Ekskluzīva reportāža no valsts, kuru uzskata par vienu no draudīgākajām zemes virsū: “Briesmīgā” Eritreja 1
Kad šā gada pavasarī sāku posties uz Eritreju, mani tuvinieki bija kategoriski pret – tāpat kā faktiski ikviens masu medijus patērējošais eiropietis viņi bija svēti pārliecināti, ka šī ir viena no briesmīgākajām un draudīgākajām vietām zemes virsū, kur notiek karadarbība, kur cilvēkus nolaupa un pārdod verdzībā un kur valda viens no visnežēlīgākajiem režīmiem pasaulē. Man kā pieredzējušam pasaules apceļotājam tomēr izdevās viņus vismaz daļēji pārliecināt un uz mēnesi doties uz šo Āfrikas valsti. Grāmata par piedzīvoto šajā un citās Ziemeļāfrikas valstīs nāks klajā droši vien kaut kad nākamā gada otrajā pusē, tikmēr “LA” lasītājiem varu jau tagad īsi pastāstīt – kas tad patiesībā notiek šajā “briesmīgajā” Eritrejā.
Karš
Pavisam īsi un vienkārši – Eritrejā jau padsmit gadus valda miers. Palaikam ceļmalās manāms pa kādam sarūsējušam tanka vrakam, galvaspilsētas Asmeras nomalē ir izveidota pat savdabīga “tanku kapsēta”, kurā no malu malām savesti tūkstoši militārās u. c. tehnikas palieku. Bet neviens te pašlaik nekaro. Līdz ar to jauniem karadarbības bēgļiem pēc būtības nav no kurienes rasties.
Cita lieta, ka daudzas apdzīvotās vietas joprojām ir pilnas ar karadarbības laiku drupām un ka Eritrejas attiecības ar kaimiņvalsti Etiopiju joprojām ir, maigi izsakoties, nedraudzīgas. Taču nekāda karadarbība atšķirībā no daudzām Āfrikas valstīm šeit nenotiek ne ar ārējiem, ne iekšējiem ienaidniekiem. Līdz ar to, ja kāds pašlaik dodas prom no Eritrejas, 99% gadījumu tas ir ekonomisku iemeslu dēļ, savukārt atlikušais procents ir politiskā patvēruma meklētāji – jo vietējais režīms pret saviem oponentiem nudien nav saudzīgs.
Drošība
Līdz ar to šī valstiņa, kas gan iedzīvotāju skaita, gan teritorijas lieluma ziņā ir aptuveni divas reizes lielāka par Latviju, no iebraucēja (un ne tikai) viedokļa ir faktiska miera osta daudzu apkārtējo Āfrikas valstu vidū. Tiesa, tas panākts, vietējai puskomunistiskajai valdībai ar stingru roku apspiežot jebkādu opozīciju un pretimrunāšanu. Man tā arī neizdodas satikt nevienu vidusmēra eritrejieti, kuram iespēja kontaktēties ar vietējiem valsts drošībniekiem neizraisītu nepatiku un vāji slēptas bailes, un arī no militārpersonām viņi labāk turas pa gabalu.
Tiesa, Asmerā nez cik dienu laikā es tā arī nepamanu nevienu pašu armijnieku – un vispār nevienu cilvēku formastērpā. Pat policistus man te izdodas atpazīt tikai pēc baltajiem motocikliem ar uzrakstu “Police”, bet ne formastērpa. Un arī tā armija, kas izdzīta labot Asmeras – Sarkanās jūras kūrortpilsētas Masavas kalnu ceļu, īsti nekādas bailes iedzīt nevar: dažādos formastērpos ģērbti čalīši un arī pāris tumsnēju daiļavu, kas gan rokās, gan uz pleciem, gan uz galvas stiepj pamatīgus akmens gabalus un rosās ap nelielu nogruvumu.
Ārpus galvaspilsētas gan arī civilisti ir bažīgāki par iespējamiem baltādainiem spiegiem. Kad apstājamies tuksneša vidū, lai aplūkotu un nofotografētu sen pamestā itāliešu dzelzceļa staciju un pamatīgu vagonu palieku rindu, kas tā arī palikusi rūsēt uz sliedēm, nez no kurienes izlien divi apšņurkuši indivīdi, kuriem bezgala interesē – kas tas tāds, kas fotografē, un kāpēc vispār viņam vajadzētu kaut ko fotografēt. Tiesa, ar īsu skaidrojumu no autovadītāja, pieminot maģisko “atļauju”, un pāris apelsīna gabaliņiem izrādās pilnīgi pietiekami ziņkāres apmierināšanai.
