– Bet vai kristīgais mantojums nav daļa no kaut kā latviešu tautai varmācīgi uzspiesta? 3
– Ir skaidrs, ka 13. gadsimtā notika Latvijas kolonizācija, ienākot krustnešu karaspēkam. Mūsu zemes kristianizācija norisēja pēc viduslaiku Eiropas tradīcijām. Līdzīgs scenārijs piepildījās, kad Kārlis Lielais karojis ar sakšiem, un arī citviet Eiropā. Tomēr nevaram visu vienkāršot līdz tēzei, ka kristietība ir mums uzspiesta. Dažādas politiskās varas atšķirīgās pasaules daļās un reliģijās ir tiekušās izmantot reliģiju kā varas līdzekli un kontroles mehānismu. Tomēr tēzi par kristietības uzspiešanu apgāž Brāļu draudžu darbība. Izsakoties mūsdienu valodā, tā bija sabiedriska kustība, nevalstiska organizācija, kuras rašanos Latvijā iedvesmoja čehu misionāri, kā, piemēram, Kristians Dāvids no Hernhūtes Vācijā. Savā dzimtajā Čehijā, Bohēmijā un Morāvijā viņi paši tika vajāti. Pēc Ziemeļu kara Latvijā bija liela zemes iztukšotība, kā arī garīgā un materiālā apspiestība. Darbojās daudzi krogi. Pastāvēja dažādas atkarības. Un tad ieradās hernhūtiešu brāļi, misionāri, kuri strādāja tos pašus darbus kā latvieši un runāja ar mūsu senčiem kā līdzīgs ar līdzīgu. Nepastarpinātā saskarsme ar evaņģēlija vēsti deva tautai garīgus pamatus, kas aizveduši līdz valstiskai pašapziņai un savai valstij.
Nozīmīga loma Latvijas izveidē gadsimtu garumā bijusi arī Katoļu baznīcai. Ja intensīvās rusifikācijas laikā tā nebūtu noturējusi Latgales iedzīvotājus latviskajā identitātē, iespējams, mūsu valsts austrumu robežas šobrīd sniegtos līdz Lubāna ezeram, Aiviekstei un Jēkabpilij, nevis līdz Zilupei.
– Un tomēr Latvijā baznīca un valsts ir šķirtas…
– Jā, un šī situācija ir veselīgi veidota. Dažkārt gan ir strīdi par šīs Satversmes normas interpretāciju. Ir maldīgs uzskats, ka valstij nebūtu pat ne vismazākajā mērā jāsadarbojas ar kristīgajām konfesijām, piemēram, sociālajā darbā, kultūras mantojuma saglabāšanā vai vērtību izglītībā. Kopā ar tautiskajām tradīcijām kristietība veido latviskās identitātes stūrakmeņus.
