Reliģija 1
Apmēram puse no eritrejiešiem ir kristieši un puse musulmaņi, taču pašlaik sadzīvo apbrīnojami labi un miermīlīgi, kā tas arī parasti notiek valstīs ar stingru, autoritāru režīmu: negribas vilkt nekādas paralēles, taču tikpat miermīlīga man izskatījās Sīrijas iedzīvotāju sadzīvošana pirms padsmit gadiem.
Dievs Āfrikā vispār ir ļoti svarīga būtne, un Eritreja nav izņēmums. Reti kad gadījies redzēt aizrautīgāku dievkalpojumu kā Asmeras pareizticīgo (jā, jā, grieķu ortodoksālās baznīcas) baznīcā, un padzīvojušas sievietes šeit Dievu pielūdz pilnīgi neiedomājamās vietās un pa savam. Braucam pa putekļainu māla ceļu, kur vienā pusē gruvešu kaudzes, otrā tālumā – pamestas jaunbūves, un, rau, ceļa malā stāv baltā tērpta tante, kas acīmredzami lūdzas, vēršoties kaut kur nezināmā tālē…
Turklāt, ja ir kaut kas, kam Eritrejā naudas ir diezgan, tad tās ir baznīcas. To (un, protams, arī mošeju) ir bez sava gala, tiek būvētas aizvien jaunas un jaunas – milzīgas, krāšņas un iespaidīgas.
Sadzīve
Eritreja ir īstā vieta, kur izlutinātam eiropietim atcerēties, cik gaistoši var būt visi mūsu civilizācijas labumi, ko uzskatām par pašsaprotamiem. Asmera ir pirmā manis redzētā galvaspilsēta, kur pat tumšajās diennakts stundās parasti nav centralizētas elektrības apgādes un ielas izgaismo vienīgi automašīnu lukturi, kā arī gaismiņas dažu dzīvokļu logos un apgaismes ierīces restorānos un turīgākajos veikalos, kuri darbina savus benzīna ģeneratorus. Tikpat slikti ir arī ar centralizēto ūdensapgādi, tāpēc standarta komplekts jebkurā Asmeras veikaliņā, restorānā un birojā, šķiet, arī dzīvoklī ir lieli zili bunduļi ar ūdeni un smeļamkausiņš.
Tiesa, arī degviela ir jātaupa – litrs degvielas te maksā vairāk nekā Eiropā, kaut gan Eritrejai ir pašai sava nafta, un tāpēc pat labās viesnīcās elektrība parasti ir ne ilgāk kā desmit vai divpadsmit stundas diennaktī, savukārt trūcīgākie veikaliņi iztiek ar saules baterijām. Daudzos Asmeras jaunajos rajonos elektrība vispār nav ievilkta, un tā vēl ir galvaspilsēta…
No elektrības un tīra krāna ūdens pasaules ieradies cilvēks šeit sākotnēji, protams, nedaudz streso – viss, ko viņam pirms ēšanas izdodas izdarīt higiēnas vārdā, ir restorāna dibentelpā ar apšaubāmas tīrības kausiņu pasmelt ūdeni no kārtējā zilā milzu bunduļa un noskalot rokas. Baisi? Jā, bet tikai līdz brīdim, kad tu, cilvēks, atceries, ka arī viss ēdiens ir tapis tādos pašos apstākļos.
Taču pierast var pie visa, un ne tikai eritrejieši apliecina šīs universālās atziņas patiesīgumu. Paiet tikai dažas dienas, un arī es jau esmu iemanījies izmantot jebkuru iespēju, lai uzlādētu visas savas elektroniskās ierīces, ar apstākļu diktēto higiēnas līmeni ļoti ātri samierinās arī kuņģis, un vienīgais, kas tā arī nebeidz kaitināt līdz pašām brauciena beigām, ir pasaules, šķiet, vislēnākais un visneuzticamākais internets.
Nauda
Tagad, lūdzu, nenokrītiet. Es šo jautājumu šeit uzdodu daudziem un dažādiem cilvēkiem, un viņi visi arī man pašam par brīnumu saka apmēram vienu un to pašu – maza alga Eritrejā ir aptuveni 400 – 600 dolāru mēnesī, normāla – ap tūkstoti, ļoti laba – divi divarpus tūkstoši. Tā ka kļūst krietni skaidrāks, kāpēc bēgļiem Latvijas maksātie “pabalsti” šķiet tik ļoti nenopietni.
Tiesa, vēl ir arī cenu līmenis, un, ja kaut kas Eritrejā izraisa patiesu izbrīnu, tad tā ir cilvēku spēja šeit kaut kā savilkt galus kopā un izdzīvot tīri ekonomiski. Pat eiropietim, kas šeit ieradies atpūsties un patērēties, šī nav nekāda lētā zeme – arī tad ne, ja viņš ir gatavs uz nāves grēku vietējo varas iestāžu izpratnē un dolāru maina nevis pret piecpadsmit vietējām naudiņām – nakfām, bet gan vismaz divreiz dārgāk jau pēc melnā tirgus kursa.
Visam importētajam lielveikalos – nošņurkušās divstāvu veikalu telpās bez elektrības, kur plauktos sakrāmēti pārpalikumi no kādām Eiropas izpārdošanām – ir baisas, neiedomājamas, hiperpārspīlētas cenas. Un ne tikai importētajam vien – mazi, zaļi vietējie apelsīniņi maksā vismaz pāris dolārus kilogramā, bitenieks ceļmalā kilogramu medus arī pēc lielas kaulēšanās nepārdod lētāk kā par piecpadsmit dolāriem.
Turklāt tās nav naivajam ārzemniekam domātās cenas, tās ir reālās cenas, un nav brīnums, ka valstī vēl palikušie cilvēki par ekonomiku lamājas pēdējiem vārdiem, bet viss galvaspilsētas centrs ir viens liels tirgus, precīzāk – vesela virkne tirgu, kas gandrīz plūstoši pāriet viens otrā un kur mēģināt pārdot var pilnīgi visu, arī lietas, ko atkritumu konteinerā atstātu pat visneizvēlīgākais Rīgas bomzis.
