vairāki līdzjutēji, atbalstītāji…
Baibas Lāces, Andas Lejnieces, Daces Deksnes foto
