Brīvība 1
Tiesa, iebraucējam faktiski vienīgais kontakts ar šiem valsts drošībniekiem var sanākt, kad viņi pārbauda ceļošanas atļauju, jā, jā, jebkurai izbraukšanai no galvaspilsētas ārzemniekam nepieciešama Tūrisma ministrijas atļauja ar precīzu galamērķu uzskaitījumu, turklāt pieejama apmeklējumam ir tikai daļa valsts teritorijas.
Bet vienalga – galīgi nav taisnība tiem, kas Eritreju liek uz vienas “strīpas” ar Ziemeļkoreju: tā kā nu esmu bijis abās valstīs, varu teikt īsi un skaidri – kad saviem jaunajiem paziņām Eritrejā stāstīju par notiekošo Ziemeļkorejā, viņi līksmi atzina, ka dzīvojot vēl visnotaļ brīvā zemē. Galu galā viņi var brīvi pārvietoties valsts teritorijā, valsts drošībnieki nekontrolē katru viņu kustību, katru izteikumu un katru domu (šī tomēr ir haotiskā un nesaspringtā Āfrika). Jā, un savā starpā viņi var uz nebēdu sunīt valdību par ekonomikas slikto stāvokli – ko arī aizrautīgi dara.
Arī aizbraukt prom viņi var jebkurā brīdī, protams, ja vien ir uz kurieni. Starp citu, man neizdodas satikt nevienu eritrejieti, kuram prāvs radu pulks pašlaik nedzīvotu Eiropā, Amerikā vai Austrālijā. Bet ir tādi, kas ir padzīvojuši ārzemēs un atgriezušies: viesnīcas šoferis – vīriņš jau gados, kas runā trakoti labā angļu valodā (vietējiem apstākļiem, protams), stāsta, ka Amerikā nodzīvojis piecpadsmit gadus, dzīvojis gan Dalasā, gan Kolambusā, strādājis gan par taksistu, gan par eksprespasta izvadātāju. Vēl vairāk – viņam ir arī Amerikas pase, bet viņš vienalga atgriezies atpakaļ un dzīvo Asmerā.
Nabadzība
Eritrejas valdošais režīms ar prezidentu Isaiju Afeverki priekšgalā šo zemi pa valstiska sociālisma ceļu ved jau kopš neatkarības faktiskās iegūšanas 1993. gadā (juridiski neatkarīga kļuva 1991. gadā), un, ja kādam vēl nav skaidrs, kur pat resursiem ļoti bagātu un klimata ziņā labvēlīgu zemi var novest ilgstoša puskomunistu valdīšana, Eritreja tam ir uzskatāms piemērs. Pat galvaspilsētā nabadzība un trūkums saskatāmi visās iespējamās detaļās.
Sabiedriskais transports ir gandrīz par velti – bet tādā stāvoklī, ka, šķiet, tūlīt izjuks… Galvaspilsētas Asmeras starptautiskā lidosta ir tik nošņurkusi, cik nu vien tas iespējams, tās piebūves jumta lāpīšanai šīfera plāksnes, šķiet, gadu desmitiem zagtas vai rekvizētas no visiem apkaimes šķūnīšiem… Izglītības ministrijas ēkas durvis pēdējoreiz krāsotas… nu, ne šajā gadu tūkstotī… Policijas iecirkni iežogo betona pussēta, kurā sasprausti šķībi, greizi sprunguļi, ap kuriem aptītas dzeloņstieples…
Laukos jebkāda tehnika ir unikāls retums, galvenais vietējais transporta līdzeklis provincē ir ēzelītis, dienvidos – arī kamielis. Un arī viss pārējais te ļoti atgādina eritrejiešu naudaszīmes – brūnganpelēks, ar dažādām variācijām uz vienu vai otru pusi un ļoti, ļoti novazāts.
Cilvēki
Toties cilvēki šeit ir bezgala dažādi – gan pēc nokrāsas un apģērba, gan pēc izskata un valodas: Eritrejā ir deviņas lielas valodas un neskaitāmas mazas.
Pēdējos gadu tūkstošos šurp ir nākuši ļaudis ne tikai no Āfrikas dziļumiem, bet arī no Arābijas, Izraēlas, citu Tuvo Austrumu zemju un, protams, arī Eiropas puses. Viņi visi šeit ir atstājuši savus gēnus, radot to, kas ir mūsdienu eritrejietis. Pat cilvēks no malas spēj pamanīt, cik dažādi ir dažādu lielo Eritrejas tautību pārstāvji, un lielākā daļa no viņiem ne pēc izskata, ne pēc caurmērā dažāda brūnuma toņa ādas, ne pēc uzvedības nemaz neatgādina tos tumšādainos cilvēkus, ko politnekorektajos laikos sauca par nēģeriem.
Toties kopīgs eritrejiešiem ir tas, ka viņi masveidā ir nevis uzspēlēti, bet pa īstam un no sirds palīdzīgi un laipni – gan viens pret otru, gan pret iebraucējiem. Jau pirmajā dienā es par to pārliecinos situācijās, kuras nav iespējams iestudēt un kurās dalībnieku labumu nu nekādi nav iespējams pamanīt, tā ir neieinteresēta laipnība vistīrākajā veidā.
Mani pašu visvairāk pārliecina divi atgadījumi. Viens – kad ciemojos kāda jaunā paziņas mājās, viņš beigās paziņo, ka glītās ādas čības, kas man izsniegtas kā mājas apavi, esot… dāvana man. Pat īsti neaptveru, bet prombraucot čības man tiek izsniegtas līdzi, rūpīgi ietīstītas avīžpapīrā.
Un otrs atgadījums – piebraucam pie kapsētas vārtiem, tie ir ciet un ciet paliek arī pēc kārtīgas uztaurēšanas. Šoferis izkāpj, lai atvērtu, bet garāmejošs kungs – nevis kāds kapsētas darbinieks, bet vienkārši garāmgājējs – nekavējoties metas palīgā un atver otru vārtu pusi. Vienkārši tāpat – un nevis tāpēc, ka kāds no mums būtu acīmredzami vārgs vai nespējīgs…
Jā, un vēl trešais vērojums, kas varbūt pat labāk par pirmajiem diviem parāda, ka Eritreja nav nekāda Āfrika: pat auto signāltaures te netiek uzskatītas par izmantojamām visu iespējamo emociju paušanai – un tas šim kontinentam ir kaut kas īsteni eksotisks.
