Briest revolūcija atkritumu izejvielu tirgū 0
Pirmo reizi Latvijas vēsturē kāds no atkritumu apsaimniekotājiem izsludinājis pārstrādājamo izejvielu izsoli. “Esam uzrunājuši tirgu,” piebilst SIA “ZAAO” valdes priekšsēdētājs Aivars Sirmais. “Tagad redzēs, vai kādam būs vajadzīgi 20% no Latvijas apjoma vai ne”. “ZAAO” ir 28 pašvaldībām piederošs atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums.
Iecere par dzērienu iepakojuma depozīta sistēmas ieviešanu nodota apspriešanai parlamentā. Sistēmas aizstāvji biedē ar atkritumu kalniem un Eiropas soda naudām, noliedzēji apelē pie neadekvātajām izmaksām, kas galu galā būs jāsedz iedzīvotājiem. Kāda ir jūsu pozīcija?
A. Sirmais: Taisnība ir kaut kur pa vidu. Es varu runāt tikai par Ziemeļvidzemi, kur mēs strādājam, un mazliet arī par Latgali – šeit pudeles meža malās mētājas arvien mazāk. Atkritumu šķirošana, nodalot pārstrādājamās lietas, Vidzemē ir asinīs. Taču depozītu sistēma nebūs panaceja. Arī Igaunijā daudzviet laukos nav iespējas nodot pudeles. Eiropas Savienībā depozītu sistēma ieviesta tikai desmit dalībvalstīs. “ZAAO” ir par depozītu sistēmu, bet gribam, lai pēc iespējas ātrāk idejas nesējs atklāj sistēmas nosacījumus, kur atradīsies pieņemšanas punkti, kurā vietā lauku iedzīvotāji varēs nodot pudeles.
Es tomēr nesaprotu, kāda ir jūsu ieinteresētība?
Privātie atkritumu apsaimniekotāji var būt pret depozītu sistēmu, jo tā traucē viņu biznesu. “ZAAO” ir pašvaldību dibināts uzņēmums, līdz ar to mums ir cits biznesa princips. Mums ir svarīgi, lai pašvaldības un iedzīvotāji ir apmierināti.
Bet cena par atkritumu izvešanu tik un tā celsies, šķiro vai nešķiro…
Visiem ceļas tarifs, jo izmaksas ir lielākas. Katru gadu būtiski pieaug arī dabas resursu nodoklis. Ja atkritumus nešķiros, būs vēl dārgāk. Cenas atkritumu apsaimniekošanā būs arvien lielākas. Tas, ko iedzīvotāji samaksā par atkritumu apsaimniekošanu, ir zemākās izmaksas no visiem apsaimniekošanas izdevumiem. Dārgāka ir pat maksa par ūdens cirkulāciju. Tarifus nebijām paaugstinājuši kopš 2011. gada.
Kuras izmaksas atkritumu apsaimniekotājam tik ļoti ceļas?
Glabāšanas izmaksas un nodokļi kopā veido apmēram 30% izmaksu. Ļoti dārga ir atkritumu savākšana – apmēram 20% izmaksas veido degviela. 20 eirocentu kāpums litram degvielas ir būtisks sadārdzinājums. Arī minimālās algas palielināšana palielina izmaksas. Šķirotājiem maksājam minimālo algu plus piemaksu par sastrādātajām tonnām. Līdz ar to šķirotājam, kas ir nekvalificēts darbs, jāmaksā gandrīz tikpat daudz kā šoferim, kas ir ļoti kvalificēts darbs. Mainījušās arī normatīvo aktu prasības, kas jāievēro atkritumu apsaimniekotājiem un poligoniem. Tikai lai ievērotu jaunās atskaišu prasības, bijām spiesti pieņemt divus darbiniekus.
Diemžēl Konkurences padome negrib saprast, ka pašvaldību atkritumu apsaimniekošanas modelim nav saistības ar komerciju. Tarifi vairāk ir politisks lēmums. Kā deputāti nobalso, tā ir. Vidzemē izdevās vienoties – lai visā reģionā ir vienāds vai līdzīgs tarifs, pilsētas maksās par laukiem. Mums tā atšķirība ir ļoti, ļoti maza.
Iedzīvotājs maksā par kubatūru, bet poligons pieņem pēc svara. Šī starpība taču arī nez vai ir par labu iedzīvotājiem?
Paskatieties, kas notiks Jūrmalā, kur iedzīvotāji par atkritumiem norēķinās pēc svara! Tā būs atbilde, kāpēc pārējie to nedara. Tā ir daudz sarežģītāka sistēma un arī dārgāka.
Kā mēs Ziemeļvidzemē risinām šo situāciju? Pie privātmājām ir 240 litru konteiners. Atšķirībā no privātajiem atkritumu apsaimniekotājiem neliekam papildus piemaksāt, ja vāks vaļā. Maisiņu, kas ir apmēram 20 litri jeb 10% no konteinera, ņemam par velti – vai tas ir uzlikts virsū, blakus vai vāks vaļā. Mēs ņemam katrreiz un pat nepierakstām. Ja ir vairāk, fotografējam un izrakstām papildu rēķinu. Citreiz konteiners ir pilnāks, citreiz tukšāks, bet šī starpība tādējādi kompensējas.
Svēršanas sistēma vienai mašīnai maksā ap 30 tūkstošiem. Tādu summu nopelnīt ar atkritumiem nav viegli. Turklāt sistēma ziemā piesalst, mašīnas ir jātur siltās garāžas, jāmazgā… Mēs arī gribējām ieviest maksu par atkritumu svaru, bet sapratām, ka tas cilvēkiem nebūs lētāk.
Kādreiz tika noteikts, ka vienā kubikmetrā ir 200 kg atkritumu. Taču ir radušās izmaiņas ražotāju piedāvātajās precēs un iepakojuma veidos, atkritumi kļūst vieglāki, respektīvi, tilpumā lielāki, tagad vienā kubikmetrā ir apmēram 130 kg.
Pilsētās, kur ir daudzdzīvokļu mājas, maksāt par svaru ir izdevīgi, bet laukos ir jārēķinās ne tikai ar kubikmetriem un tonnām, bet arī kilometriem. Laukos svaram nav tik lielas nozīmes kā kilometriem.
Bet laukos taču saražo mazāk atkritumu nekā pilsētā?
Ja pie privātmājām laukos būs šķirošanas konteineri, atkritumu mašīnas braukšanas biežums jau no tā nesamazināsies, tikai vienreiz mašīna brauks pēc sadzīves atkritumiem un pārējās reizes pēc šķirotajiem atkritumiem. Kopējais atkritumu daudzums, ieviešot atkritumu šķirošanu, nesamazinās. Tā ir atbilde uz jautājumu, cik bieži un kā jābrauc.
Ja izsoles rezultāts būs veiksmīgs, gribam lielajās pilsētās – Smiltenē, Limbažos, Cēsīs, Valmierā, Valkā – piedāvāt klientiem šķirošanas konteinerus pie privātmājām jau nākamgad. Tas ir reāls projekts. Mums tam ir vajadzīgi apmēram 10 tūkstoši 240 litru konteineru. Iedzīvotāji ir gatavi šķirot.
Uzņēmums “Eco Baltia vide” ceļ stikla pārstrādes kompleksu Salaspilī un, lai nodrošinātu izejvielas jaunajai rūpnīcai, plānoja izvietot 1000 konteinerus stikla savākšanai visur Latvijā. Vai šie konteineri ir arī “ZAAO” apsaimniekotajā teritorijā?
Faktiski visu savākto stiklu pārdodam “Eco Baltia”. Mūsu interesēs ir, lai iedzīvotājiem būtu labi, tāpēc mēs ar jebkuru legālu partneri strādājam, kuram ir interese par savākto materiālu.
Jūs sakāt, ka pārstrādātājiem vajag nodrošināt rūpnīcu jaudas. Nē, mums stāv simtiem tonnu materiāla, ko nevienam nevajag. Kopš Ķīnas tirgus ir ciet, nevajag ne kartonu, ne plastmasas HDPE. Mums nav, kur to visu likt, tāpēc esam izsludinājuši izsoli, lai no mums vairumā nopērk saražotās izejvielas. Nākotnes darījums. Mēs esam atkritumu savākšanas uzņēmums, mūsu funkcijās neietilpst pārstrāde. Mēs arī neesam atkritumu izejvielu tirgotāji. Taču tagad divi cilvēki nodarbināti tikai ar otrreizējo izejvielu realizācijas jautājumiem. Priekš kam?
Tā būs maza revolūcija tirgū. Mēs vācam apmēram piekto daļu no Latvijas šķirotajiem atkritumiem. Nu tad redzēs, vai kādam būs vajadzīgi 20% no Latvijas apjoma vai ne. Es ceru, ka ar šo izsoli izdosies nosegt patiesās izmaksas par šķiroto atkritumu vākšanu, tagad mēs to finansējam ar sadzīves atkritumiem. Mums nevajag peļņu.
Vai arī riepas ir jūsu interešu lokā?
Mūsu interešu lokā ir visi atkritumi, kas rodas mājsaimniecībās. Pašvaldības mums lūdza: darāt, ko gribat, bet lai riepas no mājsaimniecībām tiktu paņemtas, līdz ar to četras riepas katrs varēja nodot.
Tāds ir likums…
Nav tāda likuma. Mēs Ziemeļvidzemē tādus noteikumus paši pieņēmām, un tad, kad riepas vairs neviens nepieņēma, mums krājās kalni. Bijām spiesti, lai samazinātu riepu vešanu pie mums, uzlikt cenu – 2,5 eiro par riepu. Tagad vešana ir apstājusies. Bet ļoti ceram, ka ar šo izsoli, kurā ir arī riepas, mēs tiksim atkal pie nulles cenas. Proti, iedzīvotāji varēs vest par velti.
2,50 eiro par vienu riepu ir visai daudz…
Tas ir daudz mazāk par dabas resursu nodokli. Riepas vispār ir jāatstāj servisā, kur notiek riepu nomaiņa, nav jāved uz māju un mājas iedzīvotājiem nav jāmaksā par svešu riepu savākšanu.
Mēs ceram, ka riepu apsaimniekošanas sistēma Latvijā sakārtosies. Jo Latvijā riepu pārstrādes jaudas ir. Esam piedāvājuši riepu pārstrādes rūpnīcu uzstādīt pie mums, Daives poligonā.
Jaunjelgavā pārstrādā Igaunijas riepas. Mums vest riepas uz Jaunjelgavu ir finansiāli ļoti neizdevīgi attāluma dēļ. Esam aplēsuši, ka riepu cenai būtu jābūt 200 eiro par tonnu, jo pārstrāde vien maksā 100 eiro un vēl jau arī izmaksas par vešanu un savākšanu. Bet Latvijā vienu brīdi vēl bija 100 eiro par tonnu, bet tagad cena atkal esot nokritusies līdz 60 eiro.
Poligonā stāv 2,5 tūkstoši tonnu riepu. Daļu no riepām esam izmantojuši kā drenāžas materiālu, tāpēc arī par velti pieņēmām. Bet mēs nevēlamies šo problēmu risināt, lai to risina Valsts vides dienests un riepu importētāji.
Latvijai draud nepatikšanas arī par pārtikas atkritumu nešķirošanu, kas tuvāko gadu laikā varētu kļūt obligāta visā Eiropas Savienībā.
Mājsaimniecības konteinerā 50% ir bioloģiskie noārdāmie atkritumi, tostarp arī pārtikas atkritumi vai tiem pielīdzināmie. Pārējie 50% ir no atkritumiem iegūstamais kurināmais, otrreizējās izejvielas un noglabājamie atkritumi.
Gadā poligonā ievedam 30 tūkstošus tonnu sadzīves atkritumu, no kuriem 15 tūkstoši tonnu ir tāds materiāls, kas ir pūstošs vai tuvu tam. Mēs varam izbūvēt tuneļa kompostēšanu tā, kā to pašlaik projektē “Getliņi”, taču kur likt šo substrātu? Varam, piemēram, labot reljefu savā teritorijā, jo tā manta jau nav derīga tālākai ražošanai. Tālu vest arī neatmaksājas. Šī ir teorētiska problēma, kuru neviens nav atrisinājis.
“ZAAO” darbības reģionā izveidoti 20 ekolaukumi, kuros liksim 1 m3 pārtikas konteinerus ar aizskrūvējamiem vākiem, lai veikali un citi varētu tajos likt pārtikas atkritumus. Tad, visticamāk, to visu vedīsim uz biogāzes ražotni. Sistēma būs.
