Brigmanis: Koalīcijas pussabrukusī būda tā arī stāvēs līdz nākamajam rudenim 0
“Latvijas Avīzē” viesojās ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdētājs AUGUSTS BRIGMANIS. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Kas īsti pašlaik notiek Latvijas politikā? Sniedziet, lūdzu, šābrīža fotogrāfiju!
A. Brigmanis: – Saeimā esmu kopš 2002. gada, bet šobrīd nākas pieredzēt gluži vai nesaprotamas lietas. Fotogrāfija nr. 1 – kas notiek “Vienotības” iekšienē? Neatceros, kad kāda partija būtu vajājusi savu deputāti, kā to dara “Vienotība” gadījumā ar Janīnu Kursīti. Kāpēc cienījama deputāte pēc pašu iniciatīvas būtu jāsvaida pa komisijām un jāvēršas pret viņu tikai tāpēc, ka par dažām lietām Kursīte domā citādi?
– Darba tautai varbūt vienalga, kurā komisijā sēž profesore Kursīte. Bet sakiet, kas tur ir par lietu?
– Manuprāt, notiek mērošanās spēkiem – kurš spārns “Vienotībā” gūs virsroku. Vai tas būs Āboltiņas vadītais “Jaunā laika” spārns vai “lietussargu” grupējums ar Čigāni galvgalī.
E. Līcītis: – Vai ūdensšķirtne neiet pa līniju nacionālāk noskaņotie vienotībnieki un liberāļi ar Sorosa fonda pagātni? Tikko ievērojams “Vienotības” biedrs Šadurskis “LA” izstāstīja plānu par pakāpenisku izglītības latviskošanu, kad otrā dienā “Vienotības” vadība viņu jau noliedza. Tas esot bijis privāts viedoklis.
– Arī tā šķirtne pastāv, bet saknes dziļāk jāmeklē. Man liekas, “Vienotībā” sākusies cīņa par varu. Kurš būs tas karogs, ar ko iet uz Saeimas vēlēšanām. Ja ir pareizs stāsts, ka priekšsēdētāja Āboltiņa dodas uz eirokomisāra amatu un premjers viņu virza, tad kādam grupējumam būs partijā jāņem virsroka! Tāpēc neparastās varas partijas kustības liecina par izlūkošanu pirms kaujas un muskuļu salīdzināšanas.
Pazīstamakā kundze Čepāne jau pateikusi, ka Saeimas vēlēšanās nestartēs. Citi minējuši, ka atkritīs no politikas – piemēram, Vilku politika diez ko neinteresējot, un es apzināti atšķīru fotoalbumu ar “Vienotības” bildi. Jāsaprot, kas un kāda būs “Vienotība” nākamajās vēlēšanās.
V. Krustiņš: – Parasti cilvēki, kas ikdienā neprāto par politiku, gribētu saprast, ar ko Āboltiņas grupa atšķiras no Čigānes grupas?
– Spriežot pēc attiek-smes pret Zaļo un zemnieku savienību, Saeimas priekšsēdētājas domubiedri, kā es domāju, jau šodien būtu gatavi ļaut mums strādāt valdībā, turpretī otrs grupējums ir principiālāki un nepielaidīgāki. Ar viņiem ne! Mēs taču saņemam šādas tādas ziņas no varas partijas sadzīves – neesam ar pliku roku ņemami. Lai veidotu taktiku, jāzina, kas notiek otrā nometnē.
– Vai tad neesat ievērojis Repšes cilvēkus turpat apkārt grozāmies?
– Tas ir pilnīgi cits kantoris. Fotogrāfija nr. 2.
– Vai nav viens un tas pats Šervudas mežs?
– Kombinācijas var būt visādas, bet tas Robins Huds, kas klīst pa Šervudas mežu un ko latvieši pazīst kā Einaru Repši, man liekas, vairāk sliecas uz “Saskaņas centra” pusi. Āboltiņas flangs, šķiet, neredz “SC” kā potenciālo partneri, bet “Latvijas attīstības” biedrības aktīvisti neslēpj noslieci draudzēties ar “SC” un vairākkārt to publiski pauduši.
– Vairākas personības arī izteikušās, ka Āboltiņas flangs liekoties mazspēcīgs. Piekrītat?
– Pašlaik “Vienotību” kopā satur Solvita Āboltiņa. Kā saka, ar savām stingrajām rokām. Visu cieņu. Un vēl viena nianse, atgriežoties pie stāsta par Jaunzemi-Grendi.
Manuprāt, tā ir epizode lielā drāmā – kā tikt galā ar nepaklausīgiem partneriem koalīcijā. Bija indikatīvi momenti, kas ielika stiprās kārtis “Vienotībai” rokā, lai norādītu partneriem – jūs mums augumā nebrauciet, nenāciet ar ultimātiem, citādi mēs parādīsim, ko varam.
Un, lūk, šajā sakarā cēlās bauma, ko droši vien vēlāk aprakstīs patiesā “Vienotības” valdes sēžu vēsturē. Lemjot par Jaunzemi-Grendi, viņa netika apspriesta kā vienīgais personāžs, kam jāatkāpjas. Bija otrs, ko “Vienotības” valde arī dzīrusies atstādināt…
E. Līcītis: – Kurš arī konfliktē ar nozari, ir nekompetents…
– Tā stāsta, ka jūs velkat pareizā virzienā. Un arī to es ar savu pieredzi neatceros, ka jel kādreiz premjers, būdams neapmierināts ar ministru darbu, sauc talkā savas partijas valdi.
V. Krustiņš: – Neslapstīsimies, Brigmaņa kungs, kad visi gudri spriež par politisko nākotni, bet par divām trešdaļām šie jautājumi saistās par “Saskaņas centra” pielaišanu valdībā – ar atsevišķām ministru vietām. Vai jums nešķiet, ka varas partijas ir ne vien samierinājušās, bet pat gaida “SC” atrašanos pie varas?
– Papildināšu un teikšu, ka pašreizējās varas partijas dara visu, lai nākamajā reizē “SC” būtu valdībā. Tas attiecas uz sociālekonomiski vesto politiku, uz plēšanos un savstarpējo kašķēšanos un ik pa brīdim izrādīto mazspēju pieņemt lēmumus. Tie ir nepārprotami signāli sabiedrībai – kāda vella pēc par viņiem balsot!
Reālā vēlētāju elektorāta salikumā saskaņiešiem vienīgā iespēja nonākt valdībā ir tikai tad, kad par viņiem sāk balsot latvieši. Un Rīgas vēlēšanās tā arī nobalsoja – par Ušakovu. Ja latviskās partijas turpinās ecēties, tam jēgas neredzēdami, daudzi latvieši nodos balsi par “SC”, un tiks viņi tai valdībā!
– Varbūt tā nav neapdomīga, bet, tieši otrādi, apzināta kalkulācija. Ir taču lielāki vīri, kas saka: ir jāsadarbojas, jāsamierinās. Tagad “SC” ir tikai 30% balsu, bet Rīgā jau kontrolpakete. Vai jāgaida, kamēr arī Latvijā viņi no vēlētāju rokām saņems balsu maksimumu? Sak, rīkojieties pie laika, kamēr jūs vēl sastādāt valdību un aicināt ministrus, nevis kad aicinās jūs.
– Jā, tā ir liela atšķirība. Bet esmu ticies ar Krievijas vēstnieku, ar visādiem politiskajiem guru, un neviens nav sacījis, ka ZZS prātīgākais būtu iet vienā valdībā ar “Saskaņu”. Mēs sēžam blakus opozīcijā. Vieni nav paņemti laivā, otrus nedrīkstēja ņemt. Tomēr balsojumi ir ne pārāk sakritīgi. Taču atkal paradoksāli – klausos Pensionāru federācijas priekšsēdi Siliņu, kurš saka paldies “SC” par iniciatīvu, jo valdība vis nenāca klajā ar represēto pensiju indeksēšanu. Mēs, protams, to atbalstījām. Nākamais solis – “SC” jau norobežojas no Rubika, nākamajā paņēmienā var izdzīt Kabanovu, un, atvadījušies no odiozām personām, būs balti un pūkaini. Es palieku pie tā, ka labējām partijām, ja grib strādāt kopā, ir dotas visas iespējas valdību izveidot.
– Realitāte, kāda tā ir, neizskatās labējām partijām par labu. Turpretī “SC” ir saodis uzvaras smaržu, izdzirdis attālus maršus – un kādi ir ap-stākļi, noteikumi, lai koeksistētu? Okupācijas atzīšana būtu par maz. Sabiedrībā savstarpējā neuzticība – eksistē. Ir lietas, kas strādā pretim salabšanai. Ko tagad darīt?
– “Saskaņas centrs” sludina, ka grib aizņemt sociāldemokrātisko nišu. Tas vēl vairāk man liek palikt pie tā, ka jātiecas veidot labējo bloku. Tas ir mūsu dzīves uztveres un mentalitātes jautājums. Visu laiku bijusi iespēja, un, ja arī tagad vairāk balsis kritīs labējiem, kāpēc neveidot šo koalīciju. Ņemsim vērā, ka pašvaldību vēlēšanās par ZZS nobalsoja samērā daudz krievu. Jūrmalā, Jelgavā mēs nebūtu ieguvuši tik labus rezultātus bez viņu atbalsta.
Krievu vēlētājus diezgan plaši centāmies uzrunāt priekšvēlēšanu kampaņās, un tas atrada dzirdīgas ausis. Tāpēc neuzticības mazināšanas ceļš turpmāk var izrādīties, nevis meklējot saskarsmes punktus ar “SC” kreiso politiķi, bet caur krievu vēlētāju uzrunāšanu.
E. Līcītis: – Kad citu latvisko partiju šanses pasliktinās, atbalstītāju skaits zūd, ZZS ar prātīgu rīcību var vairot piekritēju balsis. Atcerēsimies apvienības panākumus pašvaldību vēlēšanās! Jāpiepūš vaigi, jāizraujas.
– Tāpēc saku, ka mūsu, Ulmaņa partijai, nav jāuztver “SC” ienākšana valdībā kā neizbēgama un nav viņiem jāatdod latviešu balsis. Tomēr tad jāatrod kampaņai īstie vārdi, lai uzrunātu, pārliecinātu cilvēkus, ka sekos darbi. Tas ir ZZS uzdevums.
– Jums būs spēcīgs premjera kandidāts, varbūt skaista sieviete…
– Pagaidām es dotu priekšroku kungu kandidatūrām, izvēlamies starp nosauktajām Dūklava, Auguļa, Vējoņa kandidatūru, vērtējam citus. Bet vēlreiz piebildīšu, ka negribam uz vēlēšanām iet nolaistām rokām, jau padevušies plūsmai, ka situācija skaidra, ka pats par sevi saprotams, ka “SC” uzvarēs. Kāpēc lai tā notiktu? Kāpēc ZZS nepieteikties par potenciāliem vinnētājiem? Lai mērķis ir augsts, lai mēs nosakām darba kārtību – kādēļ ne?
– Vai ZZS nākamajām vēlēšanām meklēs sabiedrotos? Tagad spēkā esot formula – visi runā ar visiem. Reģionālās partijas visā Latvijā piedalās sarunās ar “Vienotību”, iet uz Repšes biedrības pasākumiem, bet vai ar ZZS meklē kontaktus?
– Zolīti spēlējot, kārtis neatklāj. Ja kādam ir četras dāmas, vienīgi tad.
Man nav kreicenes, tāpēc atklāšu, ka piedalāmies sarunu uzturēšanā “visi ar visiem”. Iezīmējam cilvēku loku, kuri būtu saderīgi ar mums mentalitātē, viedokļos. Tie ir pašvaldību vadītāji, vietējie politiķi. Jautājam: esat gatavi piecas minūtes pēc vietvaru vēlēšanām celties jaunos augstumos, lai iekļūtu Saeimā!
Citi grib palikt piezemēti, citi atbild ar jā, bet kopumā pašlaik ir pārdomu laiks pēc daudzu sarunu raundiem. Apritē būs arī socioloģiskie pētījumi, kādu pienesumu dotu jaunpienācēji, vai spētu mēroties svarā ar pašreizējiem deputātiem.
– Nacionālā apvienība proponēja latviešu partiju apvienoto listi. Arī ZZS tika aicināta, bet atteicāt. Kāpēc?
– Palocīsim mūsu frakciju no 13 deputātiem. Tur ir zemnieki, Liepājas un Ventspils pārstāvji, neatkarīgie un Klauža kungs no Līvāniem. Kur vēl mēs spētu ietilpināties raibākā veidojumā, un ko tas nozīmētu? Nozīmētu, ka tik gigantiska frakcija nebūtu darbspējīgs orgāns. NA ideja nav slikta, bet, kad pie pirmās sasvārstīšanās kompānija izjuks, būs lielāks ļaunums nekā labums. Nacionāļi lai ņem savu karogu, mēs ar savējo, “Vienotība” ar savējo – tad pulcēsimies kopā.
V. Krustiņš: – ZZS un Nacionālā apvienība godina Kārli Ulmani, ir citas kopīgas iezīmes – kā jums izdotos sastrādāties kopā?
– NA ir devuši zīmi – nekad, nemūžam ar “SC” kopā nestrādās. Un mēs, kas nacionālos puišus redzam kā tuvākos sabiedrotos, esam ar viņiem vienā laivā. Taču vispirms jāsaprot, kas tagad ar nacionāļiem notiks – koalīcijā. NA situācija nav apskaužama. Esot valdībā, reālu sviru rokā nav.
Nākas piekrist nepopulāriem lēmumiem, bet pašiem nav ietekmes, nav ministru amatu – tik kā viens Bordāns tagad. Bez tam viņš it kā saistīts ar Demokrātu patriotu partiju, un vēl jautājums: uz kuru pusi šis ministrs strādās līdz vēlēšanām? Bordānam derētu noformēt savu attieksmi un līdzdalību. Zināmai grupai nodaloties, vēlams zināt, ar ko rindas papildināt grasās pati Nacionālā apvienība.
E. Līcītis: – Pirms pusgada teicāt, ka koalīcija atgādina pussabrukušu meža būdu. Vai pa šo laiku celtnes stāvoklis ir pasliktinājies?
– Beidzamo notikumu gaismā jumts pavisam ieliecies un sūnām noaudzis. Klāt piekrāmē vēl dažas stutes, bet paradoksālais ir, ka būda tā arī sačurnējusi stāvēs līdz nākamajam rudenim kā patvērums visiem iekšā dzīvojošajiem. Teorētiski dzīvi varētu mainīt, aicināt mūs iekšā, bet diez vai tā darīs. Ja nu erozijas procesi izplatās, sāk gabalos jukt Reformu partija, ja vēl “Vienotību” vajā ķibeles, tad varbūt kas mainās. Nemaz neminēju Olšteina sešnieku, kurš, visticamāk, aiziet pie Repšes topošās partijas.
– Atgriežoties pie bildes nr. 1 – vai ZZS būtu ar mieru atbalstīt Solvitu Āboltiņu eirokomisāra postenim?
– Forma, kādā pašlaik izvirza eirokomisāru ar premjera kompetenci, šķiet apstrīdama. Lai kandidātu apstiprina Saeima. Bet man nav iebildumu pret Āboltiņu, politiskās konkurences mazināšanas dēļ citiem pat gribētos, ka “Vienotības” priekšsēde ātrāk dotos prom. Bet ir jautājums pēc būtības. Kuras nozares eirokomisāra amatu Āboltiņa spētu pavilkt. Viņa kādu portfeli dabūs. Bet, vai arguments, ka Latvijas pārstāve ir parlamenta spīkere, spēcīga juriste, ļaus mums izvēlēties viņai piemērotāko portfeli, šaubos. Citādā ziņā Āboltiņa ir apsverama kandidatūra.
